Varbūt tāpēc, ka vīrs - radio žurnālists - visu karantīnas laiku strādāja un joprojām strādā savā ierastajā darba režīmā, es arī tikai daļēji strādāju no mājām. Toties dēli (9., 7. un 4. klases skolēni) svētkos beidzot varēja izbaudīt iespēju necelties plkst. 8.30, lai 9.00 jau sēdētu “klasē”. Tas nekas, ka tā ir tikai 2m attālumā no gultas. Justs (7. klase) gan arī darbdienās gandrīz katru rītu ir pamanījies nepamosties laikā. Tā vienmēr notiek ar tiem, kas dzīvo 2 min. gājienā no skolas (skola ir redzama pa logu). Tiesa, jaunākais ģimenes skolēns 4. maijā (pirmdienā) apzinīgi piecēlās plkst. 8.30 un tikai tad atcerējās, ka ir svētku diena, un devās atkal gulēt.
Mani pašu šajās brīvdienās priecēja gan iespēja ilgāk no rītiem pagulēt, gan īpaši tas, ka - beidzot! - biju nosūtījusi visus mājas (eksāmenu) darbus studijās Latvijas Universitātē un tagad varēšu turpināt strādāt pie lielajiem darbiem: kvalifikācijas prakses un kvalifikācijas darba.
Katra brīvdiena sanāca ne tāda, kādu bijām ieplānojuši: sestdien lietus izjauca ieceri dzīvoties pa āru un grilēt (bija sagatavots viss nepieciešamais: gaļa, cīsiņi, maršmelovi), vēlme kopā noskatīties filmu par supervaroņiem neļāva man pagatavot lazanju (2 stundas tā jāgatavo, lai 10 minūšu laikā visu apēstu).
Brīvdienu pēdējā vakarā paskatījos, ko kurš mūsu mājās dara. Pulkstenis rādīja pusastoņi. Katrs bija aizņemts ar ko citu, bet visiem bija uzliktas austiņas:
- bērni sēdēja pie datoriem (viņiem tas ir oficiālais datorspēļu laiks, kad viņi paši un ar draugiem virtuāli satiekas kādā noteiktā spēlē);
- vīrs pašaizliedzīgi pārkrāsoja terasi (to viņš dara katru otro gadu), bet austiņās kaut ko klausījās, droši vien kādu sprediķi vai ziņas;
- man pašai bija uzliktas radio austiņas, kas savienotas ar televizoru, klausījos sieviešu ''StandUp'' vienā no krievu humora kanāliem (TNT) un kārtoju pēc vakariņām virtuvi.
Sāku aizdomāties: kā mēs, mūsu ģimene, šo gandrīz divu mēnešu laikā esam mēģinājuši katrs ne tikai tikt galā ar pienākumiem, bet arī saglabāt pašiem savu pasaulīti? Bērniem ir viņu virtuālā vide, sarakstes jeb čats, arī sazvanīšanās ar draugiem. Viņi par esošajām komunikācijas iespējām ir itin apmierināti, jo apzinās, ka izolācija taču kādreiz beigsies, un tad varēs satikties un redzēt viens otru – cik kurš garāks, smagāks vai mataināks ir palicis.
Pieaugušiem ir mazliet sarežģītāk, jo esam iedalāmi trīs kategorijās:
- tie, kas ir iesprostoti mājās, kam ir iespēja strādāt žaketē (ķermeņa augšdaļa) un privātā apģērbā mazliet zemāk (kā tas ir atainots populārā reklāmā);
- tie, kam darbs ārpus mājām joprojām rit kā ierasti, piemēram, loģistikas uzņēmumos, atsevišķās valsts iestādēs, bankās, protams, pirmkārt jāpiemin medicīnas un pirmsskolas izglītības iestādes, kā arī tirdzniecības uzņēmumi;
- tie, kam darbs ir izdarāms no mājām, bet turpat savu ikdienu vada viens vai vairāki dažāda vecuma bērni, kam savi uzdevumi ir jāapgūst tieši tai laikā, kad jums (mums) notiek sapulce vai jāsarēķina algas uzņēmuma darbiniekiem, jāuzraksta referāts vai kursa darbs.
Es pati strādāju bērnudārzā jeb PII (pirmsskolas izglītības iestādē). Mums ir dežūras grupa, kurā katru dienu atved tos bērnus, kuru vecākiem ir objektīvi iemesli, kādēļ viņi nevar palikt mājās ar savu atvasīti. Piemēram, mammai mediķei jāpilda savi pienākumi. Bet nu jau sāk ierasties arī bērni, kuru mammai arvien grūtāk ir noturēt resgali mājās, jo viņam gribas draudzēties ar vienaudžiem. Un mamma arī nespēj vienlaicīgi veikalā pirkt produktus un sekot līdzi vairāk nekā viena bērna aktivitātēm.
Es viņas ļoti labi saprotu, jo atceros gan apgāztus ratus (ar mazo brāli iekšā), kamēr es uz sekundi novērsos lielveikalā salikt augļus maisiņā, gan mukšanu no manis prom tieši brīdī, kad es norēķinājos pie kases. Glābiņš bija lego un izklaides stūris lielajos veikalos. Atstāju vīru un dēlus tur, tad varēju netraucēti 10 minūtēs samest ratos produktus (pēc saraksta, tāds man joprojām ir makā, katru reizi ejot uz veikalu).
Situācija, kurā esam nonākuši karantīnas laikā - visi ierobežojumi, neziņa, arī bailes -, tomēr ļauj mums gan iepazīt sevi, gan apgūt jaunas prasmes un iemaņas. Izglītībā pēdējos gados runā par jaunām kompetencēm, jauns mācību saturs ir jau ieviests pirmsskolās, no septembra to sāks apgūt arī konkrētas vecumu grupas skolās (1.,3.,10. klases). Turklāt šis gads bija nosaukts par digitālās pratības gadu. Tieši šajā jomā daudziem pieaugušajiem un skolas vecuma bērniem nācies iemācīties daudz jauna.
Mani dēli mājās aktīvi interesējas par ēst gatavošanu, prasa pamācīt un parādīt, arī paši meklē receptes un tās izmēģina. Vēl viņi izspēlējuši lielāko daļu galda spēļu. Mums ir liela kolekcija, kas regulāri tiek papildināta. Viņiem, daudz laika pavadot savās istabās, ir svarīgi iekārtot savu vidi. Šādi viņi uztur savu pasaulīti un mikroklimatu, lai varētu atpūsties no komunicēšanas ar citiem ģimenes locekļiem.
Man personīgi šī kopā būšana mājās patīk, jo dēliem esmu pieejama, ne tikai reizēm palīdzot apgūt jaunu mācību vielu. Mums ir laiks kopā darboties, apmainīties domām, uzspēlēt spēles vai kopā kaut ko sakārtot. Ja viss notiks pēc plāna un es šī gada beigās aizstāvēšu savu diplomdarbu universitātē, brīvā laika parādīsies vairāk. Bet tad varbūt bērniem būs citas intereses, noteikti būs skola, draugi. Viņiem var vairs neatlikt tik daudz laika man. Tāpēc jānovērtē tas, kas mums ir šeit un tagad.
