Kandavā Jefremovi ir ienācēji, ne mirkli nenožēlo, ka izvēlējušies mainīt dzīvi lielā pilsētā pret dzīvi mazpilsētā. Inga bilst, ka viņi nav vienīgie, kas izvēlējušies pārcelties uz dzīvi mazpilsētā.
“Tā ir cilvēka izvēle dzīvot lēnāk, vienkāršāk, varbūt izjustāk. Jo tā ir pamatvajadzība pēc dabas tuvuma. Arī bērniem ir veselīgāka vide, tomēr te ir ekonomiski aktīva dzīve,” uzskata Inga.
Saruna ar silto smilšu terapeiti Ingu, arhitektu Jāni un viņu dēliem Magnusu (15), Ēriku (12) un Ralfu (7), kamēr ģimenes pastarīte Alma guļ pusdienas miedziņu. Savukārt Jefremovu vecākais dēls Artūrs jau ir pametis vecāku mājas un mācās Rīgā.
Iepriekš Jefremovi dzīvojuši Jelgavā trīsistabu dzīvokli, kad ģimenē jau bijuši trīs bērni, šķitis, ka kļūst pa šauru. Tāpēc sākuši meklēt māju un atraduši to Kandavā.
“Sākām saimniekot šeit no nulles. Šeit nebija nekā. Tā ir mūsu uzdrošināšanās un drosme, doties šādā virzienā. Mēs ne tikai neesam nožēlojuši, pat ieguvuši. Tā ir veiksmīga loterijas biļete,” vērtē Inga. “Es vēroju, ka Latvijā ir divas tendence. Viena ir centralizēšanās ap lielām pilsētām, jo cilvēkiem dzīve tur ir drošāka un vairāk garantēts. Otra – trakie alternatīvie, kas dzīvo laukos, un viņi atrod veidu, kā var šeit būt. Ir arī bērniem, ko darīt, ir, kur mācīties. Tas ir izvēlēs jautājums. Nav pareizi vai nepareizi.”
Kāda ir daudzbērnu ģimenes ikdiena – Jefremovi vērtē, ka tāda pati kā jebkurā ģimenē.
“Mūs skar tādas pašas ikdienišķas grūtības kā jebkuru ģimeni. Mēs no tām nevairāmies, mēs tās pārrunājam,” uzskata Inga. “Es tās nosauktu par augšanas sāpēm - pārvarēt kādu nevarēšanu, kādas nebūšanas, pārpratumus, pārdzīvojumus. Bet jūtamies kā komanda, esam ļoti atklāti viens pret otru, ja mums kaut kas kaiš, mēs par to runājam.”
“Mūsu formula ir tajā, ka esam godīgi, ja vajag, tad raudam, ja vajag, tad uzliekam roku uz pleca. Kādreiz iet kā spāņiem viss pa gaisu, bet tas ir veids, kā varam būt kopā,” neslēpj Inga.
Un vēl, lai ģimenē visi justos labi, svarīga ir sadarbība, lai nav tā, ka mamma vada visus ikdienas procesus. Tā caur darīšanu un to, ka katram ir savu pienākumi, arī bērni iemācās uzņemties atbildību.
Jānis atklāj, ka puikām ir savi mājasdarbi, kas jāizdara – Magnuss un Ēriks ikdienā ir atbildīgi, lai istabās būtu sanesta malka, Ralfs gādā, lai truši būtu pabaroti.
Jefremovi ir priecīgi, ka mājās ir krāsns apkure. Jā, krāsns prasa vairāk rūpju, bet tā dod omulību. Jānis uzskata, ka viss process, kas saistīts ar malkas sagādi, ir sava veida meditācija un gudrība, kas liek būt kustībā. Jā, un uz malkas plīts gatavotam ēdienam arī ir īpaša garša.
Bērnu talantus var pamanīt jau agrā vecumā
Ģimenes šefpavārs Magnuss arī gatavo picu. Viņš pārliecināts, ka pašu gatavotā pica ir daudz garšīgāka par to, ko var nopirkt veikalā. Un vēl garšīgāka tā ir, ja cep malkas plīts cepeškrāsnī, bet tas prasa vairāk laika.
To, ka Magnusam patīk gatavot, mamma pamanījusi jau tad, kad dēlam bijuši tikai divi gadiņi. Palēnām viņš savas prasmes pilnveido un domā, ka varētu mācīties par pārtikas tehnologu.
Jefremovu ģimenes pica
Mīkla: 300 g miltu, 250 ml ūdens, 1,5 tējkarote sausā rauga, 1,5 tējkarote sāls, 1 ēdamkarote eļļas, picas garšvielas
Pagatavošana: Raugu izšķīdina siltā ūdenī. Gaida, kamēr uzrūgst. Tad kopā ar pārējām sastāvdaļām mīca, kamēr nelīp pie rokām. Atstāj siltā vietā.
Kad mīkla „pufīga”, to izrullē. Pārklāj ar tomātu pastu. Liek virsū rīvētu sieru (daudz). Pārber ar smalki sakapātiem sīpoliem. Pārklāj ar žāvētas desas šķēlēm, uz pusēm pārgrieztām olīvām, gabaliņos sagrieztu papriku. Un tad vēlreiz pārklāj ar sieru un marinētiem šampinjoniem. Pārber ar picu garšvielu un cep apmēram 20-30 minūtes.
Savukārt Ralfs visu laiku skubina doties pie cepumiņiem, viņam ļoti gribas pacienāt ar kēksiņiem, ko izcepis viesiem. Ralfs arī muzicē, viņš mācās spēlē čellu, un, lai dēlam palīdzētu, čella spēli nedaudz apguvis arī tētis Jānis.
Bet vidējais brālis Ēriks ir mākslinieks. Viņam patīk zīmēt. Līdzīgi kā Magnusa aizraušanos, arī Ērika talantu vecāki pamanījuši jau mazotnē, puikam ļoti paticis darboties ar plastilīnu, viņš aizrautīgi būvējis kuģus vai kādas mašīnas, vispirms izveidojot sīkas detaļas.
Inga atzīst, ka līdz septiņu gadu vecumam bērni parāda, kas viņus interesē un kas padodas. Jānis norāda, ka bērniem ir jāļauj eksperimentēt, gūt pieredzi.
3x3 kustība un ceļojumi - ģimenes kopābūšanas mirkļi
Ikdienā vairāk, protams, “izšķīst katrs savās aktivitātēs”, bet ģimenes kopābūšanu Jefremovi piedzīvo kopīgos ceļojumos. Vēl viņi ir iesaistījušies 3x3 kustībā, un vasaras nometne kopā ar citām ģimenēm, kuras interesē latviskā dzīvesziņa, ir kā bateriju uzlādēšana.
Inga atklāj, ka apzināti piestrādā, lai būtu laiks palasīt grāmatas, doties pastaigā. Tas nenotiek pats no sevis. Kad mamma aizver istabas durvis, lai pabūtu viena, pārējie to respektē.
Jāņa hobijs ir arī aušana. Inga saka, ka tā jau tāda arhitektūra vien ir – diegs pie diega, pavediens pie pavediena. Raksti, ritmi, krāsu salikumi. Jānis bilst, ka tā ir meditācija, kad var pavadīt laiku ar sevi un savām domām un vēl radīt darbu.
Tāpat Jefremovi mēdz kopā muzicēt: mamma sēžas pie klavierēm, Magnuss ņem ģitāru, tētis vai Ralfs čellu.
