Jebkurā ģimenē bērnam ir nepieciešamas trīs pamata lietas, stāstīja Miltuze. Pirmā ir emocionāls atbalsts jeb mīlestība un pieņemšana, bet otrā – skaidri noteikumi un robežas.
"Reizēm to ģimenes jauc, jo liekas, kā es tagad uzstādīšu noteikumus, tas nozīmē, ka es nemīlēšu savu bērnu. Bet noteikumi ir vajadzīgi, jo tie dod drošību un skaidrību. Tā ir vajadzība pēc drošības, kas tiek apmierināta," skaidroja Miltuze.
Trešais aspekts ir vecumam atbilstoša autonomija, kuru arī vecāki mēdz pārprast, liekot "rūdīties", liekot tikt galā ar problēmām pašu spēkiem, nesniegt vecumam atbilstošu atbalstu.
"Ja nesaņem palīdzību bērnībā, ja šīs traumas netiek pamanītas, un ir ģimenes, kas to slēpj ļoti veiksmīgi, tad katrs bērns jau mēģina tikt galā, kā māk.
Līdz ar to cilvēkiem izveidojas dažādi un ne vienmēr veiksmīgi izturēšanās stili, ar kuriem viņiem tālāk ir jāsadzīvo un jau pieaugušo vecumā jāmēģina kaut kas mainīt," atzina Miltuze.
Nepietiekama mīlestība no vecāku puses, aizvainojoši izteikumi, vecāku strīdi, šķiršanās – tas viss var radīt bērnības traumas, kas liedz pilnvērtīgi dzīvot pieaugušā vecumā.
"Ja fokuss ir tieši uz bērnības traumām, tad varam runāt dažādos griezumos: viens ir, jā, ka tā var būt vispār tāda traumatizējoša vide, kurā bērns dzīvo ikdienā un īstenībā cieš, un tiek ievainots katru dienu. Otrs veids varētu būt kaut kādi notikumi, kurus mēs uztveram kā traumatiskus un kas arī atstāj sekas, un no šādām psiholoģiskām traumām īstenībā dzīvē nav pasargāts neviens. Arī pieaugušie sastopas ar traumatiskiem notikumiem, kas atstāj sekas," skaidroja Miltuze.
Tas, vai konkrētais notikums būs traumatisks, būs redzams tikai attīstības perspektīvā, kas notiek pēc tam – vai bērnam parādās trauksme, miega traucējumi, slikta pašsajūta. Būtisku ievainojumu un psiholoģisku traumu rezultātā reizēm nākas piedzīvot pat pēc traumas stresa sindromu, kas jau ir nopietna diagnoze.
Nav tā, ka viens vai otrs – ilgstoši traumatiska vide vai konkrēts traumatisks notikums – atstātu lielākas vai mazākas sekas. To vienkārši nav iespējams izmērīt un salīdzināt. Pieredzes var būt ļoti dažādas, un arī katra cilvēka reakcija uz šīm pieredzēm var būt ļoti atšķirīga, skaidroja Miltuze.
"Psiholoģijā ir tāds jēdziens kā dzīves spēks – resilience angliski. Tas nozīmē to, kā cilvēks tiek galā ar traumatiskiem notikumiem. Tur tā formula ir ļoti vienkārša, ka dzīves spēks augstāks ir tiem cilvēkiem, kuriem bagāžā ir vairāk aizsargājošu faktoru, un zemāks tiem cilvēkiem, kuriem bagāžā ir vairāk riska faktoru," norādīja Miltuze.
Katra cilvēka dzīves bagāžā šiem aizsargājošajiem un riska faktoriem būtu jābūt vismaz līdzsvarā. Pretējā gadījumā, ja cilvēkam ir pārāk daudz riska faktoru, viņa dzīves spēks ir vājāks.
"Traumatiska bērnības pieredze būs viens no riska faktoriem. Aizsargājošie un riska faktori ir ļoti plašs spektrs, sākot no bioloģiskām predispozīcijām un beidzot ar ģimenes vidi, cik tā ir atbalstoša vai, tieši pretēji – traumatizējoša," skaidroja Miltuze.
Ar jēdzienu "bērnības traumas" ierasti apzīmē ievainojumus, kas notikuši līdz pusaudžu vecumam, taču nav tādas robežas, kas stingri atdalītu bērnības traumas no pusaudžu vecumposma traumām.
Taču vecumposms spēlē būtisku lomu tajā, kādas ir cilvēka spējas traumatisko notikumu apstrādāt, saprast un pārdzīvot.
"Jo bērns ir mazāks, jo grūtāk viņam ir racionāli izvērtēt situāciju, saprast vispār, kas notiek. Viņam ir sliktākas problēmu risināšanas prasmes. Ar to arī atšķiras, teiksim, bērnu un pieaugušo reakcijas uz traumatiskajām pieredzēm," norādīja Miltuze.
Cilvēku attīstība noris ļoti ilgu laiku. Lai gan fiziski nobriestam ātrāk, mūsu smadzenes pilnībā nobriest vien līdz 25 gadu vecumam, stāstīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra virsārste Karīna Beinerte, un viss šis garais posms ir ļoti trausls un viegli ievainojams
"Augošs ķermenis, augošas smadzenes ir ļoti jūtīgas, un tas ir pats galvenais, kāpēc mums par to ir jādomā. Ikdienā es strādāju kā bērnu psihiatre un diendienā satieku jauniešus un bērnus, kas ir saskārušies ar traumatiskām pieredzēm. Tās pieredzes var būt viena vai divas, bet to var būt arī ļoti daudz. Tas, kas kuram ir traumatisks, var arī atšķirties," stāstīja Beinerte.
