Sakāmvārdi ir tautas dzīves gudrības, ko ar valodu no paaudzes paaudzē nododam kā labskanīgas mācības. Tie gan teju nekad nav jāuztver burtiski – pašos pamatos šos izteicienus veido metaforas, simboli, salīdzinājumi un citi tēlaini izteiksmes līdzekļi. Taču, mainoties laikiem, mainās arī izpratne par pasauli un līdz ar to redzējums par sakāmvārdu saturu. Šajā rakstu sērijā kopā ar ekspertiem ielūkojamies labi zināmo teicienu burtiskajās mācībās no mūsdienu cilvēka skatupunkta.
Reflektējot par teicienu, Rubene norāda, ka tas vispirms atklāj, kā vispār veidojas sociālais konstrukts "bērnība" – ko mēs uzskatām par šim dzīves posmam atbilstošu un ko ne. Šajā gadījumā tiek pieņemts, ka bērnam zināšanas ir gandrīz vai kaitīgas – "jo mazāk zināsi, jo ilgāk būsi bērns, jo ilgāk tu būsi laimīgāks," ilustrē Rubene. Ideja par bērnību Rietumu kultūrā pārādījās aptuveni 17. gadsimtā un sākotnēji šo periodu asociēja ar laiku līdz 7 gadu vecumam, taču, kā skaidro Rubene, šobrīd mūsu platuma grādos tas aizstiepies jau līdz 25 gadiem. Rodas jautājums – kāpēc un no kādām zināšanām vēlamies šo sabiedrības daļu "pasargāt"?
"Klasiskās tēmas, no kurām mēs "ātri paliekam veci" ir sekss, nāve, slimības un vardarbība," uzsver Rubene. Neesot gatavam atbildēt uz jautājumu vai uzskatot, ka bērns nav gatavs uzzināt patiesību, pieaugušie norauj sarunu, sakot ko līdzīgu teicienam "Daudz gribēsi zināt, ātri vecs paliksi", vai sāk vērpt sapņainus stāstus, kas nevis veido izpratni par pasauli, bet padara to par mītisku pasaku zemi.
Neatbildēsi tu, atbildēs cits!
"Nav tādas tēmas, par ko mēs ar bērniem nevarētu runāt," uzsver Krēziņa, skaidrojot, ka vienīgais, no kā vajag izvairīties, ir noniecinoši, aizvainojoši komentāri pašam par sevi vai apkārtējiem, tajā skaitā ģimenes locekļiem. Vēl jāpārdomā, cik daudz bērnam stāstām par attiecību grūtībām pieaugušo starpā. Svarīgi notikumi, protams, jāpaskaidro, bet jaunākie ģimenes locekļi noteikti nav jāiesaista visās vecāku domstarpībās.
Līdz ar to –
tabu tēmu nav. Vēl jo vairāk, "ja bērns jautā, tas nozīmē, ka viņam galvā jau ir kaut kāda informācijas vienība par to",
uzsver Krēziņa. Ja pasauli neskaidros vecāki, atbildes uz interesējošo bērns meklēs citur, un to saturs jau var atrasties tālu no ģimenes uzskatu bāzes. Tādējādi, izvairoties no sarunām par jūtīgiem jautājumiem, tiek zaudēta iespēja nodot ne tikai pārbaudītu un drošu informāciju, bet arī vērtības, kas vieno paaudzes. Krēziņa atgādina, ka "caur sarunām mēs veidojam arī kaut kādu kopības sajūtu," tāpēc no tām noteikti nevajag izvairīties.
Arī Rubene uzsver, ka cilvēkiem dabiski piemīt zinātkāre neatkarīgi no vecuma un tā vienkārši to nevar apturēt. Tātad neatbildēšana uz jautājumu to neapstādina – tas tikai atsitas, lai tālāk ceļotu citur. Savukārt,
"ja mēs dodam atbildes uz šiem jautājumiem, tad viņš jautā vēl. Atbildot un veicinot tālāku jautāšanu, reflektēšanu, jēgas meklēšanu, mēs veicinām zinātkāri".
Savukārt uzvedība, kas negatīvi ietekmē bērna vēlmi izzināt pasauli ir nesarunāšanās un neadekvāta tehnoloģiju izmantošana. Tas gan nenozīmē, ka telefons bērna rokās ir viennozīmīgs drauds. "Tehnoloģijas var ļoti būtiski veicināt bērnu zinātkāri, ja tās tiek izmanotas zinātkāres veicināšanai – vienkārši, ne?" Rubene retoriski vaicā. Ja ierīces top par auklēm un lietojumam neseko refleksija par piedzīvoto, tad pievienotā vērtība zūd. "Cilvēks pierod nejautāt, pierod nesarunāties, un tas zinātkārei neļauj attīstīties," skaidro Rubene, daloties ar pozitīvajiem piemēriem, kur bērni izmanto viedtālruņus izglītojošām spēlēm, veidojot sarunas ar vecākiem par redzētajiem video un organizējot lietotnēs kopīgus ģimenes izaicinājumus.
Pasakas vai meli?
Bieži vien uz saviem jautājumiem par pasauli bērni apmaiņā saņem tēlainus stāstus – par vecvecākiem, kas pēc ilgstošas slimošanas devušies pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, par lielo krupi, kas dzīvo akā, vai labi pazīstamo svēteli, kas veic regulārus lidojumus uz dzemdību namu. "Es saskatu, ka tas ir noteikts veids, kā mēs (pieaugušie) ar lielu pārliecību, ka mums uz to ir tiesības, bērniem melojam" brīdina Rubene.
It kā nevainīgās frāzes mēdz radīt kuriozas situācijas – Rubene dalās ar gadījumu no ģimenes draugu pieredzes, kur astoņgadnieks satraucies stāsta vecākiem, ka vecmāmiņai kaut kas nav kārtībā "ar galvu", jo viņa domā, ka cilvēkus var nopirkt veikalā. Šķiet, pavisam loģisks secinājums, saņemot aicinājumu paprasīt mammai un tētim, kad viņi nopirks brālīti vai māsiņu! Taču viņa norāda, ka joka mirklī radītie smiekli zūd, ja skatāmies uz to ilgtermiņā – skaidrojot dzīvi ar pasakām, jauno cilvēku prātos veidojas neadekvāta pasaules aina. "Ja mēs gribam gudrus, zinātniski domājošus bērnus, kas var kļūt par inžernieriem un fiziķiem, tad mēģinām samazināt to maģiskās domāšanas daudzumu, ko mēs viņiem piedāvājam!", aicina Rubene.
"Mums šķiet, ka mēs nevaram uz šiem jautājumiem atbildēt bērniem, jo mēs spriežam pēc savas pieredzes un sava zināšanu areāla. Bet bērna domāšana ir ļoti konkrēta un es varu runāt par tēmām, atbilstoši viņa vecumam, nemelojot," izceļ Rubene, skaidrojot, ka uz jebkuru jautājumu varam sniegt bērna vecumam saprotamu patiesību. Tas ne tikai palīdzēs izprast konkrēto jautājumu, bet arī mudinās turpināt iepazīt pasauli. Rubene turpina: "Bērniem ir jaatbild uz jautājumiem, bērna izziņas interese tiek veicināta tieši caur jautājumiem, ko viņi uzdod. Mums ir jāatbild vai jāparāda, kā viņi atbildes varētu sasniegt paši."
Katram savs noslēpums!
Kā lieliem, tā maziem – visiem ir tiesības arī uz noslēpumiem, ko paturēt sev vai paša izvēlētā cilvēku lokā. Piemēram, vecāki var vēlēties vienai atvasei nestāstīt par kādu pārsteigumu, ko gatavo vecvecākiem, pavisam praktisku iemeslu dēļ – lai negadās nevēlama informācijas noplūde. Šādā gadījumā patiešām kārojas meklēt veidu, kā izvairīties no bērna "Kam tas vajadzīgs? Kur tu brauksi? Kāpēc ledusskapī ir kūka?" un citiem vaicājumiem. Taču arī šajos gadījumos, labāka par neatbildēšanu, ir paskaidrošana – kāpēc šobrīd tas paliek noslēpumā un kad bērns varēs uzzināt vairāk.
Taču uz privātumu tiesības ir ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem, un būtiski to ņemt vērā.
"Arī bērns var negribēt kaut kur iesaistīt vecākus. Tad arī mums ir pacietīgi jāgaida un jāapstiprina, ka būsim klāt un gatavi palīdzēt, kad tas būs vajadzīgs, nevis bāzties virsū ar jautājumiem," skaidro Rubene. Tieši pašiem modelējot uzvedību, ko sagaidām no bērniem, varam vislabāk iemācīt cieņu vienam pret otru.
Krēziņa atgādina, ka, ja vēlamies, lai bērni ģimenes privātās lietas nestāsta katram garāmgājējam, tad, pirmkārt, par to jāvienojas, tā arī paskaidrojot. Taču, otrkārt, "ja mēs stāstām kādam par bērnu, pajautājam viņam atļauju – vai mums ir tiesības dalīties ar viņa privātumu ar citiem cilvēkiem?". Šajā kontekstā nedrīkst ignorēt jautājumu arī par ķermeņa privātumu – "ja bērns saka, ka viņš nevēlas, ja kāds nāk iekšā vannasistabā, kad viņš mazgājas, tad mēs to ievērojam, vai, ja viņš saka, lai pārtrauc viņu kutināt, mēs ņemam rokas nost un vairāk nekutinām," turpina Krēziņa. Tā mēs parādām, ka tas, ko sagaidām no bērna ir arī tas, kā rīkojamies pret viņu.
Skaidrs, ka teicienā nojaušamo eidžismu labāk dzīvē neīstenot, bet tā vietā atcerēties, ka ar bērnu var un vajag sarunāties par visu.
Tas, starp citu, var kārtīgi izvingrināt arī pieaugušo smadzenes, rūpīgi ceļojot cauri nebeidzamajai "Kāpēc?" rindai, cenšoties izsprukt no strupceļiem. Taču svarīgāka par visu šķiet iespēja veidot starp paaudzēm ciešu saikni, kas balstīta atklātā komunikācijā un abpusējā cieņā.
