Pārim nesakrīt libido. Ko iesākt un vai iekāri var salāgot?

Kādēļ  ilgtermiņā mainās pāra libido?

Rudzīte uzsver, ka ilgtermiņā mēs katrs maināmies arī kā cilvēks: "Mainās fizioloģija, kas ietekmē to, kā izdalās hormoni, kas nosaka libido intensitāti. Ir svarīgi saprast, ka mums katram ģenētiski ir iekodētais jeb ieliktais libido – augsts, vidējs vai zems. Ar to mēs piedzimstam. Tāpat kā piedzimstam ar konkrētu matu krāsu vai auguma īpatnībām."

"Iespējams, jaunākā vecumā, šķiet, ka viss pāra starpā ir līdzvērtīgi, bet ar vecumu, kad iestājas fizioloģiskās izmaiņas, samazinoties hormonālajam līmenim, libido var mazināties," skaidroja daktere Rudzīte.

"Libido ietekmē arī darba slodze, ikdienas stress, tas, kas nodarbina prātu, arī trauksme. Jo vairāk stresa, jo mazāks ir libido.

Jo brīvāki, apmierinātāki, emocionāli stabilāki jūtamies, jo libido ir augstāks," uzsvēra ārste.

Svarīgs faktors, kas ietekmē libido līmeni, ir pāra savstarpējās attiecības: "Ja tās ir emocionāli piepildītas, dod gandarījumu, cilvēki jūtas brīvi, ir abpusēji novērtēti un joprojām viens otram interesanti, tad libido, protams, ir krietni augstāks."

Tāpat libido atstāj pēdas "dažādas slimības – asinsvadu slimības, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, svara izmaiņas, alkohols, smēķēšana. Ja šie faktori ienāk pāra attiecībās, tad libido var mainīties."

Libido izmaiņas ietekmē arī psihiskā veselība un medikamentu lietošana. Aplūkojot datus no 12 pētījumu apskata, kuros piedalījušies cilvēki ar diagnosticētu smagu depresijas epizodi vai ieilgušu depresiju, secināts, ka 83 % sieviešu ar depresiju saskaras ar seksuālu disfunkciju, bet vīriešu starpā grūtības rodas 63 %. Tās var izpausties kā, piemēram, grūtības izjust uzbudinājumu, sasniegt orgasmu, gūt seksuālu baudu, kā arī erekcijas traucējumi vīriešiem.

"Mēs visi esam atšķirīgi. Arī libido katram ir atšķirīgs," ārste atgādināja. Ja pāris pieņem un normalizē, ka attiecību gaitā varētu parādīties iekāres svārstības, tad tas palīdz uzturēt iekāri – tā secināts, aptaujājot teju 200 sievietes ilgtermiņa attiecībās. Noskaidrots arī, ka sieviešu vidū tieši atšķirīgās iekāres izrunāšana un šī jautājuma aktualizēšana vairojusi libido.

Libido līdzsvaru var mainīt

Ja pāris ir attiecību punktā, kur iekāre nav savstarpējā līdzsvarā un katram ir savas vajadzības, tad daktere Rudzīte rosināja aizdomāties par spēju dot un saņemt. Tas ir jautājums, "cik mēs esam gatavi vai ieinteresēti būt prieku dodoši otram partnerim? Savā ziņā – cik esam gatavi būt altruistiski? Ja vienam no partneriem libido ir tāds, ka tas izsprāgst no dienas uz dienu, bet otrs var mierīgi nodzīvot mēnesi bez jebkādas vajadzības, tad tas būtu grūtāk, nekā tad, ja libido ir balansētāks. Tā jebkurā gadījumā ir saruna pāra starpā: kas katram interesē, kas libido atbrīvo, kas ir tas, kas varētu palīdzēt?

Ja personības ir pietiekoši nobriedušas un ieinteresētas pāra attiecībās, libido balansu var mainīt."

Veselīgas pāra seksuālās attiecības ietver abpusēju piekrišanu (angļu val. - consent) tajās fiziski un emocionāli iesaistīties, kā arī abu vēlmju vērā ņemšanu. Protams, piekrišanu var jebkurā brīdī atsaukt.

Ja ir vēlēšanās ieguldīties pāra attiecībās un sniegt otram baudu, lai gan pašam libido ir zems – kā varētu zināt, kur beidzas altruisms un kur sākas mazohisms? Ārste psihoterapeite norādīja, ka šī robeža tiek šķērsota tad, "ja kāds no partneriem sāk izjust emocionālu diskomfortu, aizkaitinājumu un piespiedu sajūtu, ka kaut kas ir jādara caur "negribu, nevaru, riebjas". Ir jābūt kontaktā ar savām emocijām. Kāpēc kādreiz nebūt altruistiskam un neiepriecināt otru partneri? Tā ir normāla situācija, kur palikt neitrālās emocijās. Bet, ja tas sāk aizplūst negatīvā virzienā, teiksim, ar slēptu agresiju, kas varbūt izpaužas arī citur sadzīvē, tad tā vairs nav pielāgošanās, bet piespiešanās."

Kuram pārī būtu jāpielāgojas otram?

"Savā ziņā pilnvērtīgi nevar pielāgoties ne viens, ne otrs," atzina daktere Rudzīte. "Ko nozīmē gribēt mazāk? Pamēģiniet gribēt mazāk! Tas tāpat būtu kas mākslīgs un apspiests. Es teiktu, ka abiem ir jāatrod savs trešais risinājums, kas nebūt nav vienkārši. Jebkurā gadījumā libido ir kā instinktīva dziņa, ko mums kā pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem būtu jāspēj pārvaldīt. Nevis apspiest un kontrolēt, bet pārvaldīt." Ikdienā tas nozīmētu ļaut sev just iekāri, nenosodot sevi par to, vienlaicīgi apjaušot situācijas kontekstu – ja seksuālas attiecības nav iespējamas otra partnera zemāka libido dēļ, tad neuzspiest savas vajadzības otram, bet aicināt uz sarunu par abiem ērta risinājuma meklēšanu.

Partneris ar augstāku libido, kas būtiski atšķiras no otra vēlmēm vai pašam šķiet nedabiski pieaudzis, varētu sev pavaicāt, kāda ir iekāres nozīme iekšējā pasaulē.

"Reizēm paaugstināts libido var kalpot kā aizsargmehānisms pret citām jūtām, kuras citādi ir grūti izpaust.

Jābūt pārliecībai, ka vēlme pēc seksuālām attiecībām ir tāpēc, ka ir vēlme pēc tuvības ar otru cilvēku, nevis tikai fizioloģisku vajadzību vai ego apmierināšana. Tāpat kā jebkura atkarība, arī vēlmi pēc seksuālām attiecībām var ielikt šajā pašā groziņā – viss, kas ir uzmācīgs, no kā nevar atturēties, tas var norādīt uz emocionāliem traucējumiem."

Reizēm sievietes, kuru partneriem ir augstāks libido, izvēlas atteikties no seksuālām attiecībām, citas – piekrist, lai gan neizjūt iekāri, vai arī izjūt spiedienu stāties seksuālās attiecībās. "Vienmēr esmu teikusi to, ka tas, kurš grib vairāk, tam varbūt ir drusku jāatkāpjas atpakaļ, jo citādi tas nozīmē pieprasīt otram to, ko viņš nav spējīgs un gatavs dot," piebilda ārste.

Kā iespējams mainīt libido?

Lai mainītu libido, pirmkārt, ir jāsaprot un jāapzinās savas vajadzības. "Jo vairāk saprotam un apzināmies [vispārēji], jo vieglāk varam virzīt iekāri vēlamajā virzienā. Tas nozīmē, ka priekšplānā atrodas ne tikai libido un fizioloģisko vajadzību apmierināšana," sacīja daktere Rudzīte.

Meklējot kontekstu, kurā varētu uzplaukt libido un veidoties abpusēji gribētas seksuālās attiecībās, pāris varētu lūkoties pēc dažādām aktivitātēm, kurās tiek veicināta iekāre: "Tā varētu būt kopīgu pasākumu organizēšanu – kur abi ir divatnē un kur nav mājas rūpju. Vēl ir dažādas pašapmierināšanās metodes, kā var risināt atšķirīgos libido, ja šķiet, ka tas der. Katram jāatbild par sevi – kas libido veicina, bet kas – bremzē? Varbūt katru rītu izmētātās zeķes tā tracina, ka seksuālās attiecības nav iespējamas. Katram būs savas atbildes. Taču ir jāspēj runāt par šo savā ziņā neērto tēmu. Ir viegli pateikt: "Man nevajag to seksu, tu neesi atnesis kaut ko no veikala, ko es vēlējos, tāpēc es tagad tevi negribu!" Savā veidā tā ir arī otra partnera sodīšana. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi godīgiem pašiem pret sevi par to, kas notiek attiecībās."

"Libido intensitātes pamatā ir tas, kas notiek attiecībās.

Ja attiecības ir patiešām harmoniskas, tad atšķirīgo libido pāri var savā dzīvē viegli integrēt,"

pārliecināta ārste, uzsverot atvērtas un iejūtīgas komunikācijas nozīmi.

Daktere turpināja: "Sekss, protams, var būt dažāds. Tā atkal ir runāšana – runāt, apzināties savas vēlmes un vajadzības – kas patīk un kas nepatīk. Manā  pāru terapeites praksē nav bijis tā, ka libido vienkārši izčākst – it kā iesper zibens un viss, pēkšņi libido ir pazudis. Tā nenotiek. Varbūt gribas atrast kādu ārēju vainīgo, bet tā nav. Tādēļ es vienmēr iesaku atgriezties pie savstarpējām attiecībām – kādas tās ir? Varbūt it kā viss ir labi, bet trīs gadus nav seksa. Un vienkārši negribas.

Izrādās, ka patiesībā kāds no pāra ir sācis nodarboties ar ko citu dzīvē un novērsies no attiecībām, tāpēc ir aizvainojums, un rezultātā ir mazinājusies seksuālā apetīte."

"Patiesībā pāri nerunā par šīm neērtajām tēmām, un tā ir lielākā problēma. Tie pāri, kas runā, tiem šis atšķirīgais libido, kas mainās fizioloģiski vai citādāk, nav tik traucējošs un aktuāls ikdienas dzīvē," akcentēja ārste psihoterapeite.

Reizēm negribas emocionāli atkailināties

Tipiskākie iemesli, kādēļ sievietēm samazinās libido, dakteres Rudzītes praksē ir tas, "ka sievietēm aptuveni pēc 45 gadiem, tuvojoties menopauzei, fizioloģiski mainās vielmaiņa, kā rezultātā mainās ķermeņa izskats. Daudz lielāku piepūli prasa sevis uzturēšana tādā formā, kādā ir bijusi iepriekš. Varbūt sievietes sāk pašas sev nepatikt un rezultātā jūtas pārāk sasaistītas, lai iesaistītos intīmās attiecībās ar partneri. Sevis nepieņemšana, nepatika pret sevi jaunā fizioloģiskā dzīves periodā ir sarežģīta.

Nevēlēšanās būt atkailinātai gan emocionāli, gan fiziski ir tas, kas samazina libido."

"Vīriešiem tipiski libido samazina stress. Šobrīd aktuāla tēma ir darba slodze, vēlme pēc sasniegumiem, bažas par finansiālo nodrošinājumu un drošību. Protams, libido samazina arī pārmērīga alkohola lietošana," atzina ārste.

Saruna par libido – neērta?

Ja pāris jūt, ka nepieciešama garāka saruna par nesakritīgu libido, "vienmēr ir kāda pirmā reize, kad ir šis jautājums jāpaceļ. Mēs esam pieauguši cilvēki. Ja mūsu dzīvē ir bijušas seksuālas attiecības – kāds būtu iemesls par to nerunāt?"

Pāris vienmēr ir divi, uzsvēra Rudzīte: "Lai kaut kas notiktu, tas ir kaut kā jāverbalizē [jāizrunā]. Ja bez runāšanas ir vēl kāds veids, kā darīt otram zināmu, ka nav miera seksuālo attiecību jautājumā, to var darīt. Bet svarīgi, ka tas, kurš runā, zina, ka otrs saprot. Bet, protams, cilvēkiem visskaidrākā ir verbālā komunikācija. Var mēģināt rakstīt vēstules.

Reizēm ir daudz vieglāk uzrakstīt vēstuli – izdodas tēmu noformulēt, vieglāk ir izteikties, nav konfrontējošu sajūtu, jo komunikācija aci pret aci varbūt šķiet pārāk saspringta.

Esmu šo variantu ieteikusi pāriem, ja ir grūti pacelt kādu tēmu sarunā."

Taču, ja pāris secina, ka saruna divatnē ir pārāk sarežģīta, daži izvēlas vērsties pie pāru terapeita: "Pirmkārt, abiem ir jāgrib iet un par savām attiecībām runāt ar trešo cilvēku. Protams, ka pāru terapeits var palīdzēt runāt par nesakritīgu libido, padarīt šo tēmu par tādu, kas ir normāli pārrunājama. Pāru terapeits var palīdzēt vienam otru beidzot sadzirdēt un ieklausīties. Šādos apstākļos ir viens trešais, kurš neko nezina par to, kas bijis iepriekš – dzird tikai to, ko katrs no pāra ir atnesis. Tajā brīdī, kad ir trešais, kurš var palīdzēt verbalizēt, citādāk paklausīties un adresēt šos jautājums, pārim izdodas citādāk ieraudzīt savas attiecības."

Cik biežas seksuālās attiecības ir normālas?

Atbildot uz jautājumu, cik biežas seksuālās attiecības ir normālas, daktere Rudzīte norādīja, ka libido nevar ielikt kādās vispārpieņemtās normās: "Katram pārim, ja abi ir pret sevi godīgi un patiešām jūtas emocionāli labi ar seksuālo attiecību frekvenci, kāda tā ir, tad tā ir viņu norma. Arī tad, ja viņiem seksuālas attiecības nav trīs gadus un viņi abi jūtas labi, tad tā ir norma."

Kādi pētnieki 2010. gadā uzsvēruši, ka augsta seksuāla apmierinātība pāra dzīvē sastāda 15–20 % no kopējās apmierinātības. Taču, ja seksuālā apmierinātība ir zema, tā veido jau 50–70 % no kopējās pāra subjektīvās labbūtības. Tādēļ, protams, ir vērts runāt par libido, jo seksuāla neapmierinātība var signalizēt par vispārēju neapmierinātību pāra attiecībās – līdz ar to augsts vai zems libido ir nevis viena cilvēka problēma, bet kopīgs izaicinājums pārim, ko risināt abiem.

Vai pastāv robeža, pie kuras tomēr būtu jāmeklē palīdzība, lai gan abi jūtas labi?

"Ja runājam par abpusējām, cieņpilnām seksuālām pāra attiecībām, kurās abi jūtas labi, nevarētu teikt, ka "kaut kas nav kārtībā". Seksuālās attiecības nav dzīvībai svarīgs jautājums – tās nav izmisīgas slāpes vai bads. Ja abi joprojām jūtas patiešām labi, tad viss ir kārtībā," teica secināja psihoterapeite.

Frāze "Man ir pārāk zems (augsts) libido" ietver salīdzinājumu – reizēm ar savu iekāres līmeni iepriekš dzīvē, taču bieži vien tā ir pretstatīšana partnera libido vai sabiedrības gaidām. Droši vien reti seksuālā iekāre pastiprinās zinot, ka partneris, sabiedrība vai iekšējās pasaules radīti apstākļi sagaida biežākas, kaislīgākas vai citādi intensīvākas seksuālās attiecības. Seksuālo dzīvi nevar atraisīt caur spaidiem.

Indivīda libido ietekmē faktoru jūra, tostarp sociokultūrāli, attiecību, psiholoģiski, ģenētiski un bioloģiski elementi. Tikpat normālas ir arī pārmaiņas pāra iekāres dzīvē. Iespējams, atbilstošāk ir apskatīt pāra mainīgo libido kā normālu, sagaidāmu parādību ilgtermiņa attiecībās, nevis defektu. Šāds skatījums sniedz iespēju nenosodīt, bet pieņemt, saprast un atbilstoši reaģējot, meklējot abpusēji ērtus risinājumus.