“Mēs esam diezgan sliktā vietā šobrīd,” tā vardarbību pret bērniem Latvijā raksturo ''Centrā Dardedze”. Cik daudzi bērni ikdienā cieš no emocionālās, fiziskās, seksuālās vardarbības un pamešanas novārtā? Patiesību nezina neviens, jo katra atbildīgā iestāde apkopo pati savu statistiku, bet sistemātiski valstī tas regulāri pētīts netiek. Bieži par vardarbību pret bērniem arī atbildīgās iestādēs uzzina vien tad, kad par to saņem reālas sūdzības un kāds ceļ trauksmi.
“Mēs varam tikai balstīties katrs uz savas organizācijas datiem un faktiem, bet mums nav vienota apkopojuma par to, kāda ir reālā situācija ar šo valstī? Un tas ir ļoti nozīmīgi. Vēl joprojām mēs īsti nespējam saprast, kas īsti ir vardarbība un kas nav vardarbība. Un, ja reiz kaut kas notiek, ko mēs spējam nodefinēt savā prātā kā vardarbību, ko ar to vajadzētu darīt? Manuprāt, mums būtu jābūt skaidram uzdevumam un skaidram rīcības plānam, kā rīkoties šādās situācijās? Un tāda nav,” situāciju raksturo “Centra Dardedze” Konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.
Ko darīt? Savā pieredzē šodien dalījās Bērnu ombuda pārstāve Zviedrijā. Zviedrija bija pirmā, kas pirms 40 gadiem ar likumu aizliedza fizisku bērnu sodīšanu. Bet pirms četriem gadiem Zviedrija pievienojās “Ceļa meklētāju kustībai”, kas ir daļa no globālās partnerības vardarbības pret bērniem novēršanai. Un tās ietvaros dalībvalstis apmainās ar pieredzi un metodēm, kā risināt problēmas un koordinēt daudzo atbildīgo iestāžu darbību. ''Centra Dardedze” amatpersonas pievienoties šai kustībai aicināja Starptautiskajā bērnu tiesību aizsardzības dienā vasaras sākumā, arī globālā kustība Latvijai izteikusi uzaicinājumu, un visbeidzot spert soli šai virzienā sola Ministru prezidents.
Ministru prezidents var aicināt Ministru kabineta locekļus pievienoties “ceļa meklētāju” kustībai, kura mums palīdzētu iegūt metodes, kādas strādā šajās partnervalstīs un kas ir palīdzējušas vardarbības pret bērniem izskaušanā. Līdz ar to tas ir tuvākais plāns, ka Ministru prezidents varētu savus ministrus aicināt pievienoties šai kustībai. Kādā no Ministru kabineta sēdēm būtu jāpieņem šāds lēmums, uzskata Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre Evika Siliņa.
Vajadzēs arī praksē meklēt un piemērot citu valstu veiksmīgās stratēģijas. Pretējā gadījumā likumi arī tagad ir, bet tie praksē mēdz nestrādāt. Tāpēc kārtējā dokumenta parakstīšana vien nelīdzēšot.
“Bet kā to savienot, šīs konvencijas, likumus, kas aizliedz vardarbību un dzīvi? Kā novērst to, lai bērni necieš no vardarbības? Lai viņu ikdiena kļūst labāka? Mums ir konvencijas, mums ir stratēģijas, mums ir globālās partnerības. Un mums ir bērni, kuri diendienā tiek saukti par stulbeņiem, tizleņiem un sīkajiem kverpļiem. Un viņi ir šo cilvēku varā, ar kuriem viņi ir diendienā kopā, “ klāsta Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Pievienošanās globālajai kustībai pret vardarbību gan būšot tikai pirmais solis, sola politiķi. Otrais – centralizētas bērnu tiesību aizsardzības politikas veidošana, skaidri nodalot šobrīd daudzo sadrumstaloto institūciju atbildību un lomu kopējā sistēmā. Latvijai trūkst vienas konkrētas politiskas personas, no kuras šajos jautājumos prasīt atbildību, un nenotiek arī preventīvais darbs.
