UDHS diagnoze eksistē sen, UDHS ir viena no smadzeņu attīstības īpatnībām. Visiem bērniem spējas vadīt impulsus attīstās pakāpeniski, bet ir bērnu grupa, kurai vadības funkcijas neattīstās pietiekami, tad šo stāvokli sauc par UDHS, skaidro Bezborodovs.
Brīdī, kad bērns traucē, tad sāk runāt par formāli diagnosticējamiem traucējumiem.
Skolas vidē, dārziņā var novērot, ka impulss nāk no pedagogiem, kur kopā ir daudz bērnu, tad bērni ar UDHS ļoti izceļas, mājās bieži vecāki tiek galā ar bērna uzvedības jautājumiem. Audzinātāji bērna uzvedību var tulkot kā nepaklausību, ja diagnosticē uzvedības traucējumus, tad, pamainot domāšanas veidu no pieaugušo puses, saprotam, ka tās ir kādas bērna grūtības, ne tīša nepaklausība, skaidro klīniskā psiholoģe, grāmatas "Saprast UDHS" autore Dana Skara.
Mamma bērnam ar UDHS, Latvijas UDHS biedrības līdzdibinātāja Sandra Kļaviņa dalās ar sava bērna situāciju – pazīmes par saslimšanu bērnam bija redzamas jau no dzimšanas, 1,5 gada vecumā bērns bija pirmo reizi pie psihiatra, 2–3 gadu vecumā mediķi uzskatīja bērna uzvedību par krīzēm. Bērna intelekts ir virs vidējā, bērnam ir arī autiskais spektrs.
Ja bērns nonāk vidē, kur ir dažādas prasības, kurās bērns jūt distresu un ir slikta impulsu kontrole, tad jūt ciešanas.
Pieredzējušam speciālistam noteikt šo diagnozi nesagādā grūtības, uzskata Bezborodovs. Vecāku un pedagogu novērojumi bērna rīcībai dažādās situācijās ir palīdzoši diagnozes noteikšanai. Diagnoze kļūst ticamāka ap četru piecu gadu vecumu. Ļoti maziem bērniem noteikt ticamu UDHS diagnozi ir grūtāk, jo bērns attīstās.
Bezborodovs skaidro, ka UDHS 70% ir iedzimtie faktori, arī ģenētiskie faktori, grūtniecības, dzemdību komplikācijas, faktoru ir daudz. UDHS nerodas sliktas audzināšanas rezultātā. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka bērns ir slikti audzināts.
Bērniem, kuriem ir grūtības, būs nepieciešama augstas klases audzināšana, strukturēta un ilgstošāka, tas ir viens no pašiem efektīvākajiem UDHS ārstēšanas veidiem.
Sandrai Kļaviņai no apkārtējiem par bērna uzvedību nācies dzirdēt daudz ko – "stingru roku vai pērienu", "tikai atrunājas ar UDHS", "kad mēs augām, tā nebija" un citas lietas. Bieži vecāki kā attaisnojumu sliktai bērna uzvedībai saka, ka bērnam ir UDHS, bet bērnam patiesībā ir uzvedības traucējumi, ne UDHS.
Ņikita bērniem ar UDHS rekomendē sportu, lai izmantotu visu, kas var palīdzēt no ārpuses – ārēju uzvedības regulāciju, struktūru, regularitāti. Trenējošā slodzē uz nelielu laiku uzlabojas koncentrēšanās spējas, nākamajā dienā būs nedaudz mazāka hiperaktivitāte.
Mamma saka, ka vecākiem jābūt pacietīgiem atrast īsto sporta veidu.
Šobrīd ir pieejami dažādi atbalstoši materiāli, kurus bērns var izmantot stundās, ar tiem aprīkojot bērna mācību vietu – piemēram, fitnesa lenta, kuru uzliek uz krēsla, uzmavas uz zīmuļiem, lai tos nekošļātu, skaidro Skara.
Mamma aicina vecākus būt kreatīviem dažādu atbalstošu lietu iegādē, novērojot, kas bērnam patīk, ko bērns dara, pielāgojot to savam budžetam un iespējām, iegādājoties bērnam adaptīvas lietas. Skolās ir arī pieejamas trokšņu slāpējošās austiņas, var iztikt bez skolas zvaniem, jāskatās, lai būtu vēdinātas telpas.
Bezborodovs, komentējot klausītāja teikto, ka bērniem ar UDHS nepieciešams mācīties īpašā skolā, skaidro, ka vismaz 10% bērniem skolās ir kādas īpašas izglītības vajadzības. Runājot par bērniem ar UDHS, sliktākais, kas var būt – tos salikt vienā klasē. Daudz vieglāk iespējams sniegt atbalstu klasē, kur ir vairāk bērnu, bet ar UDHS ir viens bērns. Atbalsta pasākumi ir palīdzoši arī visiem klases bērniem.
Līdz pieaugušo dzīvei apmēram 30% UDHS bērnu maina savu uzvedību, ap 20% bērnu nekas nemainās arī pieaugušo dzīvē, 50% šī uzvedība mazinās, bet pieaugušo dzīvē var saglabāties kas tāds, kas var būt traucējoši, tas atkarīgs no izvēlētās nodarbošanās. Smadzeņu attīstības īpatnības pilnībā dzīves laikā nepazūd, pauž Bezborodovs.
