Kas ir emocionāla ēšana?
Kas ir kas
- Emocionāla ēšana – netiek uzskatīta par ēšanas traucējumu, tāpēc netiek diagnosticēta.
- Kompulsīva ēšana – ēšanas traucējums, kad cilvēks nejūt arī sāta sajūtu.
Lai saprastu, ar ko atšķiras vienkārša pārēšanās no emocionālas ēšanas vai jau ēšanas traucējumiem, sākumā jāsaprot, kas vispār atšķir emocionālu ēšanu no ēšanas procesa kā tāda.
"Ēdam mēs tādēļ, lai uzņemtu trūkstošās uzturvielas, trūkstošos mikroelementus un makroelementus, lai nodrošinātu organismā homeostāzi, lai nodrošinātu līdzsvaru visu iekšējo orgānu sistēmu funkcionēšanai. Tas ir normālais vai nepieciešamais uztura uzņemšanas vai ēšanas veids.
Emocionāla ēšana ir, kad ēšanu nosaka emocijas. Tā ir nepieciešamība uzņemt ēdienu, lai tiktu galā ar emocijām, kas tajā brīdī ir radušās," skaidroja Salnāja.
Savukārt kompulsīvas pārēšanās gadījumā cilvēkam zudusi arī kontrole pār uzņemto ēdiena daudzumu. Tas ēšanas traucējumus atšķir no emocionālas ēšanas.
Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta ciklā "Labākās zāles" žurnāliste un fitnesa trenere Paula Markusa meklē zinātnē balstītas atbildes uz jautājumu, kā dzīvot labāk un kā dzīvot ilgāk.
Lasi arī raidieraksta rakstus, tos atradīsi šeit!
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Emocionālu ēšanu izraisa dažādi iemesli, un katram tie ir savi. Salnāja uzskaitīja: "Viens būtu dažāda veida negatīvas emocijas saistībā ar situāciju dzīvē, dažādiem notikumiem, pārmaiņām dzīvē. Visizplatītākās varētu būt dusmas, bēdas vai vientulības sajūta. Otra iemeslu grupa varētu būt stress un visi ar to saistītie traucējumi, kas izraisa emocionālu ēšanu. Trešais, ko es savā praksē esmu novērojusi ļoti bieži pusaudžiem un jauniešiem, ir garlaicība, kad aiz neko darīt cilvēks vienkārši ņem un ēd, tādā veidā kompensējot garlaicību."
Robežas noteikt ir grūti
Speciāliste vērtēja, ka Latvijā emocionālās ēšanas problēmas ir ne mazāk izplatītas kā pasaulē kopumā, bet emocionāla ēšana netiek uzskatīta par atsevišķu ēšanas traucējumu, tāpēc netiek diagnosticēta.
"Bet vispārzināms fakts ir tas, ka arī ēšanas traucējumi netiek pilnībā diagnosticēti. Viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēks vēršas pēc palīdzības.
Ja viņš vēršas pie psihiatra un tiek uzstādīta diagnoze ēšanas traucējumam, tikai tad viņš aiziet kopējā statistikā. Bet emocionāla ēšana nav ēšanas traucējums, līdz ar to šajā statistikā vispār neiekļaujas," skaidroja Salnāja.
Vienlaikus viņa atzina – ikdienas pieredze rāda to, ka ļoti daudz cilvēku Latvijā visās vecuma grupās ir ar emocionālas ēšanas vai pat ēšanas traucējumu pazīmēm. Piemēram, liela daļa cilvēku regulāri pārēdas.
"Robežas ir grūti noteikt, jo tikai cilvēks pats var identificēt, vai viņš ir ēdis tādēļ, lai kompensētu savas negatīvās emocijas. Saprast, vai tā ir emocionāla ēšana vai kompulsīva ēšana, tā diagnostiskā atšķirība ir tāda, ka pie kompulsīvas ēšanas cilvēks nejūt sāta sajūtu vispār. Pie emocionālas ēšanas viņš tomēr jūt, ka ir par daudz apēdis," norādīja Salnāja.
Tiek ietekmēta sāta sajūta
Gan kompulsīvu pārēšanos, kas ir ēšanas traucējums, gan emocionālu ēšanu vieno vainas sajūta, kas rodas pēc tam, bet kompulsīvas pārēšanās gadījumā cilvēks neizjūt sātu, un pati pārēšanās notiek biežāk.
"Visam, kas attiecas uz ēšanu, pamatā ir fizioloģija. Ir ārkārtīgi daudz pētījumu par šo tēmu, un iemesli, kāpēc vispār šāda veida traucējumi rodas, ir biopsihosociāli.
Pateikt, ka ir viens iemesls, kāpēc cilvēks neizjūt sāta sajūtu, būtu kļūdaini, jo parasti ir vairāki iemesli kopā, kāpēc sāta sajūta neiestājas vai kāpēc cilvēks to nejūt," norādīja Salnāja.
Regulāra pārēšanās un emocionāla ēšana attiecīgi ietekmē visu sistēmu, kas atbild par izsalkuma un sāta sajūtām.
"Par sāta sajūtu sāk signalizēt mūsu kuņģa zarnu trakts. Kad kuņģītis ir piepildīts, tad galvas smadzenes saņem signālu, ka ir jābeidz ēst. Ja ir traucējumi šajā signāla nodošanā galvas smadzenēm, tad cilvēks nesaņem to sajūtu, ka vajadzētu pārtraukt ēšanu," skaidroja Salnāja.
Gan ēšanas traucējumu, gan emocionālas ēšanas rezultātā tiek izmainīta gan atalgojuma sistēma galvas smadzenēs, gan zarnu mikrobioms. Nereti tieši fizisku simptomu vai veselības problēmu iespaidā cilvēki nonāk pie secinājuma, ka viņiem ir lielākas vai mazākas problēmas ar ēšanu, atzina Salnāja.
Novērtē LSM.lv!
LSM.lv ik dienu cenšas uzlabot savu darbu un kļūt jums arvien noderīgāks. Tāpēc vēlamies uzzināt, kas jūs mudinātu biežāk atvērt mūsu vietni.
Lūdzu, novērtējiet LSM.lv , spiežot uz šīs "Norstat" saites.
Svarīgas regulāras un pilnvērtīgas maltītes
"Bez šaubām tad, kad mēs emocionāli pārēdamies, mēs pārēdamies ar sev tīkamiem, garšīgiem ēdieniem, jo es neesmu dzirdējusi tiešām nevienu gadījumu, kad cilvēks pārēstos no tā, kas viņam negaršo. Protams, garšīgie ēdieni būs saldie, neveselīgie, ogļhidrātiem bagātie, treknie un visnotaļ nevēlamie," atzina Salnāja.
Līdz ar to cīņā ar emocionālo ēšanu ļoti svarīgs ir izglītošanas faktors. Kad cilvēks sāk apzināties, ko viņš apēd un kāpēc, viņš var mainīt savu ēšanas uzvedību. Protams, to darīt nav viegli, darbs ar sevi un savām emocijām ir ilgstošs.
Vienlaikus ir vairākas arī visai vienkāršas darbības, kas palīdz tikt galā ar pārēšanos. Piemēram, sava ēšanas režīma un laika sakārtošana.
"Ļoti bieži, ja mēs runājam par cilvēkiem, kam ir raksturīga pārēšanās tieši vakarā, tad, izjautājot viņus sīkāk par situāciju, kā viņi līdz tam nonāk, izrādās, ka dienas laikā nav sanācis paēst, nav sanācis ieturēt regulāras ēdienreizes. Tas tad arī izjauc to homeostāzes līdzsvaru. Pirmais, ko vispār šādos gadījumos vajadzētu sākt darīt, ir ievērot regulāras, pietiekami biežas, pietiekami ar uzturvielām un mikro/makro elementiem pilnvērtīgas ēdienreizes," ieteica Salnāja.
Tāpat viens no noteikumiem ir pārtraukt ievērot jebkādas striktas diētas, kas domātas, lai samazinātu lieko svaru.
"Kad tas viss tiek pārtraukts, kad cilvēks atļauj sev ēst normāli, pilnvērtīgi, pietiekami bieži un pietiekami regulāri, ar uzsvaru uz regularitāti, tad arī īstenībā ļoti daudz kas sakārtojas ikdienā," norādīja Salnāja.
Jāapgūst apzināta ēšana
Emocionālas ēšanas gadījumā palīdzoši ir meklēt arī citus veidus, kā sevi nomierināt, kā izjust pozitīvas emocijas bez ēdiena palīdzības.
"Tās pašas fiziskās aktivitātes tieši tādā pašā veidā rosina dopamīna izdali mūsu organismā. Varbūt tajā brīdī, kad es esmu mentāli nogurusi, es labāk izvēlos fiziski pakustēties, nekā pieēsties ar sev tīkamiem produktiem, kas man garšo, piemēram, ar bulciņām," ieteica Salnāja.
Psiholoģe uzsvēra, ka emocionālai ēšanai vienmēr ir alternatīvas. Katram pieaugušajam jāatrod sava nodarbe, kas nav ēšana, bet kas ļauj kompensēt nogurumu vai emociju badu.
"Nākamais princips būtu uzmanības pievēršana tam, ko mēs ēdam – apzināta ēšana. Jo emocionāla ēšana ir neapzināta ēšana, ātra reakcija – uzņemt uzturu, lai kompensētu emocionālo badu.
Mēs apgūstam apzināto ēšanu, kad iemācāmies pievērst uzmanību tam, kā ēdiens izskatās, tā formai, krāsai, garšai. Iemācāmies pievērst uzmanību tam, cik daudz apēdot mēs jau esam sasnieguši sāta un apmierinājuma sajūtu, ko dod ēdiens, un apstāties," skaidroja Salnāja.
Vienlaikus viņa uzsvēra, ka apzināta ēšana nav tas pats, kas diētu ievērošana vai kaut kā aizliegšana.
"Ja mēs gribam tikt galā ar emocionālu ēšanu, pārēšanos vai jebkura veida ēšanas traucējumiem, tad diētas nav tas, kas palīdz. Nevajag sevi ierobežot. Vajag iemācīties ēst savādāk, bet ne ierobežot uztura uzņemšanu," uzsvēra Salnāja.
Kā vecākiem palīdzēt saviem bērniem?
Skaidrs, ka attiecības ar ēdienu un ēšanas kultūra veidojas jau agrā bērnībā. Tas, ko pieaugušie var darīt jau no bērnu piedzimšanas – iemācīt saviem bērniem ēst regulāri un gūt no tā baudu, esot visiem kopā, nevis pārēdoties. Nereti, cenšoties uzlabot ģimenes ēšanas paradumus bērnu dēļ, pašiem izdodas savest kārtībā arī savu ēšanu.
"Kad ne tikai ēdiens ir emociju kompensēšana, bet kad emocijas tiek dabūtas arī sarunā ar saviem ģimenes locekļiem, atbalstā, ko tu saņem no saviem ģimenes locekļiem," par kopīgu ēdienreižu ieturēšanas ieguvumu norādīja Salnāja.
