Bagāti ar tradīcijām
Daba un došanās dabā plaši aprakstīta latviešu folklorā – tautasdziesmās, ticējumos, dainās un teikās. Protams, nereti tādēļ vēlamies apgalvot, ka latvieši ir unikāli ar savām zināšanām par dabu un dabas veltēm.
Lai gan tas nenozīmē, ka esam paši gudrākie dabas izzināšanas jautājumos, kopējās tendences liecina, ka latvieši dodas mežā, norādīja sociologs, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors Grīviņš. Tā tomēr ir daļa no mūsu dzīvesveida.
"Vai mēs esam gudrākie? Es teiktu, ka ne vienmēr. Eiropā mēs varam atrast cilvēkus, kas konceptuāli labāk saprot, kā mijiedarbojas dažādas meža daļas, kā saistās ekosistēmas kopā. Tas, protams, atkal aiziet dziļākos jautājumos.
Ja mēs skatāmies uz tradīcijām, tad visticamāk, ka tās zināšanas mums ir plašākas. Ja skatāmies uz kaut kādu ekosistēmu izpratni, tad visticamāk nebūsim pirmajā vietā," skaidroja Grīviņš.
Arī Latvijas Dabas fonda pārstāve, mamma Liene Brizga-Kalniņa
Brizga-Kalniņa piekrita, ka gandrīz katram latvietim ir tuvāka vai tālāka saikne ar laukiem, tāpēc pārsvarā tiek nodotas tradicionālās zināšanas par vākšanu.
"Mēs varbūt zinām labāk, kā vākt, ko vākt, kurā laikā vākt, kad jādodas uz meža zemeņu vietām, kur ir slepenās gaileņu vietas. Šāda tipa zināšanas, es domāju, mums ir diezgan raksturīgas," vērtēja Brizga-Kalniņa.
Augus ievāc nedaudz vairāk kā ceturtdaļa iedzīvotāju
Pētījumu centra "Norstat" sadarbībā ar LSM.lv 2024. gada jūnijā veiktajā iedzīvotāju aptaujā noskaidrots, ka aptuveni 28% Latvijas iedzīvotāju ievāc uzturā un ārstniecībā lietojamus savvaļas augus, bet vēl 19% aptaujas dalībnieku atzinuši, ka, lai gan paši to nedara, savvaļas augus ievāc kāds cits ģimenes loceklis.
Aptauja atklāj, ka visbiežāk augus ievāc sievietes vecumā no 60-74 gadiem (39 % no visām grupas respondentēm). Raugoties uz dažādiem Latvijas reģioniem, visizplatītākā šī prakse ir Vidzemē (augus paši ievāc 48 % aptaujāto). Tāpat izpētīts, ka latviešu vidū augu vākšana ir teju divas reizes biežāka nekā krievu (attiecīgi 33 % un 18%).
"Instagram" konta "Augu pasaules stāsti" autore Anna Grase intervijā Latvijas Radio pieļāva, ka kaut kādas zināšanas par savvaļas augu vākšanu un izmantošanu ir visiem Latvijas iedzīvotājiem, taču bieži tās ir ļoti šauras un konkrētas.
"Zina kumelīti, zina liepziedus, zina ceļmallapu, bet pārējos 98% nezina un nenojauš. Tā ir zaļā masa, kas neskaitās, bet principā arī tos 98% varētu lasīt, vākt, un tie iedarbojas gan kā ārstniecības augi, gan tos varētu lietot uzturā. Taču par tiem nezina, zina par mazu, šauru nišu," pauda Grase.
Grīviņš skaidroja, ka mūsdienās cilvēki vairs nedodas mežā tāpēc, lai savāktu pēc iespējas vairāk un dažādākus savvaļas augus, jo visu nepieciešamo uzturam un ārstniecībai ir iespējams iegādāties lielveikalā.
"Mainās iemesls, kāpēc mēs ejam mežā. Mēs ejam vairāk tādēļ, lai atpūstos. Tā rezultātā mums nav nepieciešamības meklēt ļoti dažādu produktu klāstu," pauda Grīviņš.
Būtisks ir vecāku piemērs
Skolotāja Auziņa skaidroja, ka, bērniem mācoties dabaszinības skolā, mācību programmā nav iespējams aptvert visu, kas būtu saistīts ar savvaļas augiem.
"Mēs jau nemācām mazos biologus vai mazos mežziņus. Specializēšanās jau nāk nedaudz vēlāk. Mazajās klasītēs, sākumskolās tas uzsvars ir uz, teiksim, visbiežāk sastopamo sugu atpazīšanu, kaut gan es nevarētu teikt, ka nu neviens klasē nezinātu kaut kā vairāk. Vienmēr ir pāris skolēni, kuriem tās zināšanas ir padziļinātas," stāstīja Auziņa.
Šiem bērniem dabaszinību skolotāja attiecīgi domā un dod jau sarežģītākus uzdevumus, kamēr lielākā daļa klases mācās, piemēram, kā atpazīt ozola lapu no kastaņa lapas.
"Izmantojot dažādus koku noteicējus vai augu noteicējus, mēs tad meklējam un skatāmies. Ideālā gadījumā to būtu darīt dabā – iet mežā, iet pļavā, bet tā sistēma, kurā mēs esam, dažreiz piespiež mums palikt turpat klasē," atzina Auziņa.
Skaidrs, ka nevienas zināšanas nerodas no zila gaisa. Auziņa norādīja, ka tie bērni, kuri zina vairāk par savvaļas augiem un dabu nekā citi, regulāri kopā ar vecākiem vai citiem ģimenes locekļiem dodas mežā.
"Tie zinātāji rodas tajā brīdī, kad tas vecāks var, teiksim, pietupties pie tās meža mellenes un pastāstīt savam bērnam – lūk, kur ir mellene vai lūk, kur aizlidoja meža strazds.
Varbūt tas ir tas vecāks vai, iespējams, vecvecāks, kurš norāda uz šo lietu, ka, redzi, šo sauc tā un šo sauc tā. Man liekas, ka tas ir svarīgi, un no turienes rodas tās zināšanas, kas pēc tam bērnam raisa interesi un zināšanu kopumu, ka viņš zina vairāk nekā citi," skaidroja Auziņa.
Bērnu interese ir dabiska
Brizga-Kalniņa vērtēja, ka maziem bērniem interese par dabu un tās procesiem lielākoties ir gluži dabiska, un, ja vien vecāks dodas dabā, bērni ar lielu prieku seko un uzsūc visas zināšanas, kuras vien var.
"Viņi ir tuvāk pie zemes, viņi ir maziņi, viņi vairāk redz to mikropasauli. Laikam mazs bērns nav īsti vēl atdalījies no apkārtējās pasaules un, kamēr viņš vēl tik ļoti neapzinās sevi kā indivīdu, ir tajā iekšā.
Ja šajā laikā viņam ir kaut vai vecāka atļauja būt dabā, iet mežā, nebaidīties kāpt kokos vai spēlēties un pētīt kukaiņus, tas ir labs pamats," pauda Brizga-Kalniņa.
Protams, kādā brīdī šī interese var pārtrūkt vai mazināties, bet toties bērniem arī izaugot vienmēr būs kaut kādas pamata zināšanas, pie kurām atgriezties, kad no jauna parādīsies vēlme doties dabā un būt tuvāk dabai.
"Vismaz maniem bērniem pusaudžu vecumā tas atkal kaut kā ir atjaunojies. Mans sešpadsmitgadīgais dēls laukos ir atklājis, kur ir meža avenes izcirtumā, un viņš ceļas agri no rīta, jo tad nekož dunduri, dodas uz izcirtumu un salasa meža avenes, jo meža aveņu ievārījums ir viņa mīļākais ievārījums," stāstīja Brizga-Kalniņa.
Līdz ar to vecākiem viņa ieteica par došanos mežā nedomāt tik ļoti kā par mācību procesu, kurā būtu jāseko konkrētām instrukcijām vai vadlīnijām, bet drīzāk sekot bērnam, atsaukties bērna interesēm un atbalstīt tās, lai arī varbūt tā brīžiem tiešām ir tikai vēlme pēc garšīga ievārījuma.
Augu pasaule piedzīvo renesansi
Grase norādīja, ka, viņasprāt, interese par augu pasauli šobrīd piedzīvo renesansi. Cilvēkiem sāk arvien vairāk sāk interesēt došanās dabā un dabas velšu vākšana, tostarp par to arvien biežāk interesējas vecāki ar bērniem.
"Vecāki sāk gribēt saviem bērniem to iemācīt. Nezinu, vai tas ir trends, vai atgriešanās atpakaļ pie saknēm, bet es jūtu un redzu apkārt, ka cilvēkiem gribas iemācīt saviem bērniem par augiem," pauda Grase.
Viņai pievienojās Brizga-Kalniņa, atklājot, ka arī Latvijas Dabas fonds šobrīd novēro padziļinātu cilvēku interesi par augiem.
"Mēs daudz strādājam ar dabisko pļavu atjaunošanu. Mēs veidojam gan augu noteicējus, gan augu plakātus, gan augu kartītes, lai parādītu visu šo milzīgi plašo augu klāstu, kas ir dabiskajās pļavās, un tas, ko es esmu ievērojusi, ir, ka cilvēkiem ļoti patīk atrast kaut ko retāku, kas varbūt nav gluži pīpene vai kaut kas ļoti bieži sastopams. Tad ir jūtams tāds lepnums," stāstīja Brizga-Kalniņa.
Cilvēku ieinteresētību augu atpazīšanā viņa mēra arī pēc tā, ka visa vecuma cilvēki izrāda lielu interesi pēc Dabas fonda informatīvajiem materiāliem – gan augu noteicējiem, gan vienkāršiem botāniskajiem zīmējumiem.
"Tie patīk gan pusaudzēm, kas tos ierāmē un liek pie sienas, gan omītēm. Augu valdzinājums ir jūtams," pauda Brizga-Kalniņa.
Dodamies pļavā!
