Meitenītes Almas dzīvē starp realitāti un iztēli nav novilkta stingra robeža, kā tas mēdz būt daudziem bērniem. Tādēļ viņai, vasaru pavadot laukos, līdzās mazai ciema kapsētai, kur šad un tad notiek bēres, nav grūti uz sevi attiecināt pār kapu sētu sadzirdētos vārdus “Mūsu Alma ir mirusi. Mēs vairs neredzēsimies!” un iztēloties sevi par nomirušu. Alma cenšas saprast atšķirību starp dzīvajiem un mirušajiem, cilvēka attiecības ar savu vārdu, dažādu ar miršanu un piemiņu saistītu izteicienu nozīmi. Autore par šīm eksistenciālajām lietām raksta ar gaišu humoru, kurā nopietnība un smaids nav viens no otra atdalāmi.
Kā atzīst psihologi un pedagogi, bērna interese par nāvi ir tikpat dabiska kā vēlme izprast paša piedzimšanu, taču runāt ar bērnu par nāvi ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Nesaņemot pietiekamu emocionālu atbalstu, bērnam var attīstīties bailes un kompleksi. Katrai jaunai paaudzei šis process jāiziet pirmoreiz, un grāmata šajā ceļā ir svarīgs atbalsts.
Vērīgā, emocionālā māksliniece Anete Bajāre-Babčuka grāmatas “Divas Almas” ilustrācijās spēj savienot divas pasaules – redzamo, detaļām bagāto ikdienas pasauli, krāšņi vasarīgo dabu, un “neredzamo”, kurā atmiņas un stāsti turpina dzīvot arī pēc cilvēka nāves. Viņai izdevies parādīt, kā meitenes iztēle atklāj šo pasauļu tuvību un vienotību, plūstošo robežu.
