Kā atpazīt uzmācīgus pieskārienus?
Uzmācīgi pieskārieni sākotnēji var šķist vienkārši, draudzīgi pieskārieni, bet patiesībā pāri darītājs tajā brīdī mēģina izprast upura reakciju. Raksturojot pasniedzēja uzmākšanās situāciju auditorijā, Bērziņa min piemēru – pasniedzējs var pienākt pie jaunieša un pieskaroties teikt: "Kāds tev skaists rokraksts!" Šādi pasniedzējs var saņemt daudz informācijas, pieskaršanās brīdī jūtot, kas notiek ar jaunieša ķermeni. Nākamajā reizē, ejot garām, pasniedzējs var noslidināt roku pa plecu, pieskarties.
"Mēs nekad nezinām, kas būs pāridarītāja nākamais gājiens. Tajā brīdi sākas psiholoģiska kontrole pār upuri, tāpēc ka upuris nezina, kad būs nākamais iznāciens," skaidro Bērziņa.
Tad var sekot distancēšanās, tās laikā jaunietis ar nedrošu piesaisti var pat iniciēt kādu kontaktu pasniedzēja virzienā. Šajā brīdī sarežģītais psiholoģiskais dancis jau sākas.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izglītības iestādēs nepieciešams ētikas kodekss, uzskata Bērziņa.
Tāpēc ka šajā brīdī nekādu nozieguma sastāvu neredzam, bet šis cilvēks tiek psiholoģiski kontrolēts.
"Šie cilvēki var būt jauki sarunā divatā, bet citu cilvēku klātbutnē ignorēt upuri. Svarīgi, ka izglītības iestādes precīzi nosaka noteikumus studentiem – nepieskaramies, nevajājam, neskaramies klāt privātajai telpai, neaicinām uz ballītēm, netiekamies neformālā vidē ārpus darba, robežām jābūt stingrām. Pagaidiet, līdz beigsies studiju laiks!" aicina Bērziņa.
Visos laikos ir bijis, ka studenti var iemīlēties pasniedzējā, simpātijām un mīlestībai nav robežu, bet augstskolu kodeksiem jānosaka, ka pasniedzējs nosprauž robežas, pasaka "nē", norādot uz profesionālajām robežām, tur nav nekādu diskusiju.
Pieņemamie un nepieņemamie pieskārieni
Visi pasniedzēji bērnudārzā, skolā rēķinās, ka varētu būt bērns vai jaunietis, kuram ir ļoti liela vajadzība pēc fiziska kontakta.
Pasniedzējam vai audzinātājam jāpasaka, kas ir piemērota profesionāla distance.
Bērnudārzā, skolās mācām par sociāliem apļiem. Var ar jaunieti apsēsties un parādīt, ka ir pats jaunietis, nākamais aplis ģimene, tad tuvākie draugi, paziņas, profesionāļi mediķi un citi, tad ir svešinieki. Katram lokam ir savs komunikācijas veids. Savarīgi izskaidrot, kāda uzvedība ir pieņemama katrā sociālajā aplī.
Tas nozīmē, ka vienīgais pieņemamais pieskāriens, kas akceptējams pedagoģijā, ir rokasspiediens.
Lai pievērstu uzmanību, var pieskarties plecam, aicinot kaut kur iet vai kaut kam pievērst uzmanību.
Ir svarīgi bērniem mācīt pieņemamos un nepieņemamos pieskārienus.
Mums ir jābūt ļoti vērīgiem pieaugušajiem, vērīgiem, uzdodot jautājumus, pajautājot – kā tev klājas, vai jūties labi skolā, kas tev lika justies slikti skolā?
Jāatceras, ka seksuālā izmantošana sākas stipri agrāk, pirms pieskārieni aiziet "sarkanajās zonās".
Ir ļoti daudz nejaušu pieskārienu, piemēram, ejot garām; var būt "izģērbšana ar acīm"; ir nejaušas piezīmes; tipiski, lai saprastu, cik tālu attiecībās var iet, – pāri darītājs nostājas cieši tuvu upurim, viņa kājas nejauši pieskaras upura kājām, roka nejauši atrodas tur, kur nevajadzētu būt, atkal tiek skatīts, kas notiek ar ķermeņa reakciju, lai saprastu, ko darīt tālāk. Diemžēl, ja upuris nespēj verbalizēt: "Kas te notiek? Es jūtos slikti! Ja nepaņemsi roku nost, es saukšu palīgā!" – tad, visticamāk, nākamā reize būs sarežģītāka.
Droši var teikt: "Man nepatika! Šis nav piemēroti! Šis nav lietišķi!"
Bieži reakcija būs personiska. Parasti pēc tam varmāka vairs neskaras klāt upurim, atskaitot atsevišķus psihopatoloģiskus gadījumus. Jāsaprot, ka tad, kad upuris sāks nospraust robežas, reakcija būs eksplozīva, bet tad paliks labāk, pauda Bērziņa.
Fiziskā robeža
Sākotnējais, kā var nospraust robežas, – ieņemt piemērotu distanci. Kad tuvojas pāri darītājs, instinkts ir atkāpšanās.
Parasti pāri darītājs to ignorē un tuvojas, iespiež stūrī. Tad ir zināms žests – vīrieši atspiežas ar roku pret sienu (tuvu upurim) un saka, piemēram: "Tu šodien lieliski izskaties!"
Spēja pateikt "nē"
"Pateikt "nē" ir jāmāca, tāpēc ir savā ziņā nepieciešami nepaklausīgi bērni. Jo vairāk teiks "nē" bērna vecumā, jo lielāka varbūtība, ka viņi to ļoti labi spēs izdarīt padsmit gados, kad viņiem jau būs cīņa ar autoritātēm. Ja mēs iedzenam bērnā absolūtu bezierunu paklausību divu, četru gadu vecumā, tad, visticamāk, viņam būs iespēja kļūt par upuri robežpārbaudes laikos," pauda Bērziņa.
"Mīļie vecāki, priecājieties par katru "nē", ko bērns spēj pateikt! Mūsu tiesības ir, ka mūsu "nē" tiek respektēts. Ja mūsu "nē" tiek ignorēts, visticamāk, ka mēs jau tiekam izmantoti," saka Bērziņa.
"Pēc tam runājam par savām sajūtām – tavi pieskārieni man liek justies slikti. Tad jāskatās reakcija, kas sekos, tad visas frāzes, kas sekos, varmākam ir tendence minimizēt upura pieredzi. Svarīgi saprast, vai uzbrucējs respektē robežas. Visos posmos liela nozīme aculieciniekiem."
