Latvijas Radio raidījumā "Globālais latvietis. 21. gadsimts" daudz ir runāts par to, kā latvietību mācīties palīdz skolas vecuma bērniem, kā viņi tiek galā ar stresu un pārmaiņām, bet, kā to piedzīvo pirmsskolas vecuma bērni? Kāds ir psiholoģiskais atbalsts mazu bērnu vecākiem – ko palīdz pārējā latviešu kopiena un ar ko jātiek galā pašu spēkiem?
Sarunā piedalās klīniskā psiholoģe un reemigrācijas pētniece Iveta Ozola-Cīrule, kurai ir pieredze dzīvot ārpus Latvijas un kura arī labi zina, kādu izjūtu gammu piedzīvo ģimene ar mazu bērnu ārpus Latvijas; Inese Asermane no "Pūcītes akadēmijas" – latviešu skoliņas Pīterboro; Zane Kažotniece no Īrijas, Mayo pilsētas, kur Zane vada latviešu skoliņu "Graudiņš".
Kā stāsta Zane, tad tiem vecākiem, kurus viņa sastop savā skoliņā, kas darbojas nu jau divpadsmit gadu un, kur, lai arī nav mazuļu grupiņas, arī viņi mēdz nākt kopā ar vecākiem līdzi lielākajiem brāļiem un māsām, lielākais izaicinājums esot valoda: "Gandrīz visi vecāki mēģina tikt galā ar latviešu valodas izaicinājumu, lai gan ir arī lieliski piemēri, kur divvalodīgās un trīs valodu ģimenēs bērni tomēr runā labā latviešu valodā. Mēs savā skoliņā cenšamies atbalstīt vecākus, jo, atbraucot no Latvijas vecāki, joprojām ir satraukumā par to, kā bērni iejutīsies jaunajā vidē, sāk ar bērnu runāt angliski un, kas ir trakākais, sāk runāt sliktā angļu valodā, un rezultātā bērns nesaprot, kas ir angļu valoda, bet kas – latviešu."
Zane atklāj, ka viņu ģimenes pieredze ir, ka viņa ar saviem bērniem runā tikai latviski, bet bērnu tēvs, Zanes vīrs, tikai angliski un rezultātā bērniem ir lieliska gan viena, gan otra valoda. Zane ar savu piemēru grib iedrošināt vecākus nerunāt ar bērniem sliktā angļu valodā, daudz labāk, ja vecāki ar bērnu runā savā dzimtajā valodā, turklāt Īrijā mācību iestādēs ir liels atbalsts tiem bērniem, kuri mācības uzsāk ar švakām angļu valodas prasmēm.
Un, kā norāda Iveta Ozola-Cīrule, tad viņa gan kā mamma, kurai bērns piedzimis ārzemēs un ir bijusi pieredze ar trim valodām bērna pirmajos dzīves gados, gan arī kā reemigrācijas pētniece un psiholoģe, pie lēmuma runāt angļu valodā nonāk, spriežot paši pēc sevis, jo, iespējams, viņiem pašiem bijis grūti iejusties jaunajā vietā un tas, viņuprāt, ir veids, kā viņi cenšas atbalstīt savu bērnu, cenšoties atvieglot saziņu: "Ir izpētīts, ka labākais ir runāt ar bērnu labā savā dzimtajā salodā, jo tad bērnam top skaidrs, kā strādā valoda pēc būtības, – kāda ir gramatika, kā veidojas teikumi, un tad, mācoties angļu valodu, ir pamats, uz kura balstīt valodu. Bet,
ja bērns saņem nepareizu valodu viņam nav pamata līmeņa labā valodas lietojamībā. Un tas sajauc bērnam galvu; īstenībā, ja gribam atbalstīt savu bērnu, mums ar viņu ir jārunā ļoti labā latviešu valodā. Tas ir tas, kā atšķirt, kāpēc mēs sakām svešvaloda
un kāpēc sakām dzimtā valoda, jo bērns valodu mācās no piedzimšanas – līdz viena gada vecumam bērnam ir tādas smadzeņu funkcijas, ka viņš valodu mācās fonētiski. Un tiek uzskatīts, ka tādā līmenī, kādā mēs dzirdam savu dzimto valodu, mēs pēc tam vēlāk dzīvē svešvalodu vairs nespējam iemācīties. Ir veikti pētījumi, piemēram, Lielbritānijā korejiešu auklīte bērnam lasījusi grāmatu un viņš šo valodu, skatoties uz sievietes mutes kustībām, izrunu un skaņām ir vēlāk dzīvē spējis iemācīties un iemācījies korejiešu valodu."
Psiholoģe norāda, ka nākamais, kas satrauc vecākus, – kāda būs sistēma mācību iestādēs, jo, skaidrs, ka tā krietni atšķirsies no tās, ko vecāki paši piedzīvojuši Latvijā. Ivetai pašai bijusi nelāga pieredze ar bērna adaptācijas periodu bērnudārzā, kas Īrijā atšķīrusies no Latvijā pieredzētā – te bērns vienkārši izņemts no vecāku rokām ar argumentu, ka mums tā ir vieglāk, tikmēr vēl citādi bijis Vācijā, kur pierašanas laikā daudz domāts par to, kā jūtas bērns. Tiesa, svarīgi uzsvērt, ka ārpus Latvijas lielākā daļa valstu kā vērtību uzskata kultūru un valodu, kas nav mītnes zemes valoda un kultūra.
Kā stāsta Inese Asermane, Lielbritānijā latviešu vecākiem nākas saskarties ar diezgan striktiem likumiem, kas saistīti ar bērnu brīvību – dzīvošanos savā vaļā, ja tā drīkst sacīt, un tas nozīmē, ka vecākiem dzīve jāpakārto bērnu dzīves ritmam. Inese : "Mammām bērni jāved uz nodarbībām skolā, pēcskolas nodarbībām, pulciņiem, treniņiem, visur jābūt klāt pieaugušajam, tas, protams, nedaudz ierobežo vecāku ikdienu, arī darba gaitās. Tādēļ bieži vien izvēlas, ka strādā viens no vecākiem, otrs strādā par sagādnieku, mājas menedžeri un aukli, jo ne visi var atļauties algot kādu palīgu šajos darbos. Tas, manuprāt, ir lielākais izaicinājums." Svarīgi, ko novērojusi Inese,
ja vecāki ir mierīgi, dzīves pavērsienus pieņemoši, arī bērni aug un pilnveidojas harmonijā, pārliecināti par sevi.
Inese norāda, ka viņas skoliņas pieredze ar jauktu laulību ģimenēm, kurās runā divās un trīs valodās, ar visiem izaicinājumiem tiek galā itin viegli periodā kad bērnam ir trīs, četri, pieci un seši gadi, jo tas ir vecums, kurā bērni aklimatizējas un pierod viens un divi. Psiholoģiski grūtāk ir jauniešiem. Angļu skolās tieši vecākiem tiek uzsvērts, – lūdzu, mājās lietojiet dzimto valodu un jūsu bērns ātrāk iemācīsies angļu valodu.
Kā piebilst psiholoģe, tad tam ir skaidrojums: "Ar mazajiem bērniem ir viena forša lieta, viņi dzīvo šodienai, viņiem nav trauksmes par rītdienu, parītdienu, nākamo nedēļu vai to, kas notiks pēc gada, un viņiem nav jādomā par vakardienu. Viņi ir šeit un tagad, līdz ar to viņu adaptācija ir te un tagad – viņi atnāk un, ko viņiem piedāvā, to viņi dara, nefilozofē un nefantazē, kā es izskatīšos, ko padomās. Viņi spēlējas un saprotas arī bez valodas. Viņi ir kā mazi sūklīši un uzsūc visu apkārt notiekošo. Protams, vecāku lomai ir liela nozīme – ja vecāki jūtas labi, tad arī bērni jūtas tieši tāpat, pasargāti un drošībā. Ja vecākos mīt trauksme par jauniem apstākļiem, par nokļūšanu citā zemē, svešu valodu, vidi, darba vietu – tad arī bērns var pārņem vecāku sajūtas un kļūst kreņķīgs vai kašķīgs."
Bērns dzīves sākumā nefilozofē par identitāti, piederību, viņš vienkārši dzīvo, un mūsu kā pieaugušo, kā vecāku atbildība ir nodrošināt mierīgu šo dzīves periodu, lai kur arī mēs kā pieaugušie nebūtu nokļuvuši.
Protams, ģimenes trūkums, dzīvojot ārpus Latvijas, ir liels pārbaudījums, jo ne visiem iespēja radu saimi pieslēgt, mazulim ienākot pasaulē. Zane stāsta brīnišķīgu piemēru, kur, palīgos ņemot viedierīces, kāda vecmāmiņa vai vectēvs Latvijā savam mazbērnam Īrijā ik vakaru lasa pasakas latviešu valodā. Vēl nianse, ka daudzviet ārzemēs sabiedrības atbalsts ģimenēm ar maziem bērniem ir daudz spēcīgāks, atbildīgāks un rūpīgāks, nekā tas ir Latvijā. Iveta min piemēru, kad pludmalē svešs cilvēks var pajautāt, vai esat savam bērnam uzklājis saules aizsargkrēmu.
