Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Kā piemēru speciāliste min pēc Veselības ministrijas pasūtījuma pērn veikto "Pētījumu par Latvijas iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības ietekmējošiem faktoriem un paradumiem", kur uz jautājumu, kā aptaujātie rīkotos, ja viņiem rastos aizdomas par dzimumorgānu iekaisumu, 22% vīriešu un 11% sieviešu atbildēja, ka nogaidītu, vai nepāriet. Pasivitātes tendence izpaužas arī profilaksē. Slimību un profilakses centra 2022. gadā veiktajā Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījumā 52% vīriešu un 49% sieviešu atzina, ka nekad nav devušies pie ģimenes ārsta uz profilaktisku pārbaudi. Tāpat, salīdzinoši ar citām valstīm, Latvijā augsts ir to cilvēku skaits, kuri nedodas uz vēža skrīningiem.
Dati norāda, ka nogaidoša attieksme biežāk raksturīga tieši gados jauniem cilvēkiem, kuriem, iespējams, kāzas patiešām tikai vēl priekšā. Taču speciāliste aicina padomāt, vai tā nav arī "pasīva pieeja dzīvei kopumā, jo veselība skar ļoti daudzas mūsu dzīves sfēras".
Zināšanas ir veselīgas
Kā jau katrā dzīves ceļā, arī rūpēs par veselību var iekrist divos dažādos grāvjos – pārāk lielā bezrūpībā vai pārmērīgā satraukumā. Uz jautājumu, kura no galējībām drīzāk raksturo Latvijas sabiedrību, Kursīte atbild, ka, skatoties uz pastarpinātiem rādītājiem, no kuriem varētu mēģināt to secināt, piemēram, par dzīvesveida paradumu maiņu, alkohola patēriņu, uztura paradumiem, skrīninga apmeklējumiem un citiem, viņa "drīzāk sliektos teikt, ka mēs satraucamies par maz". Taču iemesls kā vienam, tā otram mēdz būt nepietiekamas zināšanas – "gan pārāk lielā satraukšanās, gan pārāk relaksētā attieksme pret kādiem simptomiem bieži vien saistās ar nezināšanu vai neinformētību par to, cik tad bīstams ir tas, kas ar mums vai kādu tuvinieku notiek," skaidro Kursīte.
Nepamatoti liels satraukums bieži novērojams tieši starp vecākiem. "Ja skatās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļas statistiku, redzam, ka ir augsts procents ar bērniem, kuri ierodas slimnīcā, lai gan patiesībā būtu varējuši ārstēties pie ģimenes ārsta," stāsta speciāliste. Lai gan saprotams, ka
par atvasēm rūpes bieži ir lielākas, nekā pašiem pret sevi,
šāda tendence saistāma arī ar nepietiekamām zināšanām, piemēram, par to, kā tikt galā ar augstu temperatūru – kad ar to jāvēršas pie ģimenes ārsta, kad jādodas uz slimnīcu.
Lai uzlabotu situāciju un izvairītos no ievelšanās kādā no galējību grāvjiem, būtiski zināšanas par veselību apgūt jau formālās izglītības procesā. "Šobrīd skolās mums nav atsevišķas veselības mācības un tā ir ļoti būtiska problēma. Informācija tiek integrēta citos priekšmetos, un fokuss ir pārāk mazs." Jau laikus mācot, kā funkcionē ķermenis, un apgūstot slimību profilaksi, sabiedrības veselība iegūtu ilgtermiņā. Kursīte stāsta, ka "pasaulē parādās – jo zemāks veselībpratības līmenis, jo pasīvāki, neaktīvāki cilvēki ir arī savas veselības uzraudzībā un proaktīvu darbību veikšanā", bet tieši tas ir veselības pamatā.
Taču arī ārpus skolas sola ikviens var vairāk interesēties par veselības aprūpi, tikai jāpievērš uzmanība tam, kādus avotus izmantojam. "Šobrīd informācija par veselību, slimībām un profilakses pasākumiem nāk no ļoti daudz dažādiem kanāliem – ir ārprātīgi daudz sociālo mediju satura, internetā visu ko varam atrast, bet ir jābūt vērīgiem un prātīgiem, no kurienes mēs to informāciju ņemam," brīdina Kursīte. Viņa aicina izvēlēties uzticamus avotus, piemēram, Slimību profilakses un kontroles centra, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vai Veselības ministrijas sagatavotos materiālus. Speciāliste uzsver, ka "tas, no kurienes mēs informāciju ņemam, arī lielā mērā var mainīt to, vai mēs satraucamies vai nesatraucamies".
Sāpes jāiepazīst un jāatzīst
Kursīte stāsta, ka īpaši svarīgi pievērst uzmanību tiem simptomiem un sūdzībām, kas parādās ļoti pēkšņi vai arī ilgstoši nepāriet. Piemēram, ja vienu dienu sāp galva, vērts piefiksēt, vai tā ir pirmā reize ilgā laikā, vai tas atkārtojas katru nedēļu. Taču šāda pašanalīze prasa pastāvīgas rūpes par savu ķermeni – "viena no galvenajām lietām, ko grūti īstenot ikdienas skrējienā, ir mēģināt būt apzinātiem par to, kā mēs jūtamies," uzsver Kursīte, stāstot, ka patiesībā daudzi cilvēki, kuri meklē ārstu palīdzību, nemaz nemāk raksturot savus simptomus un sāpes.
Tās ir svarīgas prasmes, ko varam mācīt jau bērnībā –
tā vietā, lai mierinātu, sakot, ka "līdz kāzām sadzīs", pēc "noķertā zaķa" vai citas traumas, jādod iespēja bērnam pašam izstāstīt, kas ir noticis, parādīt, kur un kas sāp, aprakstīt, cik stipras ir nepatīkamās izjūtas.
"Tas ir svarīgi gan psihiskajai veselībai, gan prasmei raksturot savas izjūtas, tostarp fiziskās," uzsver speciāliste, skaidrojot, ka būtiski ir atbalstīt un mierināt, ļaujot izpaust sāpēs, un apliecināt, ka redzam notikušo un jūtam līdzi pārdzīvojumam.
"Bieži vien ar to ir gana – ja tas ir tikai nobrāzums, tad bērniņš pasēdēs, apķers mammu, tēti vai kādu citu, kurš viņam ir blakus, un pēc tam būs gatavs doties tālāk," ilustrē Kursīte, aicinot atteikties no pasīvas un nogaidošas attieksmes kultivēšanas. Ir pamats domāt, ka nomainot "līdz kāzām sadzīs" stratēģiju pret aktīvu iesaisti savas veselības veicināšanā, uzlabosies dzīves kvalitāte kopumā.
