Ceļu satiksmes deošības direkcijas (CSDD) satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis uzskaita pašus nepieciešamākos atgādinājumus bērniem, pirms skolas laika sākuma – parādīt, kā iet pāri gājēju pārejai, kurā virzienā paskatīties; kur ir sabiedriskā transporta pieturas; ko darīt tad, ja iznāk aizbraukt garām savai pieturai, varbūt aizbraukt speciāli garām un paskatīties, kā tad tur izskatās un kur vērsties pēc palīdzības.
Arī tie, kuri bērnus uz skolu ved ar automašīnu, tiek aicināti padomāt par labāko maršrutu.
"Piebraukšana skolai būtu jāveic tā, lai bērns var droši izkrāpt uz ietves pusi, nevis uz brauktuves pusi. Varbūt maršrutu var izplānot tā, lai bērnam nav jāšķērso iela. Lūgums visiem autovadītājiem vecākiem – nelaidiet bērnus ārā uz gājēju pārejām, ievērojiet satiksmes noteikumus. Tas nekas, ka jūs apstājaties tikai uz 30 sekundēm. Toties jūs aizsedzat skatu pārējiem, jūs radāt apdraudējumu citiem bērniem. Nākamais, kas tāpat apstāsies, radīs apdraudējumu jūsu bērnam," uzsvēra Irbītis.
Autovadītājiem un arī mikromobilitātes rīku vadītājiem jārēķinās, ka pirmajās skolas dienās bērni var būt neuzmanīgāki uz ceļa, tāpēc būtu jāievēro lielāka piesardzība – "nekādā gadījumā neapdzeniet, neapsteidziet automobili, kas ir apstājies pie gājēju pārejas. Jo tiešām mazais skolnieks ir augumā maziņš, mašīna viņu aizsedz, un jūs viņu vienkārši neredzat".
Daļa bērnu uz skolu paši labprāt dodas ar velosipēdu, elektrisko skrejriteni vai vēl kādu citu mikromobilitātes rīku. Ceļu satiksmes drošības direkcijā atgādina, ka bērnam galvā jābūt ķiverei, un vecākiem ar šo vajadzētu pašiem rādīt priekšzīmi. "Sievietēm parasti tipiskākais arguments ir frizūras izjaukšana, vīriešiem – "es tāpat drosmīgs čalis esmu". Attiecībā uz drošību ir pierādījies, ka tas rada smagas sekas. Ja vecāki liek ķiveri, bērns, līdzi darot, arī to darīs. Nebūs nekādu problēmu, nebūs jāskaidrojas: tēti, kāpēc tev nav ķiveres un kāpēc man viņa ir jāliek?"
Arī Bērnu slimnīcā uzsver, ka ķiverei galvā ir jābūt, jo tas patiešām palīdz pasargāt no nopietnām galvas traumām.
"Ja mēs ievērojam visus priekšrakstus un minimālās drošības prasības, kas lielā mērā nu jau ir ierakstītas arī likumā ne tikai vēlamā formā, bet obligātā formā, tad šo sāpīgo stāstu, kas nonāk pie mums, ir salīdzinoši mazāk. Skarbā realitāte diemžēl ir tāda, ka no tiem pacientiem, kas atnāk pie mums uz Uzņemšanas nodaļu ar traumu, ko guvuši, krītot no dažādiem rīkiem, divi no trijiem arī godīgi atzīst, ka ķiveres galvā nebija. Tie, kam paveicas, tiek cauri ar nobrāztu elkoni, pārsistu pieri vai celīti, bet diemžēl ir arī ļoti smagas traumas," skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs Jānis Upenieks.
