"Es dzīvoju viensētā. Protams, tā ir apzināta izvēle, esmu pārcēlies kopā ar ģimeni uz savas ģimenes senču īpašumu, ko mēs izdarījām pirms pāris gadiem," stāsta Vilis Brūveris. "Lielākoties mūsu izaicinājumi ir saistīti ar dažādiem pakalpojumiem. Ir skaidrs, ka mēs ejam tādā ļoti veselīgā e-pakalpojumu virzienā, un ļoti daudz ko jau var izdarīt attālināti, pēc daudz kā ļoti bieži nemaz nav jābrauc, piemēram, pie ārsta pēc zāļu receptes, jo ir e-recepte."
Joprojām daudz lietu, kuras objektīvi nav pieejamas, svarīgi visu salikt normālā laika plānā, lai daudz laika netērētu bērniem nepieciešamo pakalpojumu saņemšanai. Jābrauc pēc pārtikas (10 km), ārsta pakalpojumiem (25 km), vidējais dēls spēlē basketbolu (50 km). Daudzas lietas ir lielā attālumā, skaidroja Brūveris.
Una Upīte Usmā dzīvojusi visu bērnību, pēc 17 gadiem Rīgā pārcēlās no Rīgas uz bērnības māju. "Bērniem te ir ļoti forši," atzīst triju bērnu māmiņa. "Bērni ir sajūsmā par brīvību – iet, kur grib, nav kaimiņu, var brīvi uzvesties. Man pašai ir grūti, jo tas ir darbs darba galā un darbam nekad nav gals." Līdz decembrim Una plāno atrisināt darba problēmas. Tuvākā skola un dārziņš atrodas blakus ciemā (13 km). Pašvaldība nodrošina transportu, bet mamma domā pirmklasnieku uz skolu vest pati. Ārsts atrodas 50 kilometru attālumā. Pilsētas īres maksa un augstie komunālie rēķini tagad tiek novirzīti degvielai un transportam.
Džeina Dzimtā Viesītē dzīvo jau četrus gadus, uzskata, ka dzīvot mazpilsētā vienkāršāk nekā laukos. Grūtības ar medicīnas pakalpojumiem, ārpusskolas nodarbībām bērniem, kvalitatīviem kultūras pasākumiem. Ir miers, droša vide, nav sastrēgumu, nav rindu uz bērnudārziem, dzīvošana mazpilsētā ir lētāka, jo mazāk kārdinājumu.
Bērnu labklājības tīkls veicis pētījumu "Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija?". "Pieredze ģimenēm ir ļoti dažāda," secina tīkla valdes locekle Ilze Paleja.
"Ir ļoti jauki un brīnišķīgi, ja ģimene spēj samaksāt, piemēram, ceļa izdevumus, bet ne visas ģimenes ir turīgas vai dzīvo pietiekoši normālos apstākļos, kad to visu var nodrošināt. Mēs mēģinām izcelt un parādīt problēmas – bērniem nevar nodrošināt to, ko viņiem vajag."
Bērnu labklājības tīkls secināja, ka grūtības ir veselības pakalpojumu saņemšanā, kas bieži nav pieejami pat tuvākajās pilsētās.
Nepieciešams uzlabot saikni starp valsti, pašvaldību un nevalstisko sektoru.
Ir daudz lietu, kuras jānodrošina valstij, bet valsts to nespēj, tagad nevalstiskās organizācijas mēģina palīdzēt.
Būtu nepieciešams nodrošināt medicīnas pakalpojumus un speciālistus reģionos.
Kvalitatīvas izglītības iespējas ir otrs jautājums, kas satrauc vecākus, bieži ir jāmēro lieli attālumi līdz izglītības iestādei. Tāpat ir mazāk pieejami kvalitatīvi kultūras pasākumi.
