Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
"Tieši kad viņi neraud? Vai tad viņi nav cilvēki?" – nevilcinoties jautā Bokišs, stāstot, ka šis ir teiciens, kuru viņš cērt nost saknē, lai arī kur un kad to sadzird. Tajā ietvērtā mācība – neizrādīt savas emocijas, nelūgt palīdzību – joprojām pavada lielāko daļu vīriešu un vienlaikus savu vēsti nodod arī sievietēm, katram sniedzot citu pamācību iekšējās pasaules kopšanai.
Dzimuma stereotipi ir implicīti, nevis eksplicīti – proti, tie nav izkārti uz lielām afišām pilsētas ielās, bet gan smalki ieausti dažādās dzīves situācijās, lēnām nosēžoties mūsu zemapziņā. Lai atrastu šī teiciena praktisko jēgu, ilgi, jo ilgi jāšķir vēstures grāmatu lapas – līdz pat brīdim, kad vīrieši devās bīstamās medībās, kamēr sievietes savus resursus ieguldīja jaundzimušo aprūpē. "Kad medī mežacūku, nevar domāt par savām bailēm un raudāt, vajag vienkārši rīkoties. Tas ir izdzīvošanai palīdzoši. Skaidrs, ka šīs funkcijas sen vairs nav tādas. Sabiedrībā, kur pašlaik dzīvojam, tas stereotips nepalīdz," atzīst Bezborodovs, skaidrojot, ka idejas, ko ar to nododam, atstāj negatīvas sekas uz sabiedrību ilgtermiņā.
Raud tikai cilvēki!
Bezborodovs stāsta, ka emocionāla raudāšana dzīvnieku pasaulē nav sastopama un piemīt tikai cilvēkiem – "tā ir unikāla, cilvēcīga īpašība, un nemaz nav tik daudz lietu, kas ir cilvēkiem unikālas". Kā zināms, evolūcija ļauj attīstīties tikai parādībām, kam ir noteikts mērķis, un raudāšana mūsu dzīvēs pilda pat vairākas nozīmīgas funkcijas. Ierasti asaras rosina intensīvas, biežāk negatīvas emocijas – satraukums, trauksme, bailes, skumjas, sēras utt., tātad pār vaigiem pilošas asaras signalizē par kādu iekšēju distresu. Tas ir process, kas ļauj pašam pieņemt un saprast savas emocijas, kā arī lūgt palīdzību apkārtējiem. Un ne mazāk būtiski – raudāšana arī palīdz veidot tuvākas attiecības.
"Ja ir cilvēks, kura klātbūtnē varat droši raudāt, tad tas ir signāls, ka šīs attiecības ir pietiekoši tuvas,"
norāda Bezborodovs.
"Ja mēs runājam par maziem puišiem un mazām meitenēm, tad nav nekādu fizioloģisku iemeslu, kāpēc maziem puišiem vajadzētu raudāt mazāk nekā mazām meitenēm," skaidro psihiatrs. Taču raudāšanas procesā iesaistās dzimuma hromoni, tāpēc zināmas izmaiņas ir novērojamas, iestājoties dzimuma nobriešanai. Te svarīgu lomu spēlē divi elementi. Pirmkārt, vīrišķais hormons testosterons, kas veidojas abu dzimumu ķermeņos, taču sievietēm salīdzinoši mazās devās. Kā skaidro Bezborodovs, – jo augstāks testosterona līmenis, jo mazāk cilvēks raud. Otrkārt, raudāšanā iesaistās prolaktīns, hormons, kas ir augstāks sievietēm, un tur savukārt novērojama otrāda saistība – jo vairāk prolaktīna, jo biežāka asaru liešana. Līdz ar to "ir zināma fizioloģiska atšķirība, bet tikai sākot no dzimumnobriešanas, pirms tam – ne," uzsver Bezborodovs.
Lielākās atšķirības radām paši!
Tomēr, skatoties uz šiem faktiem, jāpatur prātā, ka "tie nosaka tikai fizioloģiskus mehānismus, bet tālāk to veido sociālā realitāte" – piemēram, augsts testosterons korelē arī ar agresiju, taču ne jau visi vīrieši tāpēc ir agresīvi. Bezborodovs skaidro, ka to, kā šīs atšķirības izpaužas, kā mēs uz tām skatāmies, ietekmē sociālā vide un tādas frāzes kā "puiši neraud" tajā sniedz nozīmīgu ieguldījumu.
Rezultātā "sociālā atšķirība ir daudz lielāka nekā bioloģiskās atšķirības, kas mums piemīt", secina psihiatrs. Distresu piedzīvo visi, taču, kamēr meitenēm sabiedrība māca, ka ciešanas jāvērš pret sevi – jāinternalizē, puišiem netiek dota vaļa iepazīt savas sajūtas, aicinot tas virzīt uz āru, proti, eksternalizēt. Lai gan tas atšķiras dažādās kultūrās, Eiropas valstu statistikā redzamas tendence, ka depresiju, trauksmi un citas iekšup vērstas psiholoģiskas problēmas biežāk diagnosticē meitenēm. Savukārt puišiem ir augstāki rādītāji apreibinošu vielu pārmērīgai lietošanai, atkarībām, uzvedības traucējumiem utt.
Tātad neizrisināto stresu puiši biežāk virza uz āru, nereti darot pāri sev vai citiem, pārdzīvojumam nemaz neļaujot nonākt iekšpusē.
"Emocijas ir, bet tās netiek pārdzīvotas. Tās nav vērstas uz sevi, līdz ar to netiek izjustas, konceptualizētas. Bet pats afekts nekur nepazūd, tikai netiek apzināts," skaidro Bezborodovs.
Bokišs aicina padomāt arī par to, kādu viedokli par sievietēm pauž šis teiciens. "Jautājums, kāda tad cilvēkam, kurš to saka, kopumā ir attieksme pret meitenēm. Ja viņi tās dievina un ceļ augstumos, tad varbūt tas ir kaut kas labs – mēs, vīrieši, nemaz neesam tik priviliģēti, lai darītu šo kolosālo lietu. Bet tomēr tur, kur to vīrišķību šķetina, tas ir saistīts ar kauna izjūtu – nu neesi kā meitene," stāsta Bokišs, norādot uz ačgārno pieņēmumu. Zināms, ka viena dzimuma nostādīšana augstāk par otru nav ne pamatota, ne pozitīvas pārmaiņas rosinoša. Arī Bezborodovs sakāmvārdā aicina neaizmirst dāmas – "Mēs meitenēm pasākām, ka viņām ir jābūt vājākām, jāprasa palīdzība uzreiz pat situācijās, kad pašas var tikt galā."
Jāmācās lūgt palīdzība
Vīrieši mazāk reflektē par savām sajūtām un diemžēl arī retāk lūdz atbalstu grūtību gadījumā. Bezborodovs skaidro, ka "puišiem sakām, ka nevajadzētu just emocijas, nevajadzētu prasīt palīdzību, bet vajadzētu rīkoties un tad tā kārtīgi," – kamēr sievietes kopumā biežāk veic pašnāvības mēģinājumus, dzīvību apmēram četras reizes vairāk sev atņem vīrieši, izvēloties nāvējošākas metodes. Līdzīgas tendences novērojamas arī bērnu vidē. Bezborodovs skaidro, ka
praksē saskaras ar to, ka meitenes biežāk meklē atbalstu pie speciālistiem un lielākoties tas saistīts ar emocionālām grūtībām, kamēr puiši ārstu kabinetos nonāk ar uzvedības problēmām.
Bokiša novērojumi liecina, ka tieši fakts, ka vīrieši nemeklē atbalstu, ir lielākā problēma. Tam kā degšķidrums līst pāri vēl tādas frāzes kā "vīrietim ar visu jātiek galā pašam". Viņš stāsta, ka vīru grupu dalībnieki bieži dalās stāstos, kur viņiem "bija jābūt cietam kā kokam, bija jābūt palīgam un jānes vīrieša loma, esot septiņus, divpadsmit gadus vecam puikam, pret mammu, kura ir viena". Viņš aicina atcerēties, ka tie puikas, kuri neraud, vēlāk izaug par vīriem, tēviem un kolēģiem, kuri nemaz nav satikušies ar savām emocijām, lai tās iepazītu un risinātu veselīgā veidā.
"Es, no biedrības skatupunkta, reizēm gribu iet Doma laukumā ar plakātu, ka vīrieši ir apdraudēta suga Latvijā – mēs netiekam galā ar sevi, ar savām emocijām, un līdz ar to netiekam galā ar dzīvi,"
uzsver Bokišs.
Lai ļautu raudāt citam, raudi pats!
"Emocijas ir svarīgas – vajag tās iepazīt, atpazīt, nosaukt un komunicēt. Tās ir prasmes, kas, ja skatāmies uz nākotnes sabiedrību, cilvēkiem būs vajadzīgas visvairāk," uzskata Bezborodovs. Viņaprāt, dzimumu stereotipu dēļ šīs sociāli emocionālās prasmes šobrīd puišiem trenējam sliktāk nekā meitenēm. Tajā savu lomu spēlē gan ģimenes, gan izglītības iestādes. Bokišs izceļ, cik svarīgi, ka ikviens – gan vecāki, skolotāji un treneri – bērniem apstiprina, ka "tu drīksti izrādīt emocijas, tas ir OK, un mēs tev palīdzēsim iemācīties veidus, kā to darīt, lai tu nenodarītu pāri sev vai citiem".
Taču, lai mainītu priekšstatus par to, kas ir sociāli pieņemams, nepietiek vien pārrakstīt teicienu un apgalvot, ka "puiši raud". Bezborodovs skaidro – lai veidotu bērna prasmes un sabiedrību kopumā, "nav nozīme tikai tam, ko mēs sakām – lielāka nozīme ir tam, kā mēs rīkojamies. Ja tētis visu laiku stāsta dēlam, ka raudāt ir labi, bet viņš nekad neredz, ka tētis raud un par to nekaunas, tad pārmaiņas nenotiek." Tas nozīmē, ka, lai mainītu stereotipus, apkārt jābūt pozitīviem piemēriem.
Bokišs dalās pieredzē no vīriešu iniciācijas pasākuma: "Tur nebija vīrieša, kurš neraudātu. Kāpēc? Jo viņi beidzot saņēma drošu vietu un laiku būt atklātiem pret sevi, un pretim bija cilvēki, kuri teica – ir OK vecīt, rekur mana roka, rekur mans plecs!" Viņaprāt, katram vīrietim nepieciešama vieta, kur nākt kopā, reflektēt, dalīties ar saviem pārdzīvojumiem, jūtoties pieņemtam. Kādam tā ir ģimene, draugu kompānija, citam terapeits vai vīru grupa, kur būt autentiskam. Viņš arī iedrošina vīriešu atbalsta personas atcerēties, ka
"spēja laist ārā savas emocijas, izventilēt tās, tā ir spēka pazīme".
Kopumā gan redzamas pozitīvas tendences. "Notiek kaut kādi globāli procesi ar dzimtes stereotipiem," skaidro Bezborodovs, "Esmu optimistisks – var domāt, ka ceļas depresijas vai citu psihisko traucējumu izplatība, bet, iespējams, tas ir signāls par to, ka mēs bišku citādi sākam bērnus audzināt, ka nav slikti lūgt palīdzību." Arī Bokišs novēro pārmaiņas – "strādājot ar vīriešiem, pozitīvais, ko es redzu, – daudzi šo sadaļu sevī ir salauzuši, viņi apzinās, ka bērniem ir jāļauj raudāt".
Bioloģiskie un sociālie faktori vienotā balsī skaidro, ka nav pamata teikt "puiši neraud", jo viņiem jāraud tikpat daudz cik mazām meitenēm! Mainot domas un darbus, varam veidot sabiedrību, kur varam izpaust sevi, kā vēlamies, neveidojot liekus emociju sastrēgumus.
