Aktuālajā diskusijā par iespējamu seksuālo uzmākšanos Latvijas augstskolās ieskanas viedokļi, ka tieši vecāku ziņā ir saviem bērniem iemācīt teikt "nē", mācīt prast novilkt robežas un nepieļaut pāridarījumus.
Saruna ar vardarbības prevencijas speciālistiem Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" – diskutē centra "Dardedze" Preventīvi izglītojošo programmu koordinatore Zaiga Valdmane, kura strādā "Džimbas" programmā, un centra "Marta" jaunatnes programmu vadītāja Madara Kanasta-Ieviņa. Ierakstā uzklausām "Uzvedība.lv" vadītāju Līgu Bērziņu.
Jautāta par pēdējā laikā izskanējušiem notikumiem Latvijas augstskolās par pasniedzēju uzmākšanos studentēm, Kanasta-Ieviņa atbild, ka "beidzot par to runājam, tās ir lietas, kas eksistējušas desmitgadēm, noklusētas, beidzot sākam runāt skaļi, paldies drosmīgajām jaunietēm. Visiem šis ir mirkli, lai izdomātu, kā darīt citādi."
Valdmane šajā jautājumā akcentēja, ka nevalstiskās organizācijas, kas runā par prevences svarīgumu, ir sadzirdētas.
Nevar runāt par diviem cilvēkiem, ja viņi ir dažādās autoritātes pozīcijās, skaidroja Kanasta-Ieviņa. Tāpat svarīgi, ka neviens, ar kuru nav bērnībā runāts par robežām, 18 gados nespēs pieņemt lēmumus dažādās situācijās.
Bieži vecākiem šķiet, ka – ar manu bērnu tas nenotiks, mans bērns ir gudrs, ja ar viņu kas notiks, izstāstītu. Ja bērnam tas nav mācīts, tad tas nenotiks."Ja esi izlēmis būt par pedagogu, ir jābūt ētikas kodeksam, jānovelk sarkanās līnijas, ja nevari, ej prom un veido attiecības citur!" uzsvēra Valdmane.
Bērnam no mazotnes drošai rīcībai apdraudējuma situācijā jāmāca trīs soļi:
- Es saku "nē" – jebkādā veidā, kā prot.
- Es eju prom – cenšas aizbēgt, attālināties no situācijas.
- Es izstāstu – kādam pieaugušajam, kam uzticos. Vairāk padomu varat lasīt Džimbas ieteikumos.
Ja bērns spēj pateikt "nē" autoritātei, tā ir kapacitāte, bet to var būvēt ikdienā, jo krīzes situācijā tas nestrādā.
Valdmane uzsver, ka ir labi, ja bērns var pateikt "nē" pieaugušajam, tomēr jārunā par formu, kā to dara. Vecāki noliek robežas, bērnam tās ir vajadzīgas. Tiklīdz bērns spēj parādīt un demonstrēt savu negribēšanu, bērnā ir jāieklausās. Ar gadiem "nē" kļūst stiprāks.
Strādājot ar 12+ vecumu, ir svarīgi atstāt jaunieša paša izvēli, tad ir vieglāk komunicēt un saprast, kur ir robežas. Bieži, audzinot ērtus bērnus un ērtus pieaugušos, paši nevar pateikt, ko grib, pauda Madara Kanasta-Ieviņa.
Bērnam jāzina, ka ir lietas, kur noteikti saka "nē" – ja aiztiek intīmas vietas, fotografē kailus un līdzīgos gadījumos jāsaka, ka to nevēlas.
Bērna iekšējā pārliecība varmākam ir pēdējā barjera, pauda Valdmane.
Madara Kanasta-Ieviņa piekrīt, jo "nē "muskulis ir jāaudzē. Pieaugušie aicina bērnus ļaut tuviniekiem sevi apskaut un bučot pat tad, ja to bērns nevēlas. Ir arī būtiski, ko sabiedrība tolerē, apkārt ir daudz to, kas redz notiekošo. Pusaudža vecumā sarunas iemeslam jābūt kādam rosinošam, lai caur sarunām varētu saprast, kas notiek jaunieša prātā, kādas ir tendences apkārtējā vidē.
Ne vienmēr saruna ar pusaudzi vedas, vecākiem ieteikums būt drosmīgiem un norunāt monologu, kuru liek noklausīties pusaudzim, kura galvenā doma ir vērsties pie vecākiem kādās situācijās, kad noticis kas slikts ar pusaudzi vai pats pusaudzis ko sliktu izdarījis, atgādina Valdmane.
"Uzvedība.lv" vadītāja Līga Bērziņa:
