"Brīnišķīgi, ka varam vērot – bērni grib veidot attiecības un izspēlē lomu modeļus. To visi bērni neizdzīvo. Vecākiem ir iespējams ar bērniem pārrunāt situāciju, tradīcijas, jūtu izrādīšanu. Būtiski vecākiem paturēt prātā, ka piedzīvo laiku, kad bērns vingrinās rotaļājoties. Vecāki var atbalstīt, piedaloties rotaļā," bērna attiecības ar pretējo dzimumu mazākā vecumā skaidroja psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ieva Stokenberga.
Organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle uzsvēra, ka mazi bērni bērni spoguļojas – vingrinās tajā, ko redz ģimenē. Sarunas bērni paši ierosina, jautājumi ir, tie ir jāsadzird. Ja ģimenē ir atklātība un sarunas ar vecākiem, bērns pajautās. Ir ģimenes, kur vecākiem ir grūti runāt ar bērniem, tad bērns var arī nepajautāt.
Bērnam jādod izjūta, ka bērns ir vērtīgs tāds, kāds ir. Ja bērns izdara ko, kas vecākiem nepatīk, bērnam jāzina, ka rīcība bija slikta, ne bērns pats ir slikts, skaidroja Stokenberga.
Bērnā mazotnē ieliktais būs pašapziņas pamats pusaudža gados – ka drīkst teikt "nē". Par attiecībām jārunā arī caur vecāku stāstiem un pieredzi.
Bērnu attīstība ir dažāda, uzsvēra Stokenberga. Pusaudzis ir no 12–13 un pat 18–19 gadus vecs, šo vecumu attīstība ir dažāda. Bērni ir dažādi, arī attiecības veido dažādi. "Lēni uzplaukstoši ziedi" ir apzīmējums jauniešiem, kuri attiecības vēlas 19 gados vai vēlāk, tam ir dažādi izskaidrojumi. Tas ir ne labi, ne slikti, bet rāda bērnu dažādību.
Svarīgi vecākiem vērot savu bērnu, jo nav kādas īpašas norādes, kā noteikti bērns attīstīsies. Ir kādas lietas, kas rāda, ka pusaudzim sākas pubertāte. Vecāki to "nolasa" jau pirms pubertātes. Bērniem pusaudžu gados nepieciešama vientulība. Tāpat pusaudzim jāzina, ka vecāki būs atbalstoši arī tad, ja viņš būs izdarījis kādus pārkāpumus, norādīja Ķelle.
Vecāku pamatuzdevumi ir – izrādīt mīlestību un atbalstu, pārraudzīt un pieskatīt bērnu, rādīt paraugu.
Ja pusaudzis vēlas draudzeni atvest mājās, sākt kopdzīvi, vecākiem jāizlemj, kā rīkoties, kādu ceļu izvēlēties. Tad vecākiem ar jaunieti jāizrunā pieaugušo dzīves jautājumi un atbildības, tas varētu atturēt jaunieti no kādiem neapdomīgiem izvēles soļiem. Jābūt otrai sarunai par seksuālās dzīves riskiem un sekām. Trešā joma ir pienākumi pret kopējo procesu, kuru jāturpina īstenot. Vecākiem ir tiesības pastāvēt par skolu, izglītību, pienākumiem. Vecākiem ir arī jāveido attiecības ar bērna draugu vai draudzeni. Jaunākie pētījumi liecina, ka jaunieši mazāk veido attiecības agrā vecumā, vairāk domā par savas dzīves realizēšanu.
Ķelle arī norādīja, ka bieži vecāki dara visu, lai pārtrauktu bērna attiecības, nedomājot, kā tālāk veidosies vecāku attiecības ar bērnu.
Nereti pieaugušie iedomājas, ka jauniešiem ir seksuālas attiecības, tā nav vienmēr. Vecāki nerunā ar bērniem par dažādiem jautājumiem pietiekami, arī ne visās skolās bērnus šajā jautājumā izglīto pietiekami. "Kāpēc lai iemīlējies jaunietis meklētu iespēju par seksuāli transmisīvām slimībām," jautā Ķelle.
Jauniešiem jāzina – ja viņi nav gatavi pirms seksuālām attiecībām pārrunāt, kādu kontracepcijas metodi izmantos, tad viņi nav gatavi seksuālām attiecībām.
Stokenberga aicināja vecākus padomāt plašākā dzīves perspektīvā, kas ir tas, ko no sirds novēlētu savam bērnam. Dažādas prasmes apgūst visas dzīves laikā. "Ja novēlam bērnam labas attiecības, tad vajadzētu palīdzēt viņiem pie tādām tikt."