Ar mērķi veicināt atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu, kā arī mazināt kibermobingu jeb emocionālo pazemošanu internetā, uzsākta iniciatīva „Iekod pirkstā!”. Fiziskā mobinga mazināšanai tiek uzsākta kampaņa “#Neklusē arī tu!”, kurā pieaugušos aicina dalīties ar savu skolas laika mobinga pieredzi un risinājumiem, kas palīdzējuši to pārvarēt.
Mobings ir vienaudžu vardarbība, kura notiek atkārtoti, apzināti, kurā nav vienādi spēku samēri. No mobinga cieš trešā daļa jauniešu.
Latvijā ir vissliktākie vienaudžu vardarbības rādītāji OECD valstu vidē. Projekta “Nekluse.lv” līdzautore Marika Andžāne skaidro, ka pētījumā atklāts - 40% cietušo nemeklē palīdzību. Pieaugušajiem ir uzdevums to redzēt un neizlikties, ka tā nav.
Mobinga lomu pārnes dzīvē
Pusaudžu vecumā bērni neiet pie pieaugušajiem. Vecākiem jau no mazotnes jādomā, kā bērnus audzināt uzticēšanās gaisotnē.
Mobingu bieži ignorē, bet jāatceras, ka lomas jau nav tikai skolā, tās tiek pārnestas visai dzīvei.
“Sociālas uzvedības lomas pavada visu dzīvi, bet nevar tā teikt, ka ir tikai varmākas vai upuri. Ir arī pozitīvie elementi, ko no lomas var saņemt,” skaidro kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga.
Kibermobings ir emocionāla pāridarīšana interneta vidē, parasti tas notiek gan reālajā dzīvē, gan interneta vidē vienlaicīgi.
"Saka – nekas, pāries, bet tā nav," skaidro Drossinternets.lv vadītāja Maija Katkovska. Bieži uztaisa viltus kontus, kuros pazemo bērnu. Ja iesaistās vecāki vai institūciju pārstāvji, tad skolā attieksme ir tāda – bērni tikai jokojas, pieredzē dalās Maija Katkovska.
“Konsultējam vecākus par likumdošanu, kas ir rīki, kā var aizstāvēt bērnu, civiltiesiskā kārtā vērsties pret pāridarītājiem. Ir arī daļa vecāku, kuri uzskata, ka bērniem pašiem ar to jātiek galā.”
Par mobingu ir dažādi mīti - tā ir daļa no augšanas; ja iet pēc palīdzības, tad sūdzas; ja dara pāri, tad pats vainīgs, ka izsauc šādu citu reakciju, - uzskata Kleinberga.
Kā rīkoties cietušajam
Kā vienu no glābiņiem no varmākas iesaka sarunu, noskaidrot iemeslus, teikšanu, ka vērsīsies pēc palīdzības.
Gunita Kleinberga uzsver, ka svarīgs ir bērna raksturs, temperaments, sociālās prasmes – kā paprasīt pāridarītājiem par iemesliem. Šādā situācijā var nonākt otrā lomā – sākt pret citiem tā izturēties, kā izturas pret cietušo.
Pētījumi rāda - ja tie, kas no malas novēro, palīdz cietušajam, tas dod labākus rezultātus.
Svarīgi arī pārējo nostāja; visbiežāk varmākam pievienojas, jo negrib būt pazemotā bērna lomā.
Marika Andžāne norāda uz sabiedrības mītu par pāridarītāju - ka, sodot pāridarītāju, beigsies pāridarīšana. “Ir jāsaprot iemesls, kāpēc dara pāri, iespējams, ka viņš ir upuris kādā citā vidē.
Mobingā nestrādā princips – nosodām upuri, palīdzam vājākajam.”
Kā rīkoties vecākiem
Gunita Kleinberga vecākus aicina rakstīt mācību iestādei iesniegumu, ja uzzina, ka bērns cieš no mobinga: “Rakstiet, lai tas notikums paliek fiksēts. Ar runāšanu nekas nelīdzēs.”
Ja neviens no skolas nereaģē, tad tiek iesaistītas dažādas institūcijas.
Ir nepieciešamas antimobinga programmas skolās, kur apmāca gan vecākus un skolotājus, gan bērnus.
Katrai skolai jāsaprot, kas ir viņu klupšanas akmens, izglītošanas darbs notiek visu laiku, bet katrā skolā ir kādi iemesli, kāpēc kas darbojas labāk vai sliktāk.
Svarīgi zināt četrus soļus mobinga mazināšanai:
- Atpazīsti - mainās uzvedība bērnam, kurš cieš no mobinga, vai parādās ēšanas traucējumi, sliktākas atzīmes, nevēlēšanās iet uz skolu.
- Saki - cietušais saka pāridarītājam, kā jūtas, ka meklēs palīdzību, vērotāji var iestāties par cietušo, palīdzēt cietušajam, darīt zināmu pāridarītājam savu nostāju.
- Aktivizē - skolas psihologs, sociālais pedagogs, policija, uzticības tālrunis, pusaudžu resursu centrs un citas vietas, kur meklēt palīdzību.
- Palīdzi – cietušajam nepieciešams atklāti stāstīt par piedzīvoto.
