Ilmārs Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” stāsta, ka katram cilvēkam pienāk laiks, kad gribas iedziļināties dzimtas vēstures jautājumos un pēdējos gados cilvēki arvien vairāk par to interesējas.
“Arī mēs esam kādam palīdzējuši uzsākt meklējumus. (..) Tāpat kā es esmu no labiem cilvēkiem dažādus padomus uzsūcis, arī mēs labprāt dalāmies,” skaidro Ilmārs. Un meklējot, protams, rodas azarts izzināt vēl un vēl
Ilmārs bilst, ka savus pētījumus sācis pirms apmēram 7-10 gadiem, bet jau vidusskolas laikā bija iekārtojis burtnīcu, kur gribējis pētīt radiniekus.
“Vidusskolā uztaisīju burtnīcu, kur katrā lapā sarakstīju, cik zināju savus vecākus un vecvecākus un viņu vecākus. Atstāju lapu, domāju iešu prasīšu vecaimātei, kaut ko paspēju, kaut ko ne. Burtnīca tāda pustukša mētājās.
Interese bija, bet maz izpildes,” atklāj Ilmārs.
Jau viņa vecmāmiņa ir pierakstījusi savas atmiņas un savulaik daļu no tām nodevusi glabāšanā Misiņa bibliotēkā.
“Mana vecāmāte bija pietiekoši gudra, viņa zināja, ka agrāk vai vēlāk kādam būs interese par to,” bilst Ilmārs un mudina ikvienu pierakstīt atmiņas un jo vairāk, jo labāk. Lai arī dzimtas jauniešiem par to nav intereses, ar laiku šie pieraksti tiks cilāti un tiem būs liela vērtība.
„Ja mēs neesam satikuši savus senčus, tad mums kaut kādā veidā ir jāuzbūvē stāsts par viņiem – kādi viņi bijuši, izskatījušies, ko darījuši, domājuši un kā dzīvojuši,” atzīst Janta.
Viņai svarīgākais, izzinot savus senčus, šķiet stāsti.
“Man arī kā mazam bērnam interesēja visas lietas, kas bijušas iepriekšējās paaudzēs, bet atšķirībā no Ilmāra man nebija nevienas vecmāmiņas un vienīgais vectētiņš dzīvoja Liepājā, es pie viņa reti tiku. Citām draudzenēm bija vecmāmiņas, es domāju, laimīgās. Iespējams tas bija pamudinājums sākt pašai meklēt,” stāsta Janta.
Viņa arī bilst, ka abiem ar Ilmāru vecāki bijuši apaļi bāreņi vai pusbāreņi, bet lielā laime – ir pārējā dzimta. Janta ir gandarīta, ka joprojām ir daudzi veci cilvēki, kuri var pastāstīt, kā mūsu vecvecāki ir izskatījušies, kā dzīvojuši, ko darījuši, ko domājuši. Un tā var paši uzbūvēt stāstu par savas ģimenes cilvēkiem, kurus nav satikuši, un šis stāsts arī veidojas diezgan pilnīgs.
Gan Ilmārs, gan Janta piekrīt, ka dzimtas sakņu apzināšana ir laikietilpīgs darbs. Piemēram, sarunas ar cilvēkiem veidojas pakāpeniski, aizvedinot uz to laiku, uz kaut kādām atmiņām. Dažkārt arī jāsaprot, ka cilvēkam, kuram prasa stāstīt, atmiņas var būt sāpīgas. Tajā pašā laikā, meklējot arī rodas azarts izzināt vairāk un dziļāk. Un kā kulminācija tam ir milzīgiem dzimtas saieti.
Janta norāda, ka svarīgi ir ne tikai apzināt dzimtu, bet saprast, kāds ir bijis katrs konkrētais cilvēks
“Arhīva materiāls ir labs, bet ja dzimtas koks ar vārdiem un uzvārdiem ir virtuvē pie sienas, tas neko nedod, tā ir tikai shēma. Vērtība ir tad, ja katru klucīti atveram un pasakām, kas tie ir par cilvēkiem, kā viņš dzīvojis, kā jutis, cik viņam bērnu, ko darījis,” atzīst Janta.
Ilmārs iesaka pētniecībai izmantot ne tikai internetā pieejamos arhīvu materiālus, bet arī ielūkoties periodika.lv. Vecās avīzēs var uzzināt interesantas lietas.
