Kā šādu ģimeņu apzināšanā strādā institūcijas, ko nosaka likums, portāls "lsm.lv" jautāja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas vecākajam ekspertam Laurim Neikenam un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta dienesta departamenta direktorei Dacei Āķei.
"Parasti situācijās, kuras skar bērnu labklājību, fizisko un emocionālo drošību, iesaistītas vairākas institūcijas – policija, sociālie dienesti, izglītības iestādes, veselības institūcijas un sabiedrība. Katrā konkrētā gadījumā atšķiras šo organizāciju reaģēšanas ātrums un iesaistīto institūciju skaits.
Policija šādās situācijās uzraudzīs likumpārkāpēju, bet sociālo dienestu pienākums ir rūpēties par bērniem, nodrošinot viņiem drošu vidi ārpusģimenes uzraudzībā vai atrodot iespēju bērnus nodot kādam citam ģimenes loceklim, līdz tiek sakārtotas aprūpes iespējas ģimenē vai ārpus tās," skaidro Lauris Neikens.
Kā pazīt riska ģimenes
Ja vecāki ir nonākuši tiesībsargājošo un sociālo institūciju redzeslokā, ir svarīgi, lai viņi atkārtoti nenonāktu situācijā, kad no vecāku nespējas rīkoties atbildīgi ciestu citi ģimenes bērni.
Labā ziņa ir tā, ka šādi vecāki, kuri reiz nonākuši sociālo institūciju redzeslokā par neatbildīgu attieksmi pret bērniem, arī turpmāk tiks uzraudzīti, šobrīd gan tikai tie vecāki, kuriem ģimenē ir bērni. Piemēram, māte izcietusi sodu, atgriežas savā mājsaimniecībā, tad institūcijas vērtē viņas spēju rūpēties par bērniem, šāda māte būs institūciju uzraudzības lokā arī pēc soda izciešanas.
Grūtāk ir gadījumos, ja māte, izcietusi sodu par nolaidību pret bērnu, veido jaunas attiecības, kurās dzimst bērni.
Par šādu māti informācija būs tikai tad, ja viņa atgriezusies iepriekšējā dzīves vietā, kur sabiedrībai ir zināma viņas pagātne. Ja māte ir pārcēlusies uz citu dzīves vietu, tad citas pašvaldības organizācijas nesaņems informāciju, ka māte jāuzrauga, jāizvērtē, vai viņa ir spējīga atbildīgi audzināt bērnus.
Likums liedz ziņot par visiem iespējamiem riskiem
Labklājības ministrijas pārstāvis Lauris Neikens saka, ka pastāv augsts risks, ka šādā situācijā (kad mātei, kurai ir bijušas problēmas ar bērna audzināšanu, jaunās attiecībās dzimsts bērni) informācija sociālajiem dienestiem paies garām, jo te darbojas šķēršļi, ko uzliek fiziskas personas datu aizsardzības likums. Pagaidām nav pārdomāts, kā iegūt informāciju par cilvēkiem, kuri ir riska grupā, respektējot cilvēku privātumu, bet te par labu piemēru var kalpot darbs ar cilvēkiem, kuri likumsargu redzelokā nonākuši par pedofiliju.
Iepriekš pēc soda par dzimumnoziegumiem izciešanas cilvēks atgriezās sabiedrībā, kur neviena institūcija viņu neuzraudzīja, jo to neļāva personas datu aizsardības likums. Tagad informācija par šādām personām preventīvu darbību veikšanai tiek nodota no vienas organizācijas otrai. Arī šajās situācijās vislielākais apdraudējums sabiedrībai ir tad, ja par dzimumnoziegumiem tiesāts cilvēks maina dzīvesvietu; tagad organizācijas ir brīdinātas, to atļauj likums.
Arī likumu par dzimumnoziegumiem tiesāto cilvēku uzraudzību nebija viegli pieņemt, bija liela pretestība par fizisku personu datu aizsardzību un nodarītā samērību. Iespējams, pieredze likumu par dzimumnoziedzniekiem veidošanā var palīdzēt izmainīt likumu, kas nākotnē palīdzētu redzeslokā paturēt bezatbildīgus vecākus.
Organizāciju sadarbības trūkums
Lauris Neikens uzskata, ka organizācijas strādā atbildīgi, tomēr šajā procesā traucē organizāciju sadarbības trūkums.
Nepieciešams veidot staprnozaru komandu, kura, izmantojot pieejamo nepilngadīgo pesonu atbalsta sistēmu, informāciju varētu iegūt ātrāk.
“Situācijas izvērtēšanai trūkst kopainas redzējuma,” saka Lauris Neikens.
Svarīgākais laba rezultāta iegūšanai ir savlaicīga signāla nodošanai.
Ja viena organizācija informēs citu par iespējamiem riskiem, tad būs iespējams ātrāk novērst nelaimi.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta dienesta departamenta direktore Dace Āķe portālam “lsm.lv” stāsta, ka bāriņtiesās ir pēctecība organizācijas redzeslokā nonākušo ģimeņu uzraudzībā. Ja bāriņtiesas redzeslokā esoša ģimene pārceļas uz citu dzīvesvietu, tad tā pašvaldība, kur ģimene deklarēs dzīvesvietu, saņems visus dokumentus par darbu ar šo ģimeni. Normatīvie akti paredz piesaisti deklarētajai dzīvesvietai, grūtāk izsekot, ja dzīvesvietu nedeklarē.
"Bērnu drošības jautājumos un darbā ar ģimenēm daudz nosaka cilvēciskais faktors – cik atbildīgs un ieinteresēts ir darbinieks, jo informācija par nelabvēlīgām ģimenēm, sodiem, palīdzības sniegšanu ir pieejama, nav arī tik neiespējami sazināties un noskaidrot informāciju par kādu cilvēku, jo bāriņtiesas sadarbojas visā Latvijas teritorijā," skaidro speciāliste.
Sociālajiem darbiniekiem ir jāiemācās redzēt sociālo risku, sniegt nepieciešamo palīdzību, pirms ir noticis kas neatgriezensiki slikts.
Dace Āķe uzskata, ka liela loma ir sabiedrības izglītošanai. Piemēram, vai visās ģimenēs zina un ievēro noteikumu, ka bērnu līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atstāt bez pieaugušo uzraudzības?
Svarīga ir sabiedrības attieksme. Ja pieaugušie izvēlas paši veidot dzīves kvalitāti, kādu to vēlas, tad attiecībā uz bērniem ir stingras prasības. Tās jāuztur, institūcijām un sabiedrībai sadarbojoties, tas nodrošinās vislabāko rezultātu.
