Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" nepieciešamību pēc šīm izmaiņām skaidroja Rīgas 2. ģimnāzijas vēstures skolotājs, pamatkursa "Vēsture I" programmas grupas pārstāvis Jānis Arājs un Rīgas Hanzas vidusskolas sociālo zinātņu skolotājs, "Sociālās zinātnes I" programmas pārstāvis Aleksandrs Lange.
Ieviešot jauno mācību saturu "Skola 2030", 2020. gadā vēstures un sociālo zinātņu priekšmeti vidusskolas posmā tika apvienoti vienā, taču vēlāk pedagogi un arī Izglītības un zinātnes ministrija atzina, ka tā bijusi kļūda.
"To, ka ir kļūda sajaukt šos priekšmetus vienā kokteilī, skolotāji norādīja jau "Skola 2030" projekta izstrādes laikā, taču mūs neuzklausīja," norādīja Arājs.
Lielākais izaicinājums, skolotājiem uzsākot strādāt ar jauno apvienoto mācību priekšmetu, ir bijis, ka tā sasniedzamajos rezultātos jeb standartā netika definēts faktiski nekāds tematiskais ietvars jeb saturs, kas skolēnam būtu jāzina, beidzot šo kursu, skaidroja Lange.
No šī priekšmeta apraksta izrietēja, ka skolēniem jāprot orientēties dažādos procesos, jāizprot dažādi procesi un jāprot diskutēt par tiem, taču sasniedzamajos rezultātos netika formulēts neviens vēstures fakts, kas skolēnam būtu jāzina, papildināja Arājs, norādot, ka vēsture kā nozare pat tika izsvītrota no vidusskolas programmas.
"Man gribētos teikt, ka vēstures un sociālās zinātnes optimālais kurss bija izteikti radīts kā… Es atļaušos to definēt kā sociālo zinātņu kursu, kurā faktiski mēs sniedzam izpratni par sabiedrības attīstību, par dažādiem procesiem, kuri notiek sabiedrībā, vēsturi faktiski atstājot pabērna lomā un izmantojot to tikai kā piemēru," skaidroja Lange.
Problēma bijusi arī tajā, ka šo kursu skolās pasniegt varēja gan vēstures, gan sociālo zinātņu skolotāji un katram skolotājam varēja būt sava pieeja, kā to darīt.
Attiecīgi, kamēr vēstures skolotāji tajā centās tomēr vēsturi saskatīt, sociālo zinātņu skolotāji, kas nereti pamatā ir, piemēram, ekonomikas skolotāji, vēsturei pievērsa mazāku uzmanību.
"Tā bija tā standarta problēma, ka es kā skolotājs, iespējams, to varu interpretēt atbilstoši savām vajadzībām, savām prasmēm un savai bagāžai, ar kuru es varu manevrēt mācību procesa ietvaros. Pietrūka tādu rāmju, kā tas ir eksaktajās zinātnēs, kur ir skaidri uzrakstīts – jāzina šī formula, šī teorija, šis tematiskais loks," skaidroja Lange.
Tagad šī kļūda ir labota, un no jaunā mācību gada vēsturi un sociālās zinātnes optimālajā līmenī vidusskolā atkal mācīs atsevišķi.
"Šeit gribētos uzsvērt, ka šī nav kaut kāda revolūcija klasiskā izpratnē, tā ir atgriešanās pie normālības, atgriešanās pie loģiskas, normālas sistēmas," uzsvēra Arājs.
Viņaprāt, atšķirībā no iepriekšējās pieredzes ar apvienoto mācību priekšmetu šoreiz skolotāji par izmaiņām ir laikus informēti un sagatavoti.
"Mums bija lielas problēmas sagatavot skolotājus pasniegt šo integrēto kursu, jo es neesmu ekonomists, es neesmu sociālo zinātņu pārstāvis, es nepārzinu ekonomikas jautājumus, tiesībzinātņu jautājumus un politikas jautājumus. Es esmu vēsturnieks, kā vairums vēstures skolotāju. Līdz ar to šī jaunā programma, kas paredz vēstures apguvi hronoloģiskā secībā, ir loģiska, un tas neprasa specifiski papildus sagatavot skolotājus. Skolotāji to pārzina," pauda Arājs.
Abas mācību programmas – "Vēsture I" un "Sociālās zinātnes I" – uzbūvētas tā, ka skolotājam ir skaidrs teorētiskais ietvars, kas jaunietim ir jāapgūst, un caur kādu teorētisko bloku iespējams attīstīt caurviju prasmes – kritisko domāšanu, pilsonisko līdzdalību, digitālās prasmes un citas, norādīja Lange.
Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietnieks izglītības kvalitātes vadības un digitālās transformācijas jomā, vēstures skolotājs Edgars Plētiens uzsvēra, ka no visa šī procesa iespējams ļoti daudz mācīties.
"Viens ļoti būtisks secinājums ir tāds, ka, pirms mēs kaut kādas lietas ieviešam, mums ir jāsaprot, vai tie, kas praktiski būs ieviesēji – šajā gadījumā mēs runājam par skolotājiem –, vai viņiem šī lieta, kas ir radīta, ir līdz garam skaidra.
Jo faktiski – jo skaidrāka lieta ir skolotājam, jo veiksmīgāk tā nonāk līdz skolēnam. Tas ir viens ļoti būtisks secinājums, kas jāņem vērā nākamajos procesos," vērtēja Plētiens.
