Maģistra darba pētījums tapis starpaugstskolu studiju programmas ietvaros, kuru īsteno Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte.
Kas ir uzturaudzināšana?
Uzturaudzināšana (angliski – food parenting) attiecas uz bērnu un vecāku saskarsmi ēdināšanas kontekstā. Tas iever visus pārtikas iegādes, pagatavošanas un patērēšanas "kas, ko, kur, kā, kad?" jautājumus.
Ir zināms, ka bērna uztura paradumu veidošanos ietekmē ne tikai tas, ko un cik daudz bērns apēd katrā maltītē, bet arī tādi apstākļi kā mājās valdošā atmosfēra maltīšu laikā, kādu uzvedību bērnam demonstrē vecāki pie galda, cik daudz bērns pats iesaistās ēdiena pagatavošanā utt.
Izvēloties ēdiena piedāvāšanas veidu un kontekstu, vecāks var motivēt vai demotivēt bērnu nākotnē veikt veselīgas uztura izvēles.
Ko darīt nav ieteicams?
Uzturaudzināšanas metodes, kas saistītas ar pārmērīgu bērna kontrolēšanu vai pretēji – pilnīgu kontroles trūkumu, bieži noved pie nevēlamām ilgtermiņa sekām bērna veselības un uztura paradumos.
Piemēram, spiediens ēst bērnam maltīšu laikā ("Ātrāk no galda prom neiesi, kamēr šķīvis nebūs tukšs!", "Vienu karoti par māmiņu, vienu karoti par tēti…" u.tml.) ir saistīts ar neveselīgu svara dinamiku bērna vēlākā dzīvē, kā arī augstāku trauksmes, depresijas un ēšanas traucējumu risku pubertātes vecumā. Šāda ēdināšanas metode arī veicina bērnā nepatiku pret tiem produktiem, kurus bērns ar spiešanu ir apēdis, un bieži šī nepatika saglabājas desmitgadēm ilgi.
Vecāki var veicināt ieradumu ēdienu izmantot emociju regulēšanai, dodot saldumus vai našķus bērnam, lai uzlabotu viņa omu, saīsinātu raudāšanas laiku vai mazinātu uzvedības problēmas ("Neraudi, mīļumiņ, es iedošu tev konfekti."). Līdzīgi instrumentāla ēdināšana ir ēdiena došana bērnam kā atlīdzība par vēlamo uzvedību ("Ja tu veikalā būsi kluss, es nopirkšu tev šokolādi.") vai arī saldumu atņemšana kā sods par nevēlamu uzvedību ("Tu iesiti brālim, tāpēc nedabūsi našķi."). Šādas uzturaudzināšanas metodes veicina bērnā patiku pret "atlīdzības" ēdienu.
Atlīdzības ēdiens tiek pozicionēts kā vērtīgāks par citu ēdienu, līdz ar to rodas lielāks izvēlīgums, kad vēlāk bērnam tiek piedāvāts "parastais" ēdiens.
Ēdiena asociēšana ar atlīdzību rada pamatu neveselīgām attiecībām ar ēdienu nākotnē, piemēram, augstāku kompulsīvās pārēšanās traucējuma risku pieaugušā vecumā vai paradumu apēst nesamērīgi daudz saldumu vai našķu, kad jūtamies nomākti vai satraukti. Lai radītu pamatu veselīgām attiecībām ar ēdienu, būtu ieteicams audzināšanā atlīdzību neasociēt ar ēdienu, bet, piemēram, dot bērnam uzlīmes vai citus mazus nieciņus. Šāda pieeja ļaus bērnam attīstīt savu jūtīgumu pret sāta sajūtu un veidos izpratni par to, vai vēlmi pēc ēdiena rada izsalkums vai emocionāls diskomforts un vajadzība pēc atlīdzības sajūtas.
Pilnīgs kontroles trūkums uzturaudzināšanā izpaužas kā visatļautība uztura uzņemšanā – maltītēm nav rutīnas, bērnam tiek atļauta brīva pieeja uzkodām, nav pozitīvas vecāka iesaistes un priekšzīmes rādīšanas pie galda. Šādā situācijā vecāki mēdz piedāvāt bērnam tikai tādas maltītes, par kurām jūtas droši, ka bērns tās ēdīs. Ilgtermiņā bieži vien šo drošo maltīšu skaits un dažādība tiecas sarukt līdz pavisam nedaudzām, līdz kamēr vecāks sāk krist izmisumā, jo "Mans bērns neko neēd!".
Kā es varu savu bērnu iesaistīt ēst gatavošanā?
Maltīšu pagatavošanā spēj iesaistīties pat pavisam mazi bērni. Šeit ir dažas idejas jaunajiem vecākiem, kā ieinteresēt bērnu ēst gatavošanā un likt pamatus veselīgiem uztura paradumiem bērna nākotnei.
1-2 gadi: stāvot uz krēsla vai virtuves tornī, ar birsti mazgāt augļus un dārzeņus, tīrīt kukurūzu, bērt sastāvdaļas bļodā, mīcīt mīklu, ar rokām saplūkāt salātus, pāršķirt pavārgrāmatas lapas, uzbērt uz ēdiena sēkliņas vai rīvētu sieru, mazgāt plastmasas traukus izlietnē.
3-4 gadi: lobīt zirņus un pupas, ar neasu nazi griezt mīkstus produktus, ar šķērēm griezt zaļumus, smērēt sviestu uz maizes, piepildīt mērkrūzes un karotes ar sastāvdaļām, pārsist un kult olas, rullēt mīklu.
5-6 gadi: svērt un mērīt sastāvdaļas, ar uzraudzību maisīt vai apgriezt produktus katlā vai pannā, sastādīt iepirkumu sarakstu, uzklāt galdu, bērns var izvēlēties recepti un uzņemties ēst gatavošanas vadību, kamēr pieaugušais darbojas līdzi kā asistents un palīdz izlasīt norādījumus.
Vai mans bērns tiešām ir izvēlīgs ēdājs?
Maziem bērniem ir dabiski uztvert jaunu ēdienu ar aizdomām. Laikā, kad bijām alu cilvēki un dzīvojām bez ledusskapjiem un pārtikas veikaliem, šāds iedzimts aizdomīgums bija absolūti nepieciešams cilvēka kā sugas izdzīvošanai un pasargāja mūs no sabojātas pārtikas vai indīgu augu apēšanas. Skatoties no maza bērna perspektīvas, nekas daudz kopš tiem laikiem nav mainījies – jauns ēdiens joprojām tiek uztverts ar aizdomām, īpaši tad, ja tam piemīt rūgta vai savelkoša garša, kā tas ir daudziem dārzeņiem, piemēram, brokoļiem un spinātiem, jo tieši šīs garšas nianses ir raksturīgas arī vairumam toksīnu dabā. Līdz ar to šo produktu instinktīva noraidīšana ir pilnīgi dabiska un normāla bērna uzvedība.
Tas nebūt nenozīmē, ka bērnam negaršo un nekad negaršos konkrētie produkti. Bērns var iemācīties tos ēst.
Taču, ja pārstāsim noraidītos produktus bērnam piedāvāt, tas tikai apstiprinās bērna neapzinātās aizdomas, ka šie produkti nav droši, un bērns patiešām var kļūt par izvēlīgu ēdāju.
Dažkārt jauns ēdiens ir jāpiedāvā pat 20 reizes, pirms bērns jūtas par to pārliecināts un ir gatavs to pagaršot. Lai šo periodu pārvarētu, vecākam ir jāapbruņojas ar pacietību un jāatceras, ka uzturaudzināšana nenotiek tikai pie ēdamgalda. Lai radītu bērnā interesi un drošības sajūtu par veselīgu uzturu, ārpus maltīšu laika var pārtikas produktus zīmēt, veidot no plastilīna, izmantot veikalos pieejamos katalogus, lai izgrieztu no tiem produktu attēlus un veidotu kolāžas utt. Ieteicams arī pārskatīt, kādi produkti atrodami bērna spēļu virtuvē – vai tur dominē dažādi spēļu dārzeņi, zivis, gaļa un piena produkti. Tāpat kopā ar bērnu var dziedāt dziesmas par rudens ražu, lasīt stāstus par dārzeņiem – supervaroņiem, un citos līdzīgos veidos caur spēli radīt interesi, atpazīstamību un pozitīvas asociācijas. Un pēc tam, kad bērns ir 10 reizes uzzīmējis brokoli, paskatījies multfilmu par superbrokoli, uzbūvējis brokoli no lego, izveidojis no māla un izaudzējis dārzā, brokolis atkal parādās uz šķīvja un bērnam šķiet drošs, draudzīgs un atpazīstams – O! Brokolis! Ēdam!
Kā vēl varam bērnam palīdzēt?
Cita efektīva uzturaudzināšanas metode ir bērna iesaistīšana pārtikas izvēlē, iegādē un pagatavošanā, kā arī ēdiena audzēšanā, ja ģimenei ir pieejams mazdārziņš. Ja mazdārziņa nav, lieliska iespēja bērnu iesaistīt ir arī "palodzes dārziņa" iekopšana, kur mazais dārzkopis var palīdzēt aprūpēt un laistīt kreses, zaļumus un dīgstus. Pētījumi liecina, ka bērni, kas paši pielikuši roku produktu audzēšanā, tos apēd ar lielāku entuziasmu nekā tie, kas saņēmuši tikai teorētisku apmācību par to, kāpēc šie produkti ir veselīgi. Līdzīgi notiek ar kopīgu pārtikas iegādi un pagatavošanu.
Bērns, kas pielicis roku maltītes tapšanā, to ēdīs ar lielāku prieku nekā tad, ja būs spēlējies citā istabā, kamēr vecāks virtuvē viens pats gatavo maltīti.
Visbeidzot jāatceras, ka bērns ir mūsu spogulis un apgūs to uzvedību, ko pieaugušie demonstrē, nevis to, par ko viņi runā. Tāpēc vislabākā stratēģija ir vismaz reizi dienā sēsties ar bērnu kopā pie galda un gardu muti viņa priekšā notiesāt krāsainu maltīti, kurā pusi no šķīvja aizņem dārzeņi, ceturto daļu graudaugi vai kartupeļi un ceturto daļu olbaltumvielas (gaļa, zivis vai pākšaugi). Šeit nostrādā vecā paruna: "Nemāci bērnu – māci sevi, un bērns pats iemācīsies".
Par ko ir atbildīgs vecāks un par ko bērns?
Vienkāršu modeli, kā vecākiem palīdzēt noturīgi izmantot pozitīvas uztura audzināšanas metodes, ir formulējusi amerikāņu dietoloģe un psihoterapeite ar specializāciju ģimenes terapijā un ēšanas traucējumos Elīna Sattere (Ellyn Satter).
Viņas izstrādātā "Atbildības sadales metode" īsi un kodolīgi apraksta vecāka un bērna atbildības ēdināšanas kontekstā:
- Vecāka atbildības: Ko ēst? Kad ēst? Kur ēst?
- Bērna atbildības: Vai ēst? Cik daudz ēst?
Pēc šī principa vecākam ir jāapgūst uzturpratības pamati, lai spētu pieņemt informētus lēmumus par to, kādus pārtikas produktus piedāvāt bērnam, kā arī vecākam ir jānosaka maltīšu un uzkodu regularitāte, izvairoties no brīvas pieejas uzkodām starp maltītēm. Tāpat vecākam ir jānodrošina piemērota ēšanas vide, t.i., ēšana sēdus pie galda, nevis dīvānā pie televizora, akcentējot kopīgas maltītes, kuru laikā vecākam ir iespēja rādīt priekšzīmi, kā uzvesties pie galda, lai padarītu maltītes par patīkamu un sociālu pieredzi.
Savukārt lēmums par to, vai ēst un cik daudz ēst no piedāvātā, tiek pilnībā atstāts bērna ziņā, stimulējot bērna autonomiju un aicinot vecāku izvairīties no augstāk aprakstītajām kontroles metodēm – spiediena ēst un instrumentālas ēdināšanas. Ja bērns ēd – lieliski. Ja bērns neēd – lai dodas spēlēties.
Strīdu nesākam, virsū ar karoti nebāžamies, atlīdzību par ēšanu nesolām un alternatīvu ēdienu negatavojam.
Ēst vai neēst ir bērna brīva izvēle. Protams, arī bērnam ir tiesības uz to, ka viņam kaut kas negaršo, līdz ar to, plānojot maltīti, esam iecietīgi pret bērna gaumi un individualitāti, bet neizdabājam niansēs un nodrošinām, ka regulāri uz galda ir kaut kas jauns, kaut kas, ko bērns iepriekš ir noraidījis, un kaut kas visai ģimenei piemērots un veselīgs.
Ir vērts atcerēties, ka uzturaudzināšanas ilgtermiņa mērķis nav dabūt bērnā iekšā konkrētu skaitu kaloriju vai konkrētus gramus pārtikas katrā maltītē, bet gan izaudzināt kompetentu ēdāju, kam nākotnē būs veselīgas attiecības ar ēdienu, prasme pagatavot un ēst dažādus produktus, kā arī spēja sajust un adekvāti reaģēt uz savu izsalkuma un sāta sajūtu.
