Andrita ir pedagoģijas doktorante, kas šobrīd aktīvās darba gaitas un intereses zinātnē nomainījusi pret mammas pienākumu pildīšanu un “baudīšanu” – meitai tikai maija beigās apritēs gadiņš. Līdztekus tam viņa lasa lekcijas par sievišķību, kā arī 12 gadu gaitā kopā ar pārējo ģimenes "komandu", sadarbojoties ar ārstiem Latvijā un Zviedrijā, panākusi labāko iespējamo veselības aprūpi un dzīves kvalitāti vecākajam dēlam Patrikam, kuram kopš dzimšanas nepieciešama īpaša aprūpe un katru nakti – pieslēgums portatīvajam elpināšanas aparātam.
Andrita un Kaspars
Tētis Kaspars, iepazīstinot ar sevi, Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" atklāj, ka šobrīd ir tētis un vīrs, jo atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā un izbauda šo laiku. Tāpat viņš iesaistījies dažādos projektos, domājot par veidiem, kā pēc šī atvaļinājuma atjaunot naudas plūsmu. Bet ir arī kāds cits projekts - ar domubiedriem Kaspars dibina biedrību, kas atjaunos kādu senu baznīcu.
Andrita atzīst, ka viņas pēdējā laika intensīvākā loma ir sieva un mamma. Vēl, pateicoties grāmatai "Laika jautājums", kas iznāca pirms gada, ir nācies būt vairākos pasākumos un tikties ar cilvēkiem. Savā ziņā neparastāka Andritas nodarbe ir pasaku stāstīšana par vīriešiem un sievietēm.
"Tas, ko es runāju, dažam var izklausīties kā pasakas. Lai tā būtu. Man ir doma, ka visapkārt ir pasakas - politiskās, zinātniskās, klasiskās tautas pasakas un literārās pasakas," atzīst Andrita.
Savas pasakas agrāk viņa stāstījusi dažādām grupām klātienē. Ap 800 sievietēm dažādos formātos jau stāstījusi. Šobrīd viņa ar savām klausītājām tiekas attālināti, lai arī agrāk bijusi pilnīgi pret šādām tikšanās reizēm. Taču ir arī tam savas priekšrocības.
Patriks, Regnārs un Jasmīna
"Regnārs ir lielākais viesulis mājās," raksturo Kaspars. "Ar viņu vajag daudz nodarboties."
Bet mazā Jasmīna - kā jau katrs bēbis - katru dienu pārsteidz ar kaut ko jaunu. Tētis "liek likmes totalizatorā", ka līdz pirmajai dzimšanas diena - 30. maijā - meita sāks staigāt.
Domājot par šo laiku, Kaspars atzīst: "Es ļoti mīlu savus bērnus, bet nebiju pieradis tik daudz laika ar viņiem pavadīt, tas prasa daudz uzmanības. Bet esam to atrisinājuši."
Andrita atklāj, ka Jasmīna atšķirībā no pārējiem bērniem saka zilbes ar te-ta, bet ne ma-ma... "Kaspara bērnu kopšanas atvaļinājums atmaksājies ar uzviju," smej Andrita.
Andritas vecākajam dēlam Patrikam ir 12 gadi un viņš mācās 5. klasē, spēlē arī klavieres un piedalās folkloras kopā "Knipati". Patriks ir bērns ar īpašām vajadzībām. Un tas arī nosaka to, ka šajā pandēmijas laikā ģimene piesargājas mazliet vairāk.
Patrikam katru reizi, ejot gulēt, ir jāpieslēdz elpināšanas aparāts. Un par to, lai Patrikam būtu savs mobilais elpināšanas aparāts, ir īpašs stāsts.
Andrita vērtē, ka tas, ko izcīnījusi Patrikam, bija pašai personības revolūcija. Viņš ir lielais skolotājs pašai. Viņa atklāj, ka gaidību laikā nekas neliecinājis, ka kaut kas var būt citādi. Kad Patriks piedzima, vecmāte pamanīja, ka kaut kas nav īsti, viņu pielika pie elpošanas aparāta. Sākās neziņas pilns ceļš un ārstu meklējumi, kas bērnam kaiš.
Andrita ir pateicīga visiem mediķiem, kas izdarīja vairāk, nekā ikdiena prasa, lai saprastu šo reto saslimšanu.
Kas lika nepadoties?
"Tas personības īpašību kopums, mammas neatlaidība, ka jāizdara maksimums. Svarīga valodu zināšana, komunikācijas prasmes, kaut vai lai piezvanītu ārstam uz Zviedriju. Patrika tēta un vecvecāku milzīgais atbalsts ļoti būtisks, milzīga, spēcīga aizmugure. Nebija jautājumu, vai un kāpēc, ej un dari maksimālo," norāda Andrita.
Viņa arī bilst, ka nepatīk žēlošana vai apbrīnošana, tāpēc arī daudziem nestāsta par šo savu dzīves daļu.
Svarīgs bijis arī saņemtais stiprinājums no ārpuses laikā, kad bijis daudz neziņas. Tas devis ticību, cerību un spēku iet uz priekšu.
“Laika jautājums"
Andrita ir arī grāmatas "Laika jautājums" autore.
"Paši teksti sāka nākt 2016. gada rudenī. Tas bija laiks, kad Regnārs bija mazs. Jasmīnas gaidību laiks bija tas, kad viss bija nobriedis grāmatai. Tas nebija pašmērķis, bija jāmeklē motivācija izdot," atzminas Andrita.
Grāmatas izdošanas egoistiskā daļa - lai bērniem un mazbērniem būtu ko paņemt rokās un uzzināt, ko tā ome domāja. Otrs - domāt latviski, runāt latviski un rakstīt latviski ir liela privilēģija.
Andrita savas domas dēvē par esejām ar epifāniju garšu.
"Teikt, ka tā ir dzeja, būtu pārāk skaļi; atverot Imanta Ziedoņa epifānijas, sapratu, ka tur ir kaut kas no epifānijām. Domu noformulējumi, pārdomas, redzējumi. Nav svarīgi pateikt, kas tas ir, svarīgi, kādas emocijas vai impulsus tas cilvēkos raisa," uzskata Andrita.
Tās ir domas par to, kāda mēs kā ģimene bijām, esam, būsim, kādi mēs kā latvieši bijām, esam, būsim, kādi kā pasaules pilsoņi bijām, esam, būsim. Autore arī rosina domāt par vidi.
"Svarīgākais jautājums, līdz kuram reducējas laika jautājumi, ir - ko nu? Tas ir jautājums, kas ietver sevī pagātnes asti, ir reāls tagadnes jautājums, bet ar skatu nākotnē. Kas ir mūsu vērtības - latviskā dzīvesziņa," atklāj Andrita.
Savā ziņā, lai rastu atbildes, lai domātu par šiem jautājumiem, ģimene šobrīd ir arī sava lauku īpašuma meklējumos.
"Gribas dot otro elpu kādai vecai sētai, gūstot pretī vietu sev," tā Andrita. Tā ir arī iespēja skatīties, ko es šodien varu izdarīt lielās lietas labad.
