Iesakām pašiem mazākajiem!
Mīļie vecāki, mēs esam radījuši drošu un radošu platformu zinātkāriem pirmsskolas vecuma bērniem - LSM Bērnistaba!
Bērnistabā ir interesanti un attīstoši uzdevumi, spēles, filmas, eksperimenti, zīmēšana, vakara pasaciņa un daudz kā cita.
Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par veģetatīvās distonijas cēloņiem un iespējām to uzveikt.
Kā pazīt veģetatīvo distoniju
Bērnu pediatre Vizma Meikšāne skaidro, ka veģetatīvās distonijas simptomi ir krāšņi un daudzveidīgi, tāpēc slimību nav iespējams uzreiz diagnosticēt. Vispirms ir jāveic izmeklējumi, ņemot vērā pacienta sūdzības, pamatojoties uz sajūtām.
Tās ir dramatiskas sajūtas, bet cilvēks fiziski ir vesels.
Visbiežākā slimības pazīme ir, ka nevar aizmigt, paliek karsti vai auksti, galvas sāpes un citi simptomi. Tieši tas, ka simptomu ir daudz, liedz iespēju uzreiz diagnosticēt sūdzības kā veģetatīvo distoniju.
Sajūtas rada hormoni. Veģetatīvā distonija rodas, ja stress ir ilgstoši augsts. Parasti cilvēkam dienas pirmajā pusē ir augstāks stresa līmenis, vakarpuse jau ir rimtāka, lai var aizmigt, bet veģetatīvās distonijas gadījumā ir ilgstoši augsts stresa hormonu līmenis.
Kāpēc rodas veģetatīvā distonija
”Mums ir latviešu leksikonā vārdi sajūta un izjūta. Sajūtas ir ķermeniskas - sāp galva, sitas ātri sirds, nosarkstam, bet izjūtas ir emocionālas - dusmas, aizvainojums, bailes, prieks utt.," skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons.
Veģetatīvo distoniju veicina hronisks stāvoklis, kad liela daļa izjūtu netiek akceptēta. Piemēram, maziem puikām saka, ka viņi neraud un nekaunas, viņiem jābūt stipriem. Tiek apspiesta normāla smadzeņu fizioloģija. Pēc ilgāka laika bērns ar vecākiem un sabiedrību runā caur simptomu.
Ir vieglāk teikt, ka sāp galva, nevis runāt par bailēm vai nedrošību.
Psihoterapeits skaidro sajūtu atšķirību – piemēram, “sportošanas laikā neviens neapšaubīs sajūtas, ka ātri sitas sirds, bet, ja tas notiek, sēžot autobusā, tad tas rada satraukumu.”
Kā no slimības izvairīties
Skolā būtu nepieciešams vairāk runāt par emocijām, sajūtām, kā spēt pārdzīvot zaudējumu, uzveikt bailes. Tādu iemaņu mums nav, tas sakrājas ilgākā laikā.
Psihoterapeita profesionālā pieredze liecina, ka šķirtās ģimenes ir problēma, tas ietekmē bērnu. Otra lielā problēma ir tas, ka neviens nemāca zaudēt, bet veicina vinnētāja kultu. “Mums visi ir vinnētāji, nemācam zaudēt. Ja esi zaudējis, vīlies, tad bērns netiek ar to galā. Ja skolā ir visi desmitnieki, bet darbā saka, ka neesi pieņemts, augstskolā, ka neesi labākais, attiecībās tev atsaka, kā ar to tikt galā cilvēkam, kurš nemāk zaudēt?”
Pediatre Vizma Meikšāne aicina pedagogus un vecākus būt vērīgiem, jo nevar visu laiku noslogot bērnu, bērnus kārtot pēc reitingiem, vienu noliedzot, otru celt.
“Ja vienu cel uz otra rēķina, tad otrs grimst."
Vecāki pārāk maz bērniem saka labus vārdus un dod sajūtu, ka vecāki viņus pasargās, bērni pie viņiem var justies drošībā. Pediatre Vizma Meikšāne uzsver, ka bērni jau no bērnības prasa atbalstu, atzinību. “Ja mazs bērns ir ko izdarījis, ko pārkāpis, dažreiz sakām, lai aiziet istabā apdomāt situāciju. Ko bērns viens var izdomāt tukšā istabā?”
Bērnu sāk veidot vecāki, turpina sabiedrība. Nav jāgaida uzslava, novērtējums.
Svarīgi pašam saprast, ka pats esi vērtība, nevis reflektēt pret citiem.
Bērns piedzimst ar savām izjūtām, ko prot paust jau no mazotnes, svarīgi ir ar bērnu par to runāt, skaidrot, saprast šīs izjūtas. Ja vecāki dusmās nerunā, tad bērns arī to mācās. Vecāki bērnam nodod dažādus modeļus.
