ĪSUMĀ:
- Lai cik digitalizēta būtu pasaule, ikvienam nepieciešamas attiecības, jāspēj tikt galā ar sevi, kā arī koncentrēties mācībām un darbam.
- Bērni pie tehnoloģijām pierod ļoti ātri un paši vecāki atzīst, ka ir grūti likt robežas.
- Dažiem bērniem viedierīces nesagādā nekādas grūtības, bet kādam rada lielas grūtības, - liecina novērojumi.
- Vērtīgi, ja vecāki bērniem demonstrē, ka dzīve var būt piepildīta un interesanta arī aktivitātēs ārpus viedierīcēm.
- Svarīgi, lai ģimenē pastāv noteikumi attiecībā uz ekrānierīču lietošanu – skaidras robežas nav tas pats, kas aizliegumi.
Mūsdienu vecāki izjūt tādu pastāvīgu spiedienu – no vienas puses ir uzstādījumi par digitālo nākotni ar attālinātiem, digitalizētiem procesiem, no otras – ir speciālistu brīdinājumi par riskiem, ko bērnu pašsajūtai, veselībai un drošībai rada digitālās tehnoloģijas. Kā orientēties šajās divās atšķirīgās perspektīvās?
Pasaulē, kura neapšaubāmi kļūst aizvien digitalizētāka, dažkārt var rasties bažas par to, ka bērns kaut ko nokavēs vai neapgūs tehnoloģijas. Es teiktu, ka šādas bažas ir nepamatotas. Ja vien bērns agrīnā vecumā savā attīstībā būs saņēmis reālo iespēju trenēties reālajā vidē, attīstot spēju sajust pasauli caur visām maņām, spēju regulēt uzvedību un emocijas, spēju trenēt savu valodu un spēju koncentrēties, viņš vēlāk veiksmīgāk arī varēs apgūt šīs tehnoloģijas. Viņš patiesībā būs daudz spējīgāks.
Lai cik digitalizēta būtu pasaule, nav atcelts tas, ka mums tomēr ir nepieciešamas attiecības, jāspēj gan tikt galā ar sevi, gan koncentrēties darbam. Šīs prasmes un iemaņas tīri fizioloģiski mūsu smadzenēs attīstās agrīnajā vecumā. Tāpēc ir nepieciešams dot bērnam iespēju tās trenēt.
Ņemot vērā gan iespējas, gan riskus, kas ienāk līdz ar digitālajām tehnoloģijām, vecākiem mēdz būt dažādas pieejas, kā un kad bērnu iepazīstināt ar viedierīcēm. Kādi ir jūsu novērojumi?
Mēs katrs savā dzīvē varam redzēt veiksmīgas situācijas un pieredzes gan darbā, gan personīgajā dzīvē, kā tehnoloģijas var mums palīdzēt. Taču es noteikti redzu arī riskus bērnu attīstībai un veselībai.
Ekrāni. Ievilkšanas spēks
Latvijas Televīzijas (LTV) dokumentālais stāsts “Ekrāni. Ievilkšanas spēks” atklāj piecu ģimeņu pieredzi, audzinot bērnus digitālo tehnoloģiju laikmetā, un aktualizē viedierīču lietošanas paradumu ietekmi uz savstarpējām attiecībām, fizisko un garīgo veselību.
Līdz ar filmas pirmizrādi portālā LSM.lv atrodams tematisks garstāsts "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai".
Filmai un garstāstam seko arī tematiska sižetu sērija LTV raidījumā "Rīta Panorāma".
Turklāt ekrānierīcēm ir tendence ieņemt to vietu bērna dzīvē, kurā ir kaut vai nedaudz kādas grūtības. Un, sajūtot kādas grūtības, vai tās būtu attiecībās ar draugiem vai sarežģītākas attiecības ar vecākiem, pat neapzinātā veidā bērnam var rasties vēlēšanās arvien vairāk pavadīt laiku šajās viedierīcēs.
Īpaši tiek izcelti bērni vecumā līdz diviem gadiem, kuriem ekrānu lietošana var būt ne tikai bezjēdzīga, bet pat kaitīga.
Ir ļoti satraucoši, ka pavisam mazi bērni jau tiek pie ekrānierīcēm un lieto tās pat regulāri. Līdz divu trīs gadu vecumam bērna smadzenes attīstās reālā saskarsmē ar reālo vidi. Caur visām maņām – kaut ko sataustot, sadzirdot, sasmaržojot un pagaršojot. Kā bērns dabiski darbojas, tā arī ir tas labākais veids. Ja mēs šajā vecumā bērnam piedāvājam ekrānierīci, tas novērš uzmanību no šo maņu trenēšanas. Līdz ar to arī smadzenēs šī attīstība nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek šajā vecumā. Un ļoti bieži tās sekas mēs redzam skolas vecumā, jo skolas vide nāk ar striktākām prasībām.
Paši vecāki saka, ka izmanto ekrānierīces, lai nomierinātu bērnu vai padarītu kaut ko, vai situācijā, kad jāuzgaida. Taču, ja mēs tajā brīdī bērnam piedāvājam ekrānierīci, nevis citus risinājumus, kā viņam palīdzēt nomierināties vai pagaidīt, mēs netrenējam bērna pašregulācijas spējas.
Proti, šķietami atrisinot problēmu un nomierinot bērnu ar viedtālruni, sekas var parādīties vēlāk skolas vecumā.
Ekrānierīce visbiežāk ir tāds īstermiņa risinājums. Un tai brīdī jau jā – mēs atrisinām to problēmu. Un es arī saprotu, ka vecākiem ir ļoti liels vilinājums to izmantot, jo tas strādā. Taču pēc tam nereti vecāki vēršas pēc palīdzības, kad tās grūtības jau ir, un nepieciešama palīdzība trenēt šīs prasmes.
Un diemžēl bērns dažreiz jau ir saņēmis tādus negatīvus signālus gan no citiem bērniem, gan no skolotājiem par to, ka viņam tas īsti labi neizdodas. Tādā situācijā to attīstīt un trenēt mēs arī varam, taču tas noteikti ir daudz grūtāk nekā tad, ja tas notiek tajā īstajā laikā, kad viņam ir tāda nu dabiska vēlme trenēties.
Negribu sacīt, ka vienmēr katram bērnam, kurš agrīni nonācis pastāvīgā saskarsmē ar ekrānierīcēm, noteikti ir grūtības. Ir ļoti svarīgi skatīties, kas vēl notiek bērna dzīvē. Un tie aizsargājošie faktori ir, ka vecāki sarunājas ar bērnu, spēlējas kopā, runā gan par grūtām, gan pozitīvām tēmām, ģimenē spēj noteikt robežas. Proti, tiek pamanītas un nodrošinātas bērna emocionālās vajadzības, viņa individuālās īpatnības. Tad jau mēs varam kaut kādos brīžos baudīt tehnoloģiju pozitīvās puses.
Taču, ja bērnam ir grūtības saskarsmē ar vienaudžiem, emociju un uzvedības pašregulācijas grūtības, samazinās fiziskā aktivitāte un varbūt parādās arī liekā svara problēma, noteikti jāpievērš uzmanība arī viņa ekrānierīču lietošanas paradumiem.
Dažreiz tas ir viens no pirmajiem ieteikumiem, ko mēs sarunā ar vecākiem pārrunājam. Un, tiekoties pēc kāda laika, vecāki saka, ka viedierīču lietošanas ierobežojumi, ja arī vēl nav atrisinājuši problēmu līdz galam, tie būtiski samazinājuši, piemēram, agresivitātes vai impulsivitātes izpausmes.
Svarīgi būt tādiem redzošiem un saprast, ka tas tiešām var būt interesanti un jauki, bet var būt arī riskanti un par daudz. Un mēs nevaram to vienkārši atstāt tādā pašplūsmā, noteikti ir jāseko līdzi.
Ekspertiem ir dažādi uzskati un ieteikumi, no cik gadu vecuma bērnam ļaut piekļuvi ekrānierīcēm. Kāda ir jūsu recepte?
Mana pārliecība ir, ka bērna attīstībai pirmsskolas vecumā ekrāna ierīces nav nepieciešamas. Tās samazina to vērtīgo laiku, ko bērns varētu pavadīt, pētot pasauli tādā aktīvā veidā. Bērni, protams, ir dažādi, un mani novērojumi liecina, ka dažiem bērniem šīs viedierīces patiešām nesagādā nekādas grūtības, bet kādam rada lielas grūtības.
Kas jāņem vērā, gatavojot bērnu saskarsmei ar virtuālo pasauli?
Vietā būtu salīdzinājums, kā mēs pirmo reizi laižam bērnu patstāvīgi doties, piemēram, uz skolu. Tas nenotiek tā, ka mēs tagad viņu vienkārši vienā dienā izlaižam pa durvīm, lai nu viņš iet, kā grib. Visbiežāk mēs jau pirms tam to ceļu esam gājuši kopā, esam runājuši par satiksmes noteikumiem, par kaut kādām sarežģītākām situācijām, kurās viņš var nonākt, tai skaitā, ar kādiem cilvēkiem var sastapties. Pēc tam viņš mēģina pats, bet mēs sākumā noteikti vēl cieši sekojam līdzi.
Līdzīgi ir ar bērna gatavošanu interneta videi. Sākumā mēs vienmēr noteikti esam blakus. Tas mums dod iespēju arī redzēt, uz ko bērns tajā virtuālajā pasaulē vairāk, kā saka, pavelkas, kam mums ir jāpievērš uzmanība, kur likt to robežu, kuru risku skaidrot pirmo. Un svarīgi, kamēr mēs vēl esam un būsim blakus, runāt arī par neatbilstošu saturu. Pārrunāt, ko darīt, ja kāds uzrunā tevi internetā, kādu informāciju par sevi nevienam nesniegt.
Kad bērns jau ir lielāks, svarīgi vecākiem nekļūt tādiem nosodošiem attiecībā uz interneta vidi vispār.
Ja mēs ieņemam pozīciju, ka tur jau viss ir tik briesmīgi slikti, visdrīzāk bērns mums neko nestāstīs. Es iesaku sarunāties arī par interneta lietošanu un par to, ko tad bērns tur dara. Ja bērnam arī kaut kas tur nogājis greizi vai radusies kāda sarežģīta situācija, ir svarīgi, ka viņš pēc atbalsta vēršas pie mums.
Atslēgts bezvadu internets, izrauti vadi – šādus pieredzes stāstus dzirdam no vecākiem, aprakstot cīņu par bērnu atraušanu no ekrāniem. Kā pareizi likt robežas attiecībā uz ekrāna laiku?
Pirmais, ko es uzsvērtu, ir pašu piemērs – kā mēs, pieaugušie, lietojam ekrāna ierīces. Un, ja mēs demonstrējam, ka dzīve var būt piepildīta un interesanta arī dažādās aktivitātēs ārpus ekrāna ierīcēm, tā ir būtiska lieta, ko varam darīt bērnu labā. Otrs ieteikums ir domāt par kopīgām bērnu un vecāku aktivitātēm. Un es joprojām no dažāda vecuma bērniem dzirdu to, ka viņi vēlas to laiku kopā ar vecākiem. Bet tā grūtība ir, ka mēs – pieaugušie – diezgan bieži jūtamies noguruši, un mums varbūt reizēm pietrūkst enerģijas tām aktivitātēm.
Protams, svarīgi ir, lai ģimenē pastāv noteikumi attiecībā uz ekrānierīču lietošanu. Un, ka ir kaut kādi laiki, kuros ekrānierīces neviens nelieto, piemēram, ēdienreizēs, ģimenes spēļu laikā, pirms gulētiešanas. Svarīgi, ka šie nosacījumi attiecas uz visiem, ne tikai uz bērniem. Protams, visiem noteikumiem nav jābūt pilnīgi vienādiem – pieaugušajiem un dažāda vecuma bērniem tie var atšķirties. Bet ir īpašais laiks, kad ierīces nelieto neviens.
Vecākiem arī jābūt gataviem, ka bērns ne ar lielu sajūsmu pieņems, ka tiek liktas robežas. Nāksies uzklausīt, ka citu vienaudžu bērniem vecāki ļauj vairāk lietot viedierīces. Taču mums kā vecākiem jābūt ar savu pārliecību. Un svarīgi ir skaidrot, kāpēc tās robežas tiek liktas.
Mēdz teikt, ka aizliegumi var būt riskanti.
Skaidras robežas nav tas pats, kas vienkārši aizliegums. Skaidra robeža noteikti nāks komplektā ar skaidrošanu. Ja mēs direktīvā veidā tikai nosakām aizliegumu bez paskaidrošanas, atbalsta, bez alternatīvu piedāvājuma un bez labā piemēra, ir daudz lielāks risks, ka bērns to uztvers kā cīņu. Līdz ar to no vecākiem tas prasīs daudz vairāk enerģijas, un tā robežu likšana var neizdoties. Un tas var piešķirt attiecībām negatīvu kontekstu – tā būs cīņa. Un, ja mēs runājam par pusaudžu vecuma bērniem, nu tur viegli cīnīties nebūs.
Kā saprast, ka bērns viedtālrunī vai pie datora sēž pārāk ilgi?
Ja runājam par pirmsskolas vecuma bērniem, Pasaules Veselības organizācija rekomendē ne vairāk kā stundu dienā ekrāna laika. Mans ieteikums būtu vēl mazāk.
Ja vecāki izlemj bērnu pirmsskolas vecumā iepazīstināt ar viedierīcēm, tad būtu jāievēro daži noteikumi: nelietot tās katru dienu, nekad neizmantot pirms miega, lietot ne vairāk kā 15 – 20 minūtes vienā reizē un ne vairāk kā pusstundu dienā un vienmēr lietot tās kopā.
Pusaudžu vecumā mēs vairs nevaram viedierīču lietošanu nodalīt no visa pārējā. Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties, ko jaunietis vēl dzīvē dara. Un, ja viņš labi izguļas, ja viņam ir sakarīgas attiecības ar draugiem, ir kāds hobijs ārpus ekrāniem, ja viņš normāli tiek galā ar mācībām, tad jau viņam visdrīzāk arī nesanāk tik daudz tā laika ierīcēm. Es teiktu, varbūt tad nav jēga skaitīt to konkrēto ekrānlaiku. Taču, ja kādā no minētajām jomām ir grūtības, tad gan par šo ekrāna laiku ir jāvienojas, un ir jābūt noteikumiem. Un ne mazāk būtiski ir atbalstīt bērnu, lai risinātu to problēmu, dēļ kuras bērns pavada aizvien vairāk laika virtuālajā pasaulē.
Sarunvalodā nereti dzirdam runas datoratkarību, atkarību no telefona, no sociālajiem tīkliem. Kas signalizē par to, ka viedierīču lietošana patiešām kļuvusi problemātiska?
Ja tas ietekmē mūsu reālo dzīvi un funkcionēšanu, ka mēs vairs ne tik labi tiekam galā, - tā būtu viena pazīme. Par atkarību var signalizēt arī tas, ka mums nepieciešams aizvien ilgāk un ilgāks laiks, ko mēs pavadām viedierīcēs, lai sasniegtu savu emocionālo labsajūtu. Un trešais – ja tas traucē attiecībās un komunikācijā. Šīs ir galvenās pazīmes, kuras norāda uz nozīmīgām problēmām.
Bet bieži vien jau tā tehnoloģiju lietošana vienkārši kļūst tāda arvien lielāka. Varbūt tāpēc arī tik grūti pamanīt, ka ne jau uzreiz tas ir tādā pakāpē, ka bērns vispār neiet uz skolu, vai pieaugušais uz darbu. Un, ja mēs katrs sev pajautājam, vai kādreiz ir bijis tā, ka plānojam atvērt ekrānierīci uz 10 – 15 minūtēm, bet novēršamies no tās tikai pēc stundas, domāju katram šāda pieredze ir. Tāpēc ir ļoti svarīgi būt apzinātiem par to, ka šis ir tāds stimuls. Un es ļoti aicinātu visus tā reāli izvērtēt, cik tad laika no savas dzīves mēs atdodam viedierīcēm. Un droši vien jau mēs visi zinām, ka varbūt mazliet vairāk, nekā mums gribētos.
Mēdz sacīt, ka problēma jau tomēr nav viedierīcēs, tā jāmeklē attiecībās un ģimenē.
Lielā mērā varu piekrist, ka tas, kas notiek ģimenē un cik lielā mērā bērna emocionālās vajadzības ir pamanītas un nodrošinātas, ietekmē to, vai bērnam gribas bēgt virtuālajā pasaulē vai nē.
Un arī savā darbā centrā “Dardedze” esmu konsultācijās pamanījusi, ka bērni, kuriem mājās nav viss tik ļoti labi, kā gribētos, viņi ļoti bieži runā par vēlmi iegādāties kārtējo ekrānierīci vai par datorspēlēm. Un tas visdrīzāk ir tādēļ, ka par to citu runāt ir sāpīgi.
Ir daudz grūtu lietu dzīvē, un lai no tām izvairītos, gribas runāt tik par tām spēlēm. Tas ir tāds psiholoģiskās aizsardzības mehānisms.
Bērnam, kuram ir grūti, kurš nejūtas tik labi ģimenē vai attiecībās ar draugiem, virtuālā pasaule dod iespēju nedomāt par tām grūtībām. Tas ir tāds ne tik labs veids, kā piepildīt to, kas pietrūkst. Lai gan patiesībā jau tās bērna vajadzības netiek piepildītas.
Vairāk par ekrānierīču ietekmi uz bērniem un jauniešiem lasiet LSM.lv garstāstā "Ekrānu maigā vara – no bērna dzimšanas līdz pieaugšanai"!
