Šķiet, ka lēmums par pabalstu tika pieņemts otrādi – nesākot ar pamatojumu un izvērtējumu, kas šajā situācijā bija nepieciešams, pauž Latvijas Universitātes asociētā profesore sociālantropoloģe Aivita Putniņa. Eiropas valstīs izvērtējums jau bija sen, arī ģimeņu atbalsts, sekojot ģimeņu vajadzībām. Mums priekšlikums sākās kā populistisks solis, jo kritās valdības popularitāte. Mums nav bijis sistemātisks ģimeņu atbalsta nepieciešamības izvērtējums. Kāpēc 500 eiro, kādai vajadzībai? Izskatās, ka vairāk pašvaldību vēlēšanu sakarā, ne loģiska pamatojuma vadīts pabalsts.
Pārresoru koordinācijas centra ekspertu sadarbības platformas “Demogrāfisko lietu centrs” koordinatore Nita Jirgensone nevar piekrist antropoloģes teiktajam par populismu pabalsta piešķiršanā, jo var redzēt, ka ģimenēm ir dažādas vajadzības. “Ļaujiet ģimenēm nopelnīt, tad bērnus uzturēs paši,” tā cilvēki mēdza teikt, bet ne vienmēr tas darbojas. Pabalsts izmantots kā veiksmīgs instruments, kas ir vienkārši īstenojams. Krīzes apstākļos iepriekšējais valsts atbalsts ir zudis, tagad visas rūpes par bērnu ir ģimenes atbildība.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte piekrīt, ka sākotnējā informācija par pabalstu bija diezgan haotiska, bet “jāsaprot, ka gandrīz gadu dzīvojam krīzes apstākļos, kur ģimenei ir galvenā slodze bērnu audzināšanā visās jomās.” Šis pabalsts ir nozīmīgs, iespējams, tam vajadzēja būt agrāk. Daļai ģimeņu tas nav izšķirošs, bet daļai nozīmīgs. Nākotnē jālemj par regulāru un saprotamu palīdzību.
Nav pētījumu, kas izvērtētu ģimeņu vajadzības Covid-19 krīzes laikā, uzsver antropoloģe. “Līdz šim vairāk esam fokusējušies uz dzimstības palielināšanu, ne nabadzības mazināšanu. Jāsāk domāt par pakalpojumiem, vērstiem uz ģimeņu vajadzībām.” 500 eiro nebūs plāksteris, kas atrisinās daudzu ģimeņu vajadzības. Katru soli nepieciešams pamatot, lai varētu izvērtēt, vai atbalsts ir labs un pamatots. Daudzās valstīs atbalsts tiek dažādots.
Ekonomists Pēteris Strautiņš skaidro, ka šajā situācijā daļai Latvijas iedzīvotāju klājas labi vai ļoti labi, daļai klājas slikti vai ļoti slikti. Līdz šim mērķētā palīdzība nav sasniegusi mērķi. Daļa no pabalsta naudas nonāks uzkrājumos banku kontos, mēbeļu veikalos, ilglaicīgu preču pirkšanai vai iztērēta pārtikai un ikdienas tēriņiem.
Nākotnes palīdzībai tiek domāts par to, kā nodrošināt dažādus ģimenei nepieciešamos pakalpojumus, arī ēdināšanu mācību iestādēs, skaidro Nita Jirgensone.
Ilze Rudzīte secina, ka nav iespējams izdarīt secinājumus par Covid-19 ietekmi, “nevaram saprast krīzes ietekmi, lai saprastu palīdzības nepieciešamību. Palīdzības nepieciešamība laukos un pilsētā atšķiras.”
Daļa cilvēku uzskata, ka pabalsts ir netaisnīgs un diskriminējošs. Aivita Putniņa uzskata, ka tas tāpēc, ka mums nav nabadzīgo ģimeņu atbalsta sistēmas. Jau vasarā varēja sākt domāt par to, kā ieviest uz ģimenēm ar bērniem mērķētas atbalsta sistēmas. Ja palīdzība ir mērķētāka, tad atbalstam ir daudz lielāka atdeve, tas cilvēkiem atvieglo izdzīvošanu.
“Vai ģimenes ir jāpadara par trūcīgām, lai saņemtu valsts atbalstu?”
jautā Ilze Rudzīte, tā raksturojot valsts politiku ģimeņu atbalstam.
Mēs runājam par nabadzību, bet pietrūkst politikas vidusmēra ģimenes atbalstam un sapratnes, ka ģimene ir vērtība mūsu valstī, uzskata Nita Jirgensone.
Pabalsts nav ne nepareizs, ne nevietā, bet nav mērķēts, tāpēc labi nesasniedz grupu, kurai tas tiešām ir visnepieciešamākais.
Katram cilvēkam jāzina, kur kopienā vērsties pēc nepieciešamās palīdzības. Jāsaprot, kā attīstīt palīdzības resursus.
Aivita Putniņa akcentē, ka mēs vairāk uztraucamies par to, ka vecāki varētu pabalsta naudu nelietderīgi izmantot, ne par bērniem šajās ģimenēs. Jādomā, kā šajās ģimenēs jūtas bērni.
