Kaut pasaulē rūpīgi tiek slēptas sprāgstvielu izgatavošanas tehnoloģijas, nav tāda cilvēka, kurš nezinātu, kā rodas viena no visjaudīgākajām: vienkārši savienojot kopā nevainīgus burtiņus N un Ē. Ja tiem vēl piemet izsaukuma zīmi, sprādziens iet vaļā: vecāku gaidītā JĀ vietā uzliesmo lielais un nejaukais NĒ! Tomēr gadās, ka N un Ē savienojas, neveidojot sprādzienu. Pat piemetot izsaukuma zīmi, pasaulē ir arī cits NĒ! Iespējams, pat tāds, pēc kāda ilgojamies. Kā tas var gadīties? Par to šis stāsts.
Reiz ar kādu jaunu cilvēku, kuram būtu jāsēž istabā un jāapgūst rakstītie burti, notiek neiedomājamais: viņa vecāki paziņo, ka tas nav nepieciešams. Un ka vispār viņš no šī brīža var darīt visu, ko sirds vēlas. Vēl vairāk – viņi pat mudina uz piedzīvojumiem, kuri iepriekš bija slēgti ar tēraudcieto NĒ! atslēgu. Kaut notiekošais ir pat nedaudz biedējošs, tas sola neticami košu turpmāko dzīvi. Īsts sapnis, kurš nepārtrūkst arī tad, kad sāk vērsties par visai dīvainu, pat stipri mulsinošu pasauli, no kuras laimes luteklim uz brīdi gribētos izkāpt.
Grāmatas autors Lauris Gundars runā par ikvienam bērnam, jaunietim un vecākam aktuālo, bet līdz šim bērnu literatūrā tikpat kā neaplūkoto – par aizlieguma un visautļautības tēmu, par aizlieguma pārkāpšanas saldumu, to ilustrējot ar ekspresīvām Anetes Bajāres-Babčukas ilustrācijām.
– Tu šovakar nemazgāsi zobus. – Mamma paziņoja. – Un neiesi gulēt. Nemaz nemēģini. Spēlēsi planšeti līdz rītam.
Trīsreiz kniebu vienā ciskā, piecreiz otrā, tad abās rokās. Tāda Mamma, kas nemaz nešķita mana Mamma, drusku biedēja. Taču viņas teiktais priecēja.
– Ko tu saki? – itin kā nedzirdējis, pārjautāju.
Mūsu mājās katru vakaru skanēja simtiem "Nē!". Vispirms es uz visām Mammas pavēlēm, ko viņa sauc par ieteikumiem un piedāvājumiem, nemainīgi teicu "Nē!", pēc tam Mamma atbildēja ar stingriem "Nē!" uz maniem "Nē!". Taču nu nebija ne manu, ne viņas "Nē!" – Mamma atkārtoja savu sakāmo, piebilstot, ka jokot viņai nav ne prātā: lai es kustoties uz gultas pusi, planšete gaidot. Nespēju pamanīt pat ne mazākā smīniņa pazīmes viņas lūpu kaktiņos, kā tas gadās, kad viņa joko. Šoreiz tas gan būtu bijis ļoti nejauks joks. Bet nebija.
– Paldies… – es nez kāpēc pēkšņi biju kļuvis pieklājīgs.
– Un spēlē zem segas! – Mamma piebilda.
Tas nu gan man bija pavisam noliegts un uz visstingrāko, jo bojājot acis un laužņājot muguru. Muļķības, protams, – biju zem segas spēlēšanas profesors, un acis joprojām man vietā, bet mugura nav sagriezusies nekādos septiņos līkumos.
Un zobi nav jāmazgā! Pat dzimšanas dienā pēc ballītes uz tādu dāvanu nebija ko cerēt.
– Ķeries klāt! Nakts ir īsa. – Mamma aizvēra aiz sevis manas istabas durvis.
Grāmatas izdošanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
