Depresiju raksturo pastāvīgi nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks un enerģijas izsīkums. Raidījumā “Ģimenes studija” saruna par depresijas cēloņiem bērniem un jauniešiem, speciālistu ieteikumi, kā tos pamanīt un novērst.
Īsumā:
- Par depresiju maldīgi mēdz uzskatīt dažādus emocionālos stāvokļus.
- Pieaugušie bērnam nepalīdz saprast, kā ar problēmām tikt galā.
- Ģimenē, kur valda atklātība, bērnam ir ļoti grūti nepamanīti ieslīgt depresijā.
- Vecāku izvirzītajām ambīcijām un mērķiem jāstrādā bērnu, ne vecāku labā.
Nomāktība vai depresija?
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs Artūrs Miksons uzsver, ka sabiedrībā iegājies par depresiju saukt ne tikai medicīnisku diagnozi, bet arī dažādus emocionālos stāvokļus, kas ir cilvēka dzīvē iespējami un notiekoši, kā neizdošanās, vilšanās, apspiestas dusmas, sēras, nomāktība un citi simptomi.
Speciālists uzsver, ka klīnisku depresiju raksturo gan laika periods, gan vairāki simptomi. Tajā atšķirības bērniem un pusaudžiem ir nedaudz, to izvērtējot, ņem vērā līdzīgas pazīmes.
Normāli attīstītam bērnam un pusaudzim depresijai nevajadzētu būt,
iespējams, tā ir attīstības krīze, kurā bērns jūtas nomāktāks, var būt arī dažādi provocējoši faktori – bērnu izpratne par savu emocionālo pasauli, bieži jauniešiem šķiet, ka viņu jūtas nav norma.
Emociju noliegšana
Bērnam ir daudz aizliegumu no pieaugušo puses emocionālā jomā, bet pieaugušie nepalīdz saprast, kā ar problēmām tikt galā. Parasti saka: “saņemies!”. Dzīvē jebkurš saskarsies ar vilšanos, neveiksmēm un līdzīgām lietām, pieaugušajiem jāiemāca, kā ar to tikt galā.
Pusaudži nevēlas runāt par savām problēmām, parasti pedagogi pie skolas psihologa vēršas ar lūgumu, jo ir ko novērojuši, tad tālāk pusaudzim jādodas pie speciālista, tāda ir skolas psihologa Viestura Valdmaņa pieredze.
Pirmajā sarunā ārsts noskaidro fizioloģisko un emocionālo līmeni, noskaidro dažādus apstākļus.
"Ja izslēdzam gadījumus, kur ir kāds smags notikums, tad izmaiņas bērnos redz, bet tikai nepamana neviens. Nav tādu gadījumu, kuros nav pazīmju. Pazīmes ir, tikai nepievērš vērību. Bieži tuvinieki nodomā, ka visiem jau ir kādas mazas neveiksmes, saņemies!. Tā bērns saņem pieredzi, ka tas, ko es jūtu, nav vērtīgi. Tas, ka vecāki nepievērš vērību bērnu emocijām, vecākiem ir zināms, bet viņi nesaprot, ko tas var nodarīt bērnam. Bērns netiek galā, prasa vecākiem atbalstu, bet vecāki saka, ka nekas, man arī skolā bija tādas pašas problēmas. Dažādi notikumi slāņojas, šķiet, ka bērns ar lietām tiek galā, bet vienā brīdī viss brūk," tā ģimenē notiekošo raksturo psihoterapeits Artūrs Miksons.
Skola un ģimene ir vietas, kur notiek bērnu audzināšana, kur bērns visvairāk uzturas un gūst pieredzi.
Uzvedības deficīta sindroms un agresīva uzvedība nāk no ģimenes, vecāki uzskata, ka mājās tas nenotiek, tikai skolā. Bieži atklājas, ka mājās to nepieļauj, bet kaut kur tas iekšējais pārdzīvojums bērnam jāliek, tad to izrāda citur, piemēram, skolā.
Artūrs Miksons min, ka pusaudzis sevi, savas problēmas redz citādi. Vecākiem jāpieņem, ka tas, ko bērns saka, ir patiess, kaut neatbilst patiesībai. Ja bērns saka, ka ir muļķis, tad jāpieņem, ka tā bērns jūtas. Vecākiem jābūt gataviem dzirdēt visu.
Vecāku un bērnu emocionālais kontakts
Sākt nodibināt kontaktu ar pusaudzi ir grūti, parasti kā pirmo soli sarunā ar pusaudzi vecākiem iesaka noskaidrot, ar ko netiek galā pusaudzis, atdalot faktuālās un emocionālās lietas.
Vecāki bieži maz zina par pusaudžu problēmām, par to, kas ar pusaudzi notiek, tas notiek tad, kad vecāku un pusaudžu attiecībās nav atklātības.
Bieži vecāki risina savas emocionālās lietas, ne bērna. Vecāki satraucas, jau sākot no bērnudārza. Iespējams, kādam satraukuma pamatā ir paša emocionālā pieredze, tāpēc grib pasargāt bērnu no pārdzīvojumiem, bet bērns ir citā situācijā, viņam tādu pārdzīvojumu nav.
Vecāki nezina, kādus jautājumus uzdot bērnam, lai bērns būtu atklāts savos pārdzīvojumos un piedzīvotajā. Šajā procesā noteicošais, cik daudz vecāki paši stāsta par savu ikdienu bērnam un vai vecāki vienmēr atbild uz visiem bērna jautājumiem.
Vecāki bērnu atvērtību var veicināt, esot atklātiem pašiem. Ja vecāki par jebkuru savu emocionālo stāvokli bērnam saka, ka viss ir normāli, ko var gaidīt no bērna, arī bērns visu laiku saka, ka viss ir labi.
Ja vecāki un bērns ir emocionāli tuvi, tad saruna raisās, tomēr runāt par emocijām nav vienkārši, tas jāmācās.
Ja ģimenē notiek šādas atklātas sarunas, tad ir ļoti grūti bērnam nepamanīti ieslīgt depresijā. Tā nevar būt.
Ieteikumi vecākiem attiecību uzlabošanā
Diezgan daudz pieejami materiāli, ko var izmantot vecāki, ja redz agrīnas emocionālas izmaiņas bērnos. Vecākiem jāmeklē iespējas, jāsāk mēģināt uzlabot attiecības.
Artūrs Miksons vecākus iedrošina šai sarunai: ”Iespējams, ka vecākiem nav šīs pieredzes, viņiem bail sākt sarunu. Iespējams, vecāki apraudāsies, bet labi, jo, iespējams, pirmo reizi mūžā bērns redzēs, ka vecāki raud. Mēs mēģinām bērnu pasargāt no visa – gan emocionāla, gan fiziska sāpinājuma. Ja nekas neizdodas, tad jāmeklē speciālista palīdzība.”
Dažreiz vecāki arī nav gatavi dzirdēt patiesību, to, ko jaunietis ir ilgstoši centies apklusināt sevī, ko vecāki gribējuši apslāpēt. Mums ir pusaudžu pašnāvību un pašnāvību mēģinājumu gadījumi. Speciālisti skaidro, ka pašnāvība var būt apzināta, bet tā arī ir cenšanās piesaistīt sev uzmanību, tādā veidā parādot, ka bērnam ir problēmas, tas ir kā aicinājums pieaugušajiem viņus uzklausīt un sadzirdēt.
Situācijās, kad vecāki neiesaistās bērna emocionālā stāvokļa uzlabošanā, ir mācību iestādei jāmeklē palīdzība, tomēr mācību iestādē ir ierobežotas iespējas. Speciālisti dod padomu pedagogiem, kā būtu ieteicams strādāt ar šādu bērnu, lieliski, ja arī vecāki strādātu ar bērnu..
Speciālistu ieteikumi mācību gada sākumā:
- Depresijas cēloņi meklējami ģimenē un mācību iestādēs.
- Vecākiem jāiesaistās bērnu mācību procesā tāpat kā skolas personālam, lai vecāki dodas uz skolu, lai runā, lai ir klātesoši.
- Pieaugušajiem jārāda atklātības piemērs, lai atklātību saņemtu no bērna.
- Vecākiem jābūt kontaktā ar realitāti, jāsaprot, vai izvirzītās ambīcijas un mērķi ir par labu bērnam vai vecākiem. Jāņem vērā, ka stāsts ir par bērnu, kura psihe vēl nav nostiprinājusies.
