Roberts Koļcovs ir pazīstams grafiķis un tēlnieks, mākslinieks ar savu rokrakstu, kura darbi atrodas daudzās kolekcijās. Ik gadu Koļcovs sarīko pa personālizstādei un kopā ar amata brāli un draugu Aivaru Vilipsonu jau kuro gadu kopj zīmēšanas tradīciju Latvijā, iesaistot teju visu Latvijas mākslas ziedu.
Koļcovā ir kaut kas no mistiķa, raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" viņš teicis: "Mākslinieks ir saite starp reālo un mistisko pasauli. Un ķermenis mums ir iedots kā instruments, kas var nospēlēt jebko. Tikai tam jābūt uzskaņotam, lai es sadzirdētu un spētu atnest, un nodot citiem ko jaunu. Bailīgākais un arī interesantākais šajā procesā ir tas, ka es nekad nezinu, kas sanāks."
Lai savu instrumentu uzskaņotu, Koļcovs ļoti daudz laika pavada dabā, aizraujas ar mušiņmakšķerēšanu, "kam ar zivīm ir maz sakara", bet kas, tāpat kā sports, ir atjaunošanās veids: "Jo man, redz, ir liels ķermenis, man vajag daudz skābekļa, gaismas. Darbnīcā, apkurinātās telpā, asinis kļūst melnas. Un domas kļūst melnas," mākslinieks joko, taču tā ir balta patiesība.
Gan Koļcovs, gan intervijā vairākkārt pieminētais kolēģis un Koļcova dēla Kristapa krusttēvs Aivars Vilipsons ir filozofi, asprātīgi puiši, kas no jaunības gadiem allaž bijuši gatavi provocēt, uzdot sabiedrībai jautājumus un savā daiļradē ietekmējušies no pirmās Latvijas laika māksliniekiem Sigismunda Vidberga, Romana Sutas un Kārļa Padega.
Šī ir vide un aura, kādā uzauguši arī abi Roberta Koļcova un viņa sievas Daces dēli (dēliem ir Daces meitas uzvārds Zelmenis, kas savulaik vecākiem licies skanīgāks un latviskāks): vecākais – Kristaps, arī mākslinieks, maratonu skrējējs un orientēšanās entuziasts, un jaunākais – Gustavs, profesionāls pavārs, kas teicis, ka arī gatavošanu uztver kā mākslu, un ēdienu noformējumā izmanto kompozīcijas un krāsu saspēles elementus.
Tēva dienas intervijā līdz ar tēvu Robertu piedalās Kristaps, kas arī pats ir tēvs divgadīgajai Aurorai, un – līdzīgi kā tēvs – filozofs, domātājs, un viņa runā – tāpat kā intervijā kopumā – ir daudz provokatīva humora.
Septembra otrā svētdiena ir Tēva diena – vai jūs to zinājāt vispār?
Kristaps: Es nezināju, nē.
Roberts: Nezinu gan, 11. septembris man nesaistās ar Tēva dienu, pavisam noteikti nē.
Šogad Tēva diena gluži vienkārši "iekrīt" 11. septembrī, kas varbūt kādam no mums vairāk saistās ar Raini, kam ir dzimšanas diena šajā datumā... (smaids)
Roberts: Jā... Bet es nedomāju, ka Tēva dienas svinēšana tikai vienā dienā...? Mātes diena ir...
... ir maija otrā svētdiena. Un tā laikam ir zināmāka...
Roberts: Jā. Un tā ir diena, kad mana mamma ir parasti apvainojusies bišķiņ, jo es neesmu viņu apsveicis.
Jā, tiešām?
Roberts: Jā, bet tad es atkal izlīdzinu gaitu, un viss ir kārtībā. Es aizmirstu, jo, redz, par vārda dienām, piemēram, "Rīta Panorāmā" ziņo, bet par citām svētku dienām – ne vienmēr.
Bet tu, Kristap, tagad saproti, ka Tev Roberts 11. septembrī ir jāsveic Tēva dienā! (smaids)
Roberts: Bet man viņš arī jāsveic, jo viņš arī ir tēvs!
Nu jāsveic it kā būtu savs tēvs!
Roberts: Nu tēvs kā tēvs. Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Svētais Gars (smejas)... Nu, labi! Bet doma ir, ka mēs pateicību esam parādā kādam. Un tēvam uzdevums galvenais ir BŪT. Jo tas, man liekas, ir svarīgāk, nekā tas, ka viņš būtu kaut ko izdarījis. Jo ir tēvi, kas nepagūst izdarīt, – ļoti dažādu iemeslu dēļ. Un tad es domāju, ka tas ir pirmuzdevums: BŪT! Būt par tēvu. Pēc tam būt par vectēvu. Un pēc tam – par vecvectēvu, iespējams.
Kā tu to domā? Zinot tevi, - BŪT blakus? Jo interviju cikla "Mans tētis" aizsākums ir sakņots statistikas datos, ka šķiršanās procents Latvijā joprojām ir ļoti augsts. Proti, katra otrā ģimene šķiras. Un parasti jau tad tēvs aiziet. Viņš ir, un tas tevis minētais "būt" ir nodrošināts, bet blakus viņa nav...
Roberts: Tas ir pamatuzdevums. Tad, kad mēs esam stresā kaut kādā, tad skaidrs, ka tēvam ir kaut kādas darbības jāveic: jāpabaro un vēl kaut kas. Bet pašlaik liela stresa nav, un es ceru, ka kādu brīdi nebūs, – tāpēc viss ir ok. Tas, kā mēs tagad maināmies sabiedrībā, kā te tēvi un krusttēvi ģimenēs rotē, tās lielās ģimenes, – es ne par ko nebrīnos vairāk. Tas ir aiz labas dzīves. Tā ir tā blakne labai dzīvei. Ja tas beigsies, tad cilvēki sāks emocionāli sažūt, sāks tiekties viens pie otra. Un tuvākais, kas ir, – tas ir ģimenes loceklis. Tad viņi pievelkas atpakaļ. Tad tēvs paceļ smagāku priekšmetu, aiznes, – tad parādās tēva uzdevumi. Bet tagad? – vai dieniņ, ir visādi Eiropas fondi, var dabūt izglītību, tēvam par to vairs nav jārūpējas, tā ir.
Vai tev arī šitā izskatās, Kristap? Tev ir maza meitiņa...
Kristaps: Jā, Aurorai novembrī būs trīs gadiņi. Ā, kā man izskatās? Nu, tēvam ir jābūt, un gan jau ka viņš var būt arī šķirtā ģimenē, es nezinu. Bet... (domā)
Bet izklausās drausmīgi: tēvam ir jābūt, un viņš var būt arī kaut kur krodziņā ar večiem...
Roberts: Pamatuzdevums ir saglabāt dzīvību!
Briesmīgs tu esi ar saviem uzskatiem! Tu nemaz pats tāds neesi!
Roberts: Tā ir atkal mana personīga lieta, kāds es esmu!
Tu esi pats saviem puišiem stāvējis blakus....
Kristaps: Tāpēc varbūt man jau ir nākamais līmenis – bez "būšanas" ir jāizdara vēl kaut kas!
Bet Roberts, tavs tēvs, kas te sēž, – viņš taču arī nav bijis tikai tajā pirmajā, tajā BŪT pozīcijā?
Kristaps: Tieši tāpēc es saku, ka katrai nākamajā paaudzē ir jābūt labākai un jāiet tālāk.
Bet jūs tādos baigi augstos toņos paņēmāt. Vienkāršāk pasakiet, lūdzu, kaut kā...
Roberts: Labi, kurpītes uz 1. septembri būtu jauki, ka nopirktu tētis.
Kristaps: Jēzus arī var būt tēvs.
Nu, tā jau arī notiek. Un bieži tad, kad pašam tēvs ir bijis tikai "BŪT" pozīcijā, vai ne tā?
Roberts: Nu, labi, ko mēs varam pateikt par tēva lomu, piemēram, pēc Viestura Rudzīša, kas par to veselas grāmatas ir sarakstījis. Tās ir ilūzijas....
Nav vis... (smaida)
Roberts: Es esmu bijis vājš, neesmu aizgājis no ģimenes, jā. Bet tas viss ir ļoti jauki.
Vai tas nav vīrieša spēks – palikt?
Roberts: Un man daudzi draugi, kas man kādreiz jaunībā teica: Robert, tu esi gļēvulis! Draugi, kas gan nav daudzi starp dzīvajiem vairs tagad...
Kristaps: ...Vai nu nav starp dzīvajiem, vai arī ir vectēvi tagad paši.
Roberts: Nē, tie, kas ir vectēvi, kā piemēram, Vilipsons, kas teica: jūs varat te "iet" – nu es netiekšu tos rupjos vārdus, kā viņš to teica – ar ko jūs gribat, man vienalga! Bet tad, kad viņš ierauga savu mazmeitiņu Anniņu, viņš saka, ka viņam paliek slapjas acis. Tā bravūra, – kur viņa paliek? Jā, kur viņa paliek?
Un ar tevi ir tieši tāpat! Tu pats teici, ka līdz ar Auroras piedzimšanu tev katra diena ir svētki. Un tas, ka tu kādreiz domāji, ka visa tava dzīve būs tikai mākslai, un ka sievietes tev gan patika, bet ka bērniem gan nebūs laika, – tas viss ir dzīvē apgriezies pilnīgi otrādi.
Roberts: Nē, pagaidi!
Kristaps: Tas maigums jau vēl tikai pieaug.
Roberts: Pag, mēs tikai sākam interviju! (smejas) Sākumā ir milzīga bravūra, arī intervijā. Un tad aizvien paliek maigāks. Tā ir dramaturģija! Un tad – intervijas beigās visi domā: cik sirsnīgs, cik jauks cilvēks! (smejas)
(vispārēji smiekli)
Roberts: Mēs jau nojaušam, ko tu intervijā no mums vēlies dzirdēt, un es centīšos to nekādā veidā neteikt!
Savukārt es cīnīšos par to... (smiekli)
Roberts: ... tu cīnies!...
Jā, – visiem līdzekļiem, neskatoties uz to, ka jūs esat regbijā trenējušies un spēlējuši kā viens, tā otrs Latvijas izlasē, es līdz pēdējai asins lāsei...
Roberts: (smejas) "Dārgie tēti, esiet maigi pret sievieti!" – šos pareizos vārdus tev neizdosies izspiest.... (nopietni) Pie tam – par meitenēm runājot: es tak nezinu, kā tas ir, kad ir meita. Mazmeita, jā, zinu, bet kad ir meita? Man tas vispār ir noslēpums, brīnums, ko man nav paredzēts zināt. Vienīgais variants: varēja vālēt, ka ir, piemēram, 15 bērni. Bet man likās labāk, ka nav, ko ālēties! Labāk mazāk, bet tos, kas ir, – ar godu, ja? Savukārt Kristaps nezina, kā tas ir, kad ir dēls. Pagaidām. Un tas arī ir interesanti, ka tev piespēlē to bioloģisko materiālu.
Bet, ņemot vērā, ka tev ir pieredze ar dēliem, kas ir tik krietni vīri tagad. Kā izaudzināt labu dēlu? Tavs stāsts?
Roberts: Tātad ir 1991. gads... Pag, man jāstāsta? Kristap, stāsti tu!
Kristaps: (apsmejas) Ir bohēmas laiks, mans tēvs mācās Mākslas akadēmijā...
Roberts: Bet tur bija tomēr jocīgi, kas ir jāpaskaidro: ne jau visas lietas "pālī" darīja. Tas "pālis" (bohēmisks, iereibis stāvoklis – red.) ir visur esošs jau no Lietišķās mākslas vidusskkolas. Un tāds, ka tu nesaproti, kā tu vispār dzīvs paliki.
Bet, īstenībā, Vilipsons ir visur vainīgs, vai ne? (smejas)
Roberts, Kristaps: (smejas) Gribētos tā teikt. Viņš jau būtu pateicīgs!
Roberts: Bet paralēli visam ir arī regbijs, arī tas, ka zīmēšana un gleznošana nekad nenotiek pālī. Es to stāstu, lai var iedomāties ainu: ir studentu darbu skates akadēmijā, un es esmu skaidrā. Ir sniegota ziema, ir sievasmātes nopirktas rozes... – vai es pats pirku? – nu, neatceros. Laikam nē!
Tu nevari ar to palielīties?
Roberts: Nē, rožu bija daudz, un nauda bija, viss bija labi. Un ar rozēm bija baigi neprātīgi pirkumi Dacei... Bet nu toreiz Mākslas akadēmijas dežurantei zvana, vai nevar Robertu Koļcovu pie klausules, jo ir piedzimis dēls! Kā jau padomju laikā toreiz – bija tikai analogie telefoni. Un es skrienu ar vilcienu uz Bulduriem, kur mēs arī dzīvojām pie sievasmātes un sievastēva, un Bulduru slimnīcā bija tā dzimšana.
Jā. Un vārds Kristaps no kurienes?
Kristaps: No vārda Kristus...
Roberts: Tā tu domā?
Kristaps: Es tā vienmēr esmu domājis.
Roberts: Bet bija vēl visādi iemesli šim vārdam. Gustavs – jaunākajam dēlam – tas bija skaidrs: tāds karalisks vārds, arī Gustavs Klimts, mākslinieks. Bet vārdi nebija pats galvenais. Citas lietas bija daudz svarīgākas. Tu kā tēvs esi atvērts pret piedzimšanas brīdi, tev vēl nav nekādas ne apziņas, ne ikdienišķās pieredzes.
Tu domā: tēvs nepiedzimst uzreiz, līdz ar bērnu?
Roberts: Jā. Nu piemēram: es atnāku vakarā, un, lai nomazgātos pēc treniņa, man būtu jāiet dušā. Bet Bulduru divistabu dzīvokļa dušā es netieku, kamēr neesmu izmazgājis autiņus. Pirms tam ir izmazgājusi Dace, arī sievasmāte ir izmazgājusi, un trešā porcija ir man. Un tu iekļūsti tādā ritenī: tik daudz viss kaut kas ir jādara! Paralēli ir skola, paralēli nav naudas galīgi, tik daudz lietu ir paralēli, ka vienam cilvēkam tas nav pa spēkam. Bet tu to izdari. Savukārt šobrīd es zinu dažus džekus, kas, meklējot dzīvei draivu, ir tikuši pie bērna. Bet viņi mirst nost, jo viņiem nav spēka. Viņi pret visu izturas daudzreiz apzinātāk, jo viņi saprot, kas tas ir, bet spēka nav nemaz.
Un kāpēc? Atšķirība pret tevi toreiz?
Roberts: Tāpēc, ka es biju jauns. Tā jauniem cilvēkiem ir. Pat skrienot tu atjaunojies. Burtiski dažus gadus atpakaļ, kovida laikā, es pārbaudīju: bija 1. janvāris, un es izdomāju iet no Engures līdz Ragaciemam. Bet, tu saproti, es eju, un man tā baterija sēžas. Es piekūstu.
Kristaps: Ir veidi, kā to var dabūt atpakaļ.
Roberts: Jā, bet patiesībā tas rumpis ir tagad tāds – ja tu fiziski viņu pakļauj slodzei, viņš gurst. Tāpēc es visiem saku: kļustiet par tēviem jaunībā! Tas ir baigi ērti. Arī vecvecāki ir jauni.
Kristaps: Jaunībā tu savu spēka limitu nedz zini, nedz arī iztērē. Piemēram, tev it kā liekas, ka tu esi noguris, bet īstenībā, ja tev vajadzētu, tu varētu vēl ļoti daudz.
Roberts: Tāpēc armijā ņem tos jaunos džekus: viņš, pat guļot aukstā ūdenī, tik un tā var atpūsties.
Kristaps: Jauniem vecākiem ir arī tas, ka viņi aug kopā ar bērnu. Man kaut kā liekas: mans bērns jūt, ka es ar aprēķinu jau viņam kaut ko saku. Bet, ja tu esi jaunāks un stulbāks, tad – bērns mācās un tu pats mācies.
Roberts: Nuja, tik jaunam tēvam jau nav vēl maņu, – tu esi tik zaļš, ka nevari, jo tev ir tikai trīs pirksti. Tu vēl nevari īstās gammas nolaist. Bet tad, kad tev būs jau pieci pirksti, tad tev būs arī piecdesmit, un tu varēsi. Bet tad tev atkal nebūs vairs bicepsi, un sirds – tāda švakāka.
Kristap, bet padalot to, ko Roberts iesāka, ka viņam nav meitas pieredzes, – kā ir būt meitas tētim?
Kristaps: Skatoties uz Auroru, es tā kā redzu, ka viņai kādas sievišķīgās lietas ir iekšā, kas nav iemācītas, tās vienkārši ir. Tā izskatās.
Bet, kad mēs pagājušo vasaru dzīvojām pie vecākiem Mellužos, kad bija lielais karstums, tad man ir tāda sajūta, ka... nu, tādas idiotiskas mazas lietas šausmīgi kaitina. Es saprotu, cik tas ir stulbi, bet...
Roberts: (smejas) Jā, tu redzi savus mīļos: dēlu, mazmeitu ejot, – un tu saki: fū, čau! (smejas) Uz redzēšanos!
Kristaps: Un beidzās viss ar aizdomām, ka manī nav nekā cita, kā tikai abi mani vecāki. Analizējot to, kāpēc mani kaitina mazas un nenozīmīgas lietas, es pamanīju, ka es pats daru visas tās lietas, tikai mazliet citā veidā. Lietas, ko es vēlētos nedarīt...
Roberts: Neaizskrūvētā piena paciņa ledusskapī vai kas?
Kristaps: Es nezinu, detaļas tādas...
Kad saka kaut ko, komentē tavu darbību, ja?
Kristaps: Jā, jā!
Roberts: Savāc drēbes, noliec lietas!...
Kristaps: Jā! Agrāk man likās, ka kaut kas notiek pirms dzīves, un tu ienāc dzīvē jau lielā mērā gatavs. Ka tev gan kaut ko iemāca, bet kopumā cilvēks nav izmaināms. Bet tagad manā apziņā kā jauns radās jautājums: kas manī ir vēl bez vecākiem? Kas manī pašā, kā Kristapā, vēl pirms dzimšanas ir ielikts?
Roberts: Pag, es uzreiz tev pateikšu – no manis tev nav nekas! (smejas) Un no Daces – brūnās acis un prāta klātesamība! (smejas)
Kristaps: Tas būtu forši un interesanti, bet tā nav!
Nu, jā, tie ir tādi identitātes dziļie jautājumi, bet – ja tu par to domā, – vai jūs ar tavu sievu Zani esat runājuši, ko jūs savai meitiņai, ko jūs Aurorai gribētu iedot?
Kristaps: Drīzāk mēs esam runājuši, ko mēs darām vai nedarām un kādas tam var būt sekas. Nu, piemēram, kādus bērnu raidījumus vai šovus skatīties. Nesaukšu laikam vārdā, bet vienu latviešu bērnu šovu labāk neskatīties, tas ir kaut kas tik ļoti bezgaumīgs, man šķiet, ka nekas labs tur bērnam nav. Ja nu vienīgi tas, ka viņš klusu sēž, un es varu kaut ko padarīt.
Roberts: Bet tu pats esi uzaudzis pilnīgā teletūbiju varā! Un dalīt lietas labajās un sliktajās arī nekādas jēgas nav. Jo, arī skatoties varbūt kaut ko, ko tu sauc par bezgaumīgu, var izaugt labās vērtībās orientēti, piemēram, patriotiski noskaņoti cilvēki. Respektīvi, arī no tā var dabūt labas lietas ārā.... Ir tikai jautājums: vai man garšo salds vai skābs? Kāda ir mana izvēle?
Kristaps: Jā, es piekrītu. Tā ir.
Roberts: Un vēl kas ir, ja tu esi tēvs. Vide jau nosaka noteikumus. Ja mēs dzīvotu Āfrikā un man būtu divi dēli, un mēs sistu kaut kādas ķirzakas, un es dēliem rādītu, kā viņas izkvēpināt, – mēs ārēji dzīvotu pilnīgi citādāku dzīvi, bet tā situācija būtu tāda pati. Tikai valoda ir cita, zīmju un tēlu sistēma, kurā mēs komunicējam. Bet svarīgāk ir, ka mēs komunicējam. Tādā kontekstā es arī teicu, ka svarīgi, ka tēvs ir, nevis, ko viņš dara. Ka tu esi klātesošs.
Kristaps: Gan jau, ka var būt arī attālināti. Un vari nebūt klāt, esot mājās.
Roberts: Jā, sēdēt pie teļļuka un nebūt. Un tu nevari novērtēt. Kādreiz alkoholiķa dēlam ir lielāka motivācija būt un izrauties, un vienam kārtīgam tēvam dēls ņem un pakaras.
Kristaps: Parametru nav.
Jūs modelējat ainu, kurā jūs nojaucat sienas un ierobežojumus. Tai pašā laikā, es varu atkāpties, paraudzīties uz jums pašiem no malas, un mans novērojums ir: jūs esat domātāji, jūs arī gribat saviem bērniem pavērt lauku pēc iespējas lielu un rakursu pēc iespējas plašu. Un tā, manuprāt, ir jūsu lielā veiksme. Jo, man šķiet, ka vecāku vislielākā gudrība ir spējā bērnam iedot spārnus. Man šķiet, ka tas ir tas, par ko jūs abi visu laiku runājat. Un tas ir arī tas, kāpēc jums nepatīk runāt par ļoti konkrētām lietām.
Kristaps: Jā, es noteikti necenšos Aurorai kaut ko apzināti iedot. Man noteikti nav nekā, ko es gribētu, lai viņa dara.
Roberts: Ar vārdiem tu necenties.
Kristaps: Jā, bet par bērnu līdz trīs gadiem – Zane ir vairāk tā, kas izlasa lietas un pasaka man – ...
Roberts: ...Žanra klasika! (smejas)
Kristaps: Bet par to struktūru – skaidri ir redzams, ka Aurorai viņas vecumā ir tik ļoti vieglāk, ja viņai kādas lietas pasaka, kādas robežas iedod.
Roberts: Un te, lūk, es grēkojis esmu ar bērniem. Viena no kļūdām, ko es patiesi esmu izdarījis, ka esmu pielietojis stratēģiju, ka viņam pašam jāzina, kā darīt! Nav tā! Puikām jo īpaši! Viņiem vajag nolikt uzdevumus un termiņus. Tad viņiem ir vieglāk dzīvot. Es redzu, ka esmu saviem dēliem sarežģījis bērnību. Tas ir tas, ko vecāks cilvēks var iedot: nemētājies! Izdari un viss!
Kristaps: Bet! – vai un kad tas pāriet? Kad tu sāc uzlikt mērķus pats? Vai arī vienmēr gaidi no tā vecākā cilvēka? Un vēl ir tāda lieta kā garlaicība – ir jābūt garlaicīgi kādu brīdi, lai tu izdomā pats, ko darīt?
Roberts: Jā, jā! Ka tu pats arī liec sev uzdevumus! ... Bet nu – es par sevi varu teikt, ka esmu impulsīvs, un mēdzu pacelt balsi, ja man kas nepatīk, tāpēc tāds skolotājs ģimenē esmu švaks...
Kristaps: Nu, labi. To viņš tā... nav jāņem vērā (smaida).
Labi, pirmais, ko tēvs jums ar brāli lika darīt, bija: lika sportot?
Kristaps: Lika sportot. Visos veidos.
Roberts: Un es esmu novērojis, ka mans dēls, peldot pa baseinu, peld tikai tad, kad treneris uz viņu skatās. Atlikušo laiku viņš velkas, gar malu ar rokām pieturoties... (smejas)
Peldēšana arī vēl bija?
Kristaps: Jā, peldēšanā man tīri labi gāja. Un mans tēvs atceras tikai to, nevis manas medaļas.
Labi, Robert, cik gados tu sāki savus bērnus spīdzināt? (smejas)
Roberts: Es? Nevienu neesmu nekad spīdzinājis.
Nemānies! Tavi dēli jau sen to ir publiski apliecinājuši (smejas)
Kristaps: Valsts televīzijā! (smaida)
Neliedzies!
Roberts: (smejas) Es esmu agresīvs pēc būtības!
Ar konkrētiem piemēriem, lūdzu!
Roberts: Nu tas uzstādījums bija tāds, ka vajag kustēties, ka vajag darboties!
Kristaps: Man liekas, ka Aurora arī no šitā neaizmuks. Es neko viņai nelikšu, bet – vai es varēšu nelikt kustēties?...
Bet, Robert, kā sākās? Tu pats spēlēji regbiju? Biji Latvijas izlasē...
Roberts: Es spēlēju, jā. Bet mēs esam cita paaudze, visu laiku bija sports fonā: skolā bija jākārto GDA normas, visiem obligātas; uz skolu ik pa laikam nāca kaut kādi treneri, – ja tu kaut mazliet gribēji, tu varēji atrast daudz variantu sportot.
Kristaps: Bet es negribēju.
Roberts: Jā, bet mēs par mani pašlaik runājam, ja? Savukārt, jā, Kristaps liekas kustības neizdarīja. Nevienu.
Grūti noticēt, tagad uz Kristapu skatoties, bet tu biji arī apaļīgs bērnībā, vai ne?
Roberts: Jā, viņš bija liels un smagnējs, sita papēžus pret zemi, – es redzēju, ka viņam grūti ir. Nu, ko var darīt? – vajag dzīt!
Kristaps: Bet tās liekās kustības es joprojām neizdaru. Un tas ir arī stāsts par plūsmu, par dzīves plūdumu, kurā es kaut kā neapzināti esmu. Bet – ja es nebūtu fiziski neko darījis – tad es varbūt nevarētu tajā plūsmā tagad noturēties, man nebūtu jaudas. Es pieļauju, es nezinu.
Bet – ar ko sākās, kad puikas bija mazi? Tu pats, Robert, jau skrēji?
Roberts: Jā, man bija tā, ka tad, kad es stājos Lietišķās mākslas vidusskolā, man bija jāizvēlas: vai iet uz Murjāņiem uz airēšanu vai uz mākslas skolu. Regbijā es jau biju pirms tam bijis. Izlasē es biju trāpījies. Un katru nedēļu es divas vai trīs reizes skrēju. Jo es citādi slikti jutos. Un tad es uzstāju saviem puikām, ka viņiem ir jāsporto, lai viņiem arī būtu labi.
Kristaps: Un mums bija saruna, līdz cikiem gadiem tas regbijs būs jāspēlē.
Roberts: Jā, es teicu: astoņpadsmit gadi un tad ir brīva izvēle!
Kristaps: Es astoņpadsmitajā dzimšanas dienā zvanīju trenerim, ka viss, ka es vairs neeju. Viņš teica, ka es nožēlošu, es teicu: nekad!
Roberts: Padomā, cik tas bija svarīgi!!!?
Un nekas nevienā sportā tev nepatika?
Kristaps: Nē, nu peldēšanā man vēl tīri neko patika. Un regbijā – tur visi draugi bija. Skolā vēl ne tā, bet visi draugi bija no regbija...
Roberts: Jo, redz, viņiem jau armija nebija, tāpēc tāda sacensība, dubļi kā regbijā, tāda vīru spēle ir ļoti svarīga.
Kristaps: Jā, jā. Un es nekad nesatiktu tādus cilvēkus, kā es satiku regbijā – krievi, cilvēki ar pilnīgi citādu domāšanu, no citām vidēm... Man liekas, ka šis viss – ar ģimeni un ar uzspiešanu ir ļoti labi. Paralēli arī šausmīgi strīdi ar vecākiem, tāpēc armiju nemaz nevajadzēja.
Ko jūs domājat vispār par armijas jautājumu, kas tagad kā iecere varbūt daudziem puišiem būs jāiziet?
Roberts: Vispār armija nekādā veidā nav laba. Es atceros pats sevi: es darīju visu, lai nenonāktu armijā. Visus smadzeņu satricinājumus reģistrēju utt. Bet mani paņēma tik un tā, – un tu atrodies divus gadus situācijā, kurā tu neko neiegūsti. Es atceros: es sēdēju, un tas bija pilnībā ārā izmests laiks.
Kristaps: Viņš vienkārši cenšas labi pavērst visu dzīvē.
Roberts: Jā, jo labi bija tas, ka tad, kad es atgriezos, man bija norautas visas komunikatīvās saites. Es biju kā svaiga lapa tīra.
Kristaps: Nekas labs tur nav tajā.
Roberts: Nē, nu kā – tu tā kā pārlādējies!
Kristaps: Bet reāli – mēslos nonāc tur.
Roberts: Jā, tas bija tas, kāpēc man šķiet, ka armija nav vajadzīga. Piemēram, visa lielā Krievzeme, kas tur sadzīta kopā bija, vai ne? Es dienēju kopā ar cilvēkiem, kas visi bija cietumā bijuši. Kaut kāds vājprāts!
Kurā vietā tu biji?
Roberts: Ukraina, Kahovka. Šī brīža aktualitāte.
Kristaps: Nu šobrīd Latvijā ir runa par kādu ļoti maigu armijas paveidu, kas ir ok. Cilvēkiem, protams, vajag zināt, ko darīt atomkara brīdī, jābūt izglītotiem, tas viss ir pareizi. Bet šitādā līmenī, kā tev bija...
Roberts: Bet, Kristap, uzliksim uz svariem: vienā brīdī – ja nav, un otrā – ja ir. Labā lieta ir, ka visiem ir kāda kopīga pieredze, visi runā vienā valodā. Paskaties, ja mēs dienētu kopā ar krieviņiem, kas ir no Imantas čaļi, kam ir pilnīgi citi domāšanas loki. Tu nodienētu ar viņiem divus gadus – būtu labi! Tāpēc, ka jūs runātu vienā valodā.
Kristaps: Tas ir ļoti agresīvs veids.
Roberts: Agresija ir arī uz progresu virzošs veids. Bet mēs nedrīkstam pāri nodarīt. Protams, ir arī cilvēki, kas dzīvo šādā modelī: man kāds ir nodarījis pāri. Patiesībā nodarīt pāri arī var tikai tam, kam var nodarīt. Nu ko var nodarīt pāri? – galvu nogriezt? Nu tad ir cauri. Pārējais – ko tev var nodarīt pāri?
Jūs esat ļoti vīrišķīgi savā skatījumā.
Roberts: Bet labi, – atgriezīsimies pie tēva. Ko tēvs tur var darīt? Man ir grūti pateikt. Es esmu tēvs, kas ir mākslinieks. Es domāju par skaisto. Es esmu uz robežas ar to, ka gribu valkāt zeķubikses un augstpapēžu kurpes un vēl kaut ko. (smejas) Man visādas idejas ir. (smejas) Kur tur ir tēvs?
Kristaps: Tur arī ir. (abi smejas) Bet šito armijas ideju, – man neliekas labi. Es runāju par tiem mēsliem, kur tu nonāci!
Roberts: Bet, Kristap, caur to tu noņem sev ilūziju, ka tu esi galējā instance!
Kristaps: Nu gan es, gan tu to esi jau sen noņēmis.
Roberts: Tu varbūt esi attīstīta personība. Es pieļauju, ka vienai grupai nav šīs attīstītās personības iezīmes.
Kristaps: Nu kā tad nē?
Roberts: Nē, Kristap! Visi nedabū pa muti. Nodzīvo līdz vecumdienām kā draņķis, mammītei pie klēpja, un nomirsti, citiem uz kakla...
Kristaps: Nu, labi, ja kādam tā ir, tad tās ir iluzoras personas. Vai par viņiem mums jārunā?
Roberts: Jā, mums jārunā konkrēti!
Kā tu noņēmi to pēdējās instances lēmumu, Kristap? Bez armijas.
Kristaps: Nav jau tādas galējās robežas. Arī Roberts varētu vēl pēc tās armijas aiziet karā un noņemt vēl vairāk no sevis tās pēdējās instances sajūtu. Un būt vēl piezemētāks. Atgriezties pēc trīs gadiem un ieraudzīt, cik viss ir skaists kaut vai tikai tāpēc, ka esi palicis dzīvs.
Bet par sevi?
Kristaps: Nezinu!
Roberts: Starp citu, tieši kļūstot par tēvu, tas notiek.
Kristaps: Jā! Arī!
Roberts: Es atceros – visa dzīve līdz bērniem bija atkarīga tikai no manis. Es pats izdomāju, kā būs. Un tad, kad bērns uzrodas, – tad tu vairs neesi tas, kas lemj. Tā atbildības sajūta, kas nāk, visu maina.
Kristaps: Manā gadījumā es jau bērnam biju gatavāks. Es vairs nebiju tik jauns.
Paklau, Kristap, bet viena lieta, kas arī tev ir pārvērtusies absolūtā pretmetā, ir ar to skriešanu. Tas ir arī tāds ļoti liels kūlenis tavā dzīvē, sava veida iniciācija - no vienas galējas robežas uz pretējo, vai ne? Kā tur bija? Vai Roberts maksāja sākumā par to skriešanu, vai kā?
Kristaps: Tas bija īss periods, kad maksāja...
Roberts: Ai, jā, tur vēl bija arī Oskars, kaimiņu zēns, kas skrēja ar mums kopā dažreiz. Un es vēl dabūju viņam arī maksāt (smejas)... Tas gabaliņš bija maziņš, pieci līdz septiņi kilometri...
Kristaps: Nē, mazāk pat. Četri kilometri gar jūru. Un man riebās skriet pa smiltīm...
Roberts: Nu mums bija arī tāda sacensība. Īsti neatceros, vai 1. septembrī tas bija? Tad, kad skola sākās. Balvu fonds bija 100 eiro! Dačuks stāvēja ar cigāru kasti, kur bija uzrakstīts "Cēzars", un iekšā tur bija tāds violets samts un tas sotaks iekšā!
Kristaps: Tas bija pirmajā gadā! Un pēc tam jau bija jāskrien, un balvu fonda vairs nebija!
Roberts: (smejas) Nē, mēs divus gadus skrējām, un divus gadus es vinnēju. Divas reizes es biju dabūjis to sotaku. Un puikām teicu: pa gadu jūs varat drusku patrenēties! Un tad bija tā, ka bija trešā reize – skrējām mēs visi trīs: es, Gustavs, Kristaps.
Kristaps: Tas arī bija laiks, kad es sāku skriet!
Roberts: Hā, jā! Un tajā trešajā reizē es biju aprāvis muskuli, un es jūtu, ka es nevaru. Un Kristaps aizskrien pa priekšu!
Kristaps: Un bija tas simtnieks? Es dabūju?
Roberts: Protams, ka bija! Ļoti ātri aizmirsti!
Un Dace stāvēja finālā ar to skaisto cigāru kastīti?
Roberts: Pirmo reizi fināls bija Mellužu mājā! Kad es vinnēju. Un tad, kad mums bija skrējiens Lielupē, no 36. līnijas un atpakaļ, tad jā, – Dace stāvēja ar kasti. Un ar suni. (smejas) Un tad mēs vairs neesam skrējuši...
Cik sen tas bija?
Kristaps: Nesen, pirms četriem gadiem!
Roberts: Tagad jau vairs nav jēgas skriet. Vairs nevaru noskriet. Tagad es tāpat viņam varu to sotaku iedot. (smejas)
Un ko tu nopirki par to simtnieku?
Kristaps: Es neatceros...
Roberts: Tas ir tāpat, kā tu prasītu, ko es nopirku par tiem diviem, ko es vinnēju! (smejas) Tā bija mana nauda vienkārši.
Un tu saki, ka Aurora arī no tā neizbēgs?
Kristaps: Cerams, ka viņa mantos mūsu ģimenes aktīvo daļu un pati gribēs. Bet nu – es gribētu, lai viņa kaut kā kustas.
Un kā sākās tavs ceļš uz maratonu, uz garajiem gabaliem?
Kristaps: Nu es sāku skriet viens pats, jo, kad skrēju, es jutos labāk. Uzlabojās dzīves kvalitāte. Braucu arī ar riteni – man bija fiksīts. Un tad es vienreiz skrēju ar Zani, sievu, un, kamēr viņa tādā lēnākā tempā, es jutu, ka es varu desmit kilometrus noskriet. Un tad jau 18 kilometrus.
Roberts: Un tad jau līdz Mellužiem tu atskrēji. Trīsdesmit kilometrus!
Kristaps: Nu, jā. Pagājušogad es noskrēju 70 km maratonu "Kuršu kāpa". Tas būs arī šogad, tas skrējiens, mājaslapa man datorā stāv atvērta jau pirms nedēļas – kārdinājums ir... Bet šogad es neskriešu.
Kāpēc?
Kristaps: Jo dārgi, jābrauc, vesela padarīšana...
Roberts: Tāpēc, ka viņš ir ģimenes cilvēks.
Kristaps: Nē, tas toreiz bija burvīgs pasākums ar visu ģimeni...
Roberts: Un tavs kolēģis Krišjānis?
Kristaps: Krišjānim dzimst bērns!
Kas ir Krišjānis?
Roberts: Kristaps un Krišjānis – divi Mākslas akadēmijas studenti, kas izdomājuši, ka vajag taisīt orientēšanās sacensības – vadatajs.lv
(smiekli) Labs nosaukums!
Kristaps: Jā, jā. Tad, kad es nodarbojos ar skriešanu, Krišjānis – ar orientēšanos. Augstā līmenī, visādas vietas ņēma. Tur nav tik gari gabali, bet jāmāk lasīt karti – jālieto galva un kājas jākustina ātri. Vesela pasaule. Un tad mēs sākām skriet kopā "Magnētu", Latvijas orientēšanās sacensības. Un tad bija orientēšanās arī pa pilsētu – rogainings, kas bija tikai stundu un vieglāks. Jo mežā ir baigā matemātika, Krišjānis to mācēja, es ne; toreiz "Magnētā" es pavadīju mežā trīs stundas, apmaldījos, tāds galīgi nobrāzts atgriezos finālā... Pilsētā bija vieglāk, bet arī ar visādiem izaicinājumiem, piemēram, jāskrien cauri sētai, kur visādi suņi utt. Pēc tam cilvēki gribēja to pasākumu vēl, un mēs izdomājām, ka rīkosim paši.
Un nākamais līmenis būs, kad skries tēti ar meitiņām? (smejas)
Kristaps: Nu, "Magnētā" jau daudz ģimeņu piedalās, bērni ar vecākiem, tādas skaistas sportiskas tradīcijas daudzām ģimenēm... Bet meitai tagad tautas tērps ir svarīgāks...
Roberts: Viņa ir Baiba – tautu meita mums.
Kristaps: Viņai ir pat pastalas rozā. Un viņa klausās visas pasaules tautu mūziku, folkmūziku, ko viņa sauc "tautu meitas".
Roberts: Viens krievu aktieris bija teicis, ka tad, kad tev ir bērni, tu viņus mīli. Bet tas ir ar domu, ar prātu kontrolēts. Bet tad, kad tev jau ir mazbērni, tas jau ar neprātu saistīts. Man teiksim, nav ne uztraukums, ne bēdas, ka es izskatos smieklīgs vai ka es kaut ko kavēju. Sajūta ir, ka neko nevar nokavēt. Tādā ziņā tas vectēva statuss ir baigi labs.
Mazmeita tevi pilnīgi atbruņo, ja?
Roberts: Jā, jā, un es pilnīgi ļaujos. Ja es saku, ka es esmu nodzīvojis zem tupeles ar prieku, tad šī ir tāda laimes dimensija jau.
Nu, piemēram!
Roberts: Viņa saka man: Opi, nāc, šurp, sēdi te, pie skatuves, tuvāk eglītēm! Es prasu: Kāpēc mēs te sēdēsim? – Būs koncerts! Nāc, es tev esmu dabūjusi vietu tuvāk skatuvei... Un nav jau ne koku, ne skatuves, – viss notiek istabā!
Bet tev jau ar fantāzijas pasauli viss kārtībā?
Roberts: Jā, un vienīgais, ko es vēl varu, – viņu vēl mazliet nošokēt. Piemērs būtu tāds: Aurora man rāda samurcītas salvetes, kas esot jāēd, jo tās ir zemeņu kūkas. Savukārt es viņai saku, ka mūsu ātrvilciens tūlīt būs klāt, sēžamies iekšā! – un tad man ir prieks, ka viņa skatās uz mani, un es esmu viņu pārsteidzis.
