Valsts adopcijas noslēpumu rūpīgi slēpj
Katram bērnam, par kuru bioloģiskā ģimene nespēj vai nevar pienācīgi parūpēties, vēlams augt mīlošā un ģimeniskā vidē. Savu otro ģimeni bērns var iegūt arī adopcijas gadījumā. Vai tādā gadījumā bērnam jāzina, ka faktiski viņam ir divas ģimenes – adoptētā un bioloģiskā?
Normatīvajos aktos adopcijas noslēpumu joprojām sargā likums, un līdz ar to no valsts puses adopcijas fakts tiek sargāts ļoti cieši, norādīja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece Zita Veldze.
"Mums, kā zināms, pastāv, tautas valodā sakot, adopcijas noslēpums. Proti, par šādu ziņu izpaušanu pastāv kriminālatbildība, kas nozīmē, ka pats bērns par šādu faktu, ja viņš zina, var uzzināt un pats iegūt informāciju tikai no 18 gadu vecuma," skaidroja Zīle.
Normatīvais regulējums nosaka, ka ziņu izpaušana ir tikai un vienīgi adoptētāja rokās. Proti, adoptētājam ir brīva izvēle, vai viņš šo ziņu vēlas sniegt uz āru vai nevēlas.
"Bez adoptētāja piekrišanas trešajām personām šādas ziņas izpaust ir pilnīgi aizliegts. Proti, ja kāda rīcībā ir informācija, ka bērns ir adoptēts, vai tie ir bāriņtiesas darbinieki vai ārsts, kam ir šādas ziņas, viņi bez adoptētāja piekrišanas tālāk izpaust šādas ziņas nedrīkst," skaidroja Zīle.
Svarīgi nodrošināt bērna drošību
Pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā bērnam tiek izdota arī jauna dzimšanas apliecība, kurā uzrādās jau jaunie vecāki. Attiecīgi vecāki var mainīt arī bērna uzvārdu, ja vēlas, un arī personas kodu. Vārdu mainīt gan nav tik viegli. Lai mainītu bērna vārdu, jābūt pamatotam iemeslam, kāpēc tas vajadzīgs.
"Līdz ar to bērnam tiek nogriezta jebkāda saikne ar viņa bioloģisko ģimeni, izsniegti jauni dokumenti, un bērns ir ar jaunu identitāti. Viņš kļūst par pilntiesīgu adoptētāju ģimenes locekli. Viņam ir tieši tādas pašas tiesības kā jebkuram citam bioloģiskajam ģimenes loceklim adoptētāju ģimenē," norādīja Zīle.
Tas, ka valsts izdara visu, lai adopcijas faktu slēptu, viennozīmīgi ir svarīgi no bērna drošības viedokļa, atzina ārpusģimenes aprūpes atbalsta centra "Plecs" klīniskā psiholoģe Sofia Semenova.
"Mēs nezinām, no kādas ģimenes, no kādas vides bērns ir izņemts. Mēs nezinām, kas tur bija. Nu, mēs zinām, ja mēs adoptējam to bērniņu, ja viņš ir pie mums, bet kopumā situācijas ir ļoti dažādas. Ir bioloģiskie vecāki, kuri neplāno tā vienkārši atstāt bērnu un likt viņu mierā diemžēl," skaidroja Semenova.
Bērnam pašam – svarīgi zināt
Vienlaikus ir ļoti jānodala divi aspekti – tas, ka adopcijas faktu nezina trešās personas, un tas, ka adopcijas faktu nezina pats bērns. Otrais gadījums nav pieļaujams, uzsvēra Kristīgās alianses bāreņiem ģimeņu atbalsta centra "Tilts" vadītājs Kaspars Prūsis.
"Manuprāt, tam nav pilnīgi nekādu ieguvumu un tas pat nav pieļaujams, ka bērns pats nezina, ka viņš ir adoptēts.
Tur nekādu ieguvumu nav, ja bērns to nezina, tur ir tikai zaudējumi. Ir noteikti jābūt kaut kādam tiesiskam, likumiskam regulējumam, ka bērnam tas ir jāzina. Adoptētājs to var nestāstīt citiem, kaimiņiem vai kam, bet bērnam pašam ir jāzina," uzsvēra Prūsis.
Viņš norādīja, ka adoptētāji to nevienā gadījumā nedrīkstētu slēpt no bērna līdz 18 gadu vecumam, bet – no normatīvā viedokļa – šobrīd tas ir adoptētāju pašu lēmums – tā darīt vai ne.
"Ja skatās no tādas tiesiskās puses, tas ir bērnu tiesību pārkāpums. Viņam ir jāzina, no kurienes viņš nāk, kāda ir viņa pagātne. Tas nav pieļaujams, ka viņš to nezina, un paši vecāki var izlemt to nestāstīt.
Es neesmu jurists, bet, cik es esmu ar viņiem runājis, tas ir bērnu tiesību pārkāpums, ka viņš to nezina, ka patiesībā adoptētāju tiesības to slēpt ir celtas augstāk kā bērna tiesības zināt patiesību par sevi. Tas nav pareizi," vērtēja Prūsis.
Bērnam ir svarīgi zināt par adopcijas faktu tieši no psiholoģiskā viedokļa. Tas ir pirmais nosacījums, lai bērns ģimenē varētu justies droši, attīstīties un augt, un veidot prasmes, kas viņam ir nepieciešamas.
"Tas, ka viņš kaut ko nezina, ka kaut kas tiek slēpts no viņa, agrāk vai vēlāk kaut kādā veidā ietekmē bērna drošības sajūtu ģimenē. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā tas rada viņā sajūtu, ka kaut kas te nav [kārtībā]. Bērns to jūt, ka kaut kas no viņa tiek slēpts. Agri vai vēlu viņš to sajutīs, un tas ietekmēs viņa drošības sajūtu, viņa spēju attīstīties un funkcionēt sabiedrībā," uzsvēra Prūsis.
Adopcijas faktu uztvēra dabiski
Ieva Celitāne-Būmane ir mamma, kas audzina adoptētu bērniņu un bērnam neslēpj viņa stāstu. Par savu bērniņu viņa zina visu pieejamo informāciju – gan to, kas ir viņa bioloģiskie vecāki un vecākie brāļi un māsas, gan stāstu, kāpēc viņš nonācis līdz adopcijai.
"Mēs nomainījām tikai uzvārdu bērnam, lai skolā, kad bērns mācās, nebūtu lieku jautājumu, kāpēc tev nav tāds uzvārds kā taviem vecākiem, piemēram. Bet tā ir arī tāda piederības sajūta, ka viņš ir mūsu ģimenes loceklis. Tas ir svarīgi," pauda Celitāne-Būmane.
Ieva savu bērniņu adoptēja pusgada vecumā, bet pie ģimenes viņš sāka dzīvot jau no divarpus mēnešiem. Oficiāli gan adopcija noslēdzās. īsi pirms bērnam palika trīs gadi.
"Mēs darījām tā, ka mēs ikdienā sarunās ar saviem līdzcilvēkiem tāpat runājām par to adopciju, – kad būs tās sēdes, kad un kā viss tur notiksies, jo tas process ir diezgan garš, tas nav tik ātri un vienkārši, un mēs par to runājām viņa klātbūtnē. Tad tas notika kaut kā dabīgi, un viņš saprata to, ka viņš ir tas, kas viņš ir. Šobrīd ir bijusi tikai viena reize, kad viņam ir radušies jautājumi par to, kur tie bioloģiskie vecāki dzīvo. Tas arī viss. Bet mēs arī braucām un iepazīstinājām viņu ar bērnunamu, kurā viņš ir bijis, nu tā… Tādā veidā," stāstīja Celitāne-Būmane.
Viņa neslēpa, ka par adopcijas faktu runāt nav vienkārši, bet uzsvēra, ka bērnam šis fakts ir jāzina. Slēpt to, viņasprāt, nebūtu pareizi, un agrāk vai vēlāk tas tāpat nāktu gaismā.
Adopcijas tēmai jābūt atklātai
Semenova piekrita, ka bērns par šo faktu ir jāinformē. Kaut vai tāpēc, lai viņam nerastos sajūta, ka kaut kas no viņa tiek slēpts un noklusēts.
"Iedomājamies šo pašu stāstu, tikai ģimenē, kura slēpj to faktu. Viņiem tāpat ir tiesas, kaut kādi procesi, viņiem ir jāiet pie pshologa un vēl kaut kur, un viņi to visu slēpj bērna klātbūtnē. Kur viņi runā par to? Kaut kur kambarī? Bērns to neredz? Protams, ka viņš to visu redz. Viņš to uztver. Un kāda
tad bērnam rodas sajūta – kaut kas nav kārtībā ar mani, es neesmu tāds, kā vajag. Kāpēc mamma mainās sejā, kad kāds jautā, kam es esmu līdzīgs?" skaidroja Semenova.
To, ka kaut kas tiek noklusēts, bērns viennozīmīgi agrāk vai vēlāk sāk just. Situācijas, kurās tas notiks, var būt daudz un dažādas, un no tām izvairīties ir neiespējami.
"Vienkārši viņš nesapratīs, kādi tam ir iemesli. Viņš sāks fantazēt par to, ka kaut kas nav kārtībā ar mani acīmredzot. Es esmu slikts, jo mammai ir trauksme, kad es jautāju kaut ko viņai. Tā laikam ir kāda slikta tēma, kaut kas tur nav kārtībā," uzsvēra Semenova.
Sarunas par bērnību, ģimeni un radniecību ir klātesošas gan katrā ģimenē un tās radu lokā, gan bērnudārzā, skolā un draugu vidū. Ja šādā mirklī vecāki vai citi cilvēki bērna klātbūtnē sāk izturēties neveikli, samulst vai nezina, kā uz kādu jautājumu atbildēt, skaidrs, ka bērns to jutīs, un tas viņam liks justies nedroši un nepārliecināti par sevi.
"Bērnam ir svarīgi saprast savu identitāti. Ir svarīgi, lai tā ir atklāta tēma, lai viņš jūt, ka viss ir kārtībā, ka šeit ir īstā vieta, kur viņam ir jābūt," norādīja Semenova.
Annai bija svarīgi zināt par savu adopciju
Anna Sandberga bērnībā tika adoptēta un izauga, par adopcijas faktu zinot.
"Es laikam īsti nevaru nosaukt tādu konkrētu vecumu, kad es par adopcijas faktu uzzināju, jo mani adoptēja divarpus gadu vecumā, un tas kaut kā nāca tā ļoti dabiski. Mani vecāki to nevienā mirklī nemēģināja slēpt. Es domāju, ka savā veidā es biju arī tajā vecumā, kurā es pati sāku saprast, ka esmu pie jauniem cilvēkiem. Līdz ar to tas tā dabīgi nāca," stāstīja Sandberga.
Ja viņai bērnībā radās kādi jautājumi par adopciju, uz tiem visiem viņas vecāki sniedza skaidras atbildes.
Lai gan viņa tika adoptēta diezgan agrā vecumā, arī tad, ja būtu adoptēta vēl agrāk vai tieši otrādi – vēlāk, viņa par šo faktu gribētu zināt.
"Es personīgi gribētu zināt. Es negribētu, lai tas no manis tiek slēpts, jo, manuprāt, tā ir ļoti liela daļa no manas identitātes, no manis. Tas ir mans stāsts.
Par to nav jākaunas ne pašam bērnam, ne adoptētājiem – vecākiem, ne kādam citam. Man tas bija svarīgi, kaut arī es biju tādā vecumā, kurā ne līdz galam vēl sapratu, kas ir vecāki – adoptētāji," pauda Sandberga.
