Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" diskutē Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa, programmas "Piedzimstot bērniņam" un Rīgas Dzemdību nama sociālā darbiniece Ingūna Ziemane un "Glābējsilītes" projekta vadītāja Laura Zvirbule, Latvijas bērnu SOS ciematu asociācijas vadītāja Agnese Igaune.
Viena no iespējām atteikties no bērna ir to ievietot glābējsilītē. Latvijā glābējsilīte sāka darboties pirms 15 gadiem, jo iepriekš gadā tika atrasti līdz 11 miruši jaundzimušie, skaidroja Zvirbule. Šodien dzemdē meitenes, kurām projekta sākumā bija astoņi gadi, tas nozīmē, ka ne visām ir informācija par šo projektu. Latvijā šobrīd ir astoņas glābējsilītes.
Katra situācija ir individuāla, no mūsu pieredzes redzam, ka ir daudz lietu, kas pietrūkst, pauž Dambiņa. Māmiņas, kurām nav resursu, nonāk pie šāda lēmuma. Nepilngadīgas grūtnieces ir šajā grupā – ap 100 meiteņu gadā. Mums kā sabiedrībai jāizveido atbalsta sistēma. Mentoru programmā ar nepilngadīgām grūtniecēm redzam, ka ir nepieciešama pieaugušā palīdzība un valsts atbalsts. Atbalstošas vides trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc notiek šādas traģēdijas. Pērn 11 no 15 meitenēm bija nepieciešams atbalsta resurss, četrām resurss atradās, skaidroja Dambiņa.
Kāpēc mammas pieņem lēmumu atteikties no bērna? Zvirbule uzskaita dažādas situācijas - mamma, kura ir vientuļā māte ar smagu diagnozi, pieņem lēmumu par labu glābējsilītei, jo nav līdzekļu bērna uzturēšanai, pēc izvarošanas ticīga meitene pieņem lēmumu bērnu dzemdēt, bet atdod glābējsilītei. "Tas nav stāsts par nepilngadīgām grūtniecēm, tas ir stāsts par vientuļām sievietēm grūtniecēm," skaidro Zvirbule.
Atteikšanās gadījumi notiek regulāri, šogad vairāk nekā pērn, skaidro Ziemane. Pēdējā laikā vairākas māmiņas, kuras gaida bērnu, nāk konsultēties, kā rīkoties, ja izvēlēsies atteikties no bērna. Ir gadījumi, kad dzemdētāja dzemdību namā iestājas bez dokumentiem, aiziet un atstāj bērnu. Ir arī gadījumi, kur māmiņas atsakās no bērna, jo nespēj rūpēties, tas nav stāsts par materiālo situāciju. Zvirbule pauž, ka
mediķi mēģina noskaidrot iemeslus, skaidrot par iespējamo atbalstu, bet nedrīkst atrunāt un neatrunā no lēmuma atdot bērnu.
Latvijas bērnu SOS ciemata asociācijas viens no pakalpojumiem ir palīdzība augsta riska ģimenēm. Ir arī situācijas, kad jauna meitene ir stāvoklī un ir zināms, ka viņa atteiksies no bērna, skaidro Igaune.
Rīgas Dzemdību namā dzimis bērns, no kura mamma atsakās, ja vien bērnam nav veselības problēmas, nonāk audžuģimenē, ne adopcijā, jo vecākam ir tiesības pārdomāt un mēģināt atgūt savu bērnu,
skaidro Ziemane.
Glābējsilītē bērna atstāšana ir anonīma, skaidro Zvirbule.
Ja bērns netiek ielikts silītē ar dokumentiem, ja bērnam nav nodarīts pāri, vecāki netiek meklēti.
Pirmsadopcijas periodā vecāki var paņemt bērnu atpakaļ pēc tam, kad veikti dažādi testi un izvērtēta vecāku spēja audzināt bērnu, ka tas būs labākais risinājums bērnam. Katrā no pašvaldībām ir cits periods – vidēji tas ir viens līdz seši mēneši –, kura laikā bērnu nodod adopcijai.
Zināmi seši gadījumi, kad bērni, kuri ielikti glābējsilītē, atgriezušies atpakaļ ģimenē, parasti iemesls ir pēcdzemdību depresija.
Bērnu slimnīcā darbam ar nepilngadīgajām ir 22 jaunas mentores, kuras veic pieaugušo atbalstu, lai palīdzētu jaunajām grūtniecēm dažādas praktiskas lietas individuāli. Šo meiteņu nav daudz, Latvijā pērn kopumā bija 94 nepilngadīgas grūtnieces, 15 no viņām nonāca Bērnu slimnīcas projektā, kas notika ar pārējām, nav zināms. Valstij ir pienākums rūpēties par šīm meitenēm, akcentēja Dambiņa.
Bērnu SOS ciematu jaunās māmiņas saņem PEP mammu atbalstu, katra mamma saņem līdz trim mājvizītēm, atbalstu var saņemt visā Latvijā, skaidroja Igaune.
