Ir dažādi aspekti, kas ietekmē to, kāpēc cilvēks kļūst atkarīgs no vielām. Kā atkarība ietekmē viņa attiecības, dzīvi? To izstāstīšu gan no teorijas, gan personiskās pieredzes, palīdzot atkarīgajiem atveseļoties.
Lūk, divi nozīmīgi aspekti, kas ietekmē to, ka cilvēks kļūst par atkarīgo. Ja ir ģimenes locekļi, arī vairākas paaudzes atpakaļ, kam bijusi atkarīga uzvedība, šo noslieci var mantot jau no dzimšanas, ģenētiski – ir gēni, kas atbildīgi par atkarībām.
Džonatans P. Keslers, Merimekas augstskolas asociētais profesors
Vairāk nekā 30 gadus ASV esmu bijis praktizējošs sociālais darbinieks, sniedzu psihoterapeitisko atbalstu (ASV to veic sociālie darbinieki), strādāju ar atkarīgajiem un viņu ģimenēm atveseļošanās programmās, cietumā, slimnīcā, privātpraksē u.c.
Šobrīd esmu asociētais profesors Merimekas augstskolā Vinstonas Izglītības un sociālās politikas studiju programmā, padziļināti esmu specializējies klīnisko prasmju apmācību hipnozes, traumu un motivācijas interviju jomā, kā arī individuālajā, grupu un ģimenes terapijā.
Nākamais – izmaiņas smadzenēs. Pēc tam, kad persona emocionāli sajutusies slikti, reizi pa reizei pamēģina sevi mierināt un uzmundrināt ar alkoholu, tas "darbojas" – efekts ir patīkams. Citiem vārdiem, smadzenes izplata un ražo dažādas ķīmiskas vielas, hormonus, reaģējot uz uzņemto vielu – smadzenes sāk vēstīt, ka tas ir veids, kā tikt galā ar emocijām, tajās veidojas savdabīgs šķietamās "atlīdzības ceļš".
Ar to var skaidrot, kādēļ atkarības tik ļoti saistītas ar emocionālām traumām. Taču – ja ir problēma un to "slīcina alkoholā", tad iegūsti nevis risinājumu, bet divas problēmas – to, ar kuru bija jātiek galā jau pirms tam un vēl atkarību.
Ja cilvēkā mutuļo emocionālās sāpes, tās būtu jāizrunā, jāizreaģē. Ja šādas iespējas nav, bet ķīmiskās vielas kā alkohols vai narkotikas ir pieejamas, tad to lietošana ir veids, kā šīs jūtas apslāpēt. Tas maina neirotransmiteru – hormonu dopamīna, adrenalīna un serotonīna – darbību smadzenēs.
Gribu uzsvērt, ka atkarība ir slimība. Problēma ir nevis cilvēks (atkarīgais), bet viņa attiecības ar vielām. Ja kāds salauž roku, mēs mudinām viņu doties pie ārsta, to ieģipsēt – problēma nav cilvēks, bet lūzums. Taču attiecībā uz atkarībām sabiedrība nereti domā, ka problēma ir cilvēks. Tā domā ne tikai Latvijā, bet arī ASV. Tādēļ es bieži savas lekcijas sāku ar stāstu par smadzenēm – cik ļoti svarīgi saprast to darbību un atkarību raisošo vielu ietekmi uz tām. Arī pašam cilvēkam, kurš ārstējas no atkarības, jāsaprot, ka viņš ir cilvēks, kurš ir saslimis un tiecas atveseļoties.
Meitene, kas izkļuva no atkarības važām
Ja man jautā par veiksmes stāstiem atkarību ārstēšanā, pirmais nāk prātā šāds. Es sāku ar šo meiteni strādāt tīņu vecumā arestētu meiteņu grupā.
Ģimenē viņa bija vecākā meita, jaunietes tēvs bija atkarīgs no heroīna, arī dīleris, tāpat māte bija atkarīgā no heroīna. Viņas vecāki bija ļoti nolaidīgi, mājās bērniem nebija pietiekami ēdiena. Meitene savos 14, kad viņu iepazinu, bija atbildīga par desmitgadīgo brāli un septiņgadīgo māsu. Viņu arestēja par zādzību, sociālais darbinieks no Bērnu un ģimenes departamenta noskaidroja situāciju, un meiteni ielika grupu mājā. Tur, tādā kā mazā cietumā (kas nav klasiskā brīvības atņemšanas vieta), mitinājās 15 meitenes līdzīgā situācijā – izdarījušas noziegumu. Viņai tur bija jāpavada sešus mēnešus. Sākām terapiju.
Te mazliet paskaidrošu, ka ASV sociālie darbinieki daudz sniedz psiholoģisko atbalstu. Turklāt psihoterapeiti strādā citādi nekā Latvijā. Proti, ASV psihoterapeiti ir ārsti, kas var arī izrakstīt medikamentus. Psihologi ASV lielākoties veic psiholoģisko testēšanu – par personas funkcionēšanu, smadzeņu darbību u.tml. 85% no tā, ko Latvijā izprot ar psihoterapiju, Amerikā veic sociālie darbinieki. Es ceru, ka arī Latvijā sociālie darbinieki varēs izmantot psihoterapiju.
Tātad meitene man stāstīja par regulāru narkotiku un alkohola lietošanu – alkohola, marihuānas, dažkārt arī kokaīna. Viņa sāka atklāt, kāpēc lietoja, cik bieži. Viņa arī sevi graizīja.
Jo drošāk ar mani viņa jutās, jo atklātāka sāka būt. Aptuveni pēc četriem mēnešiem viņa sāka stāstīt, kas ar viņu noticis, sāka atvērties, atžirgt.
Un atklāja briesmīgus notikumus – viņa bija divas reizes izvarota, vienā reizē grupveidā, otrā to izdarīja viņas puisis.
Viņa ir ļoti gudra un radoša personība! Es strādāju ar cilvēkiem tādā veidā, lai viņi paši ieraudzītu sevī spēcīgo. Un viņa sāka rakstīt repa dziesmas. Dzīve sāka veidoties gaišāk. Viņas tēvs nomira. Māte centās meitu dabūt atpakaļ mājās, tomēr sociālais darbinieks noskaidroja, ka mājās joprojām nav piemērotu apstākļu bērnam. Tādēļ, pametusi minēto iestādi, meitene nonāca audžuģimenē.
Es nedaudz strādāju arī ar meitenes mammu, taču viņa nemainījās un joprojām aktīvi lieto heroīnu. Sākumā viņas mēģināja veidot kontaktu, bet redzot, ka tas neved ne pie nekā laba, vairs to nedarīja un kādā brīdī stājās spēkā aizliegums mātei tuvoties meitai.
Meitene mācījās dzīvot skaidrā. Viņai tas izdevās, jo nu apkārt bija stabila cilvēku atbalsta sistēma (nerunāju tikai par ģimeni). Es biju viņas psihoterapeits. Viņai bija vēl viens sociālais darbinieks, kas palīdzēja ģimenes situācijā,un vēl viens sociālais darbinieks, kas palīdzēja skoloties. Tāpat viņas māte no audžuģimenes strādāja ar viņu, palīdzēja dzīvot "normālu" pusaudžu dzīvi. Meitenei bija darbs kafejnīcā, viņa regulāri apmeklēja skolu un samazināja alkohola lietošanu un "zālītes" smēķēšanu. Es mainīju darbu un varēju turpināt ar viņu strādāt, kad viņa bija audžuģimenē. Satiku viņu reizi nedēļā, un viņa labi turējās.
Pēc gadiem viņa mani atrada [sociālajā tīklā] "Facebook", un mēs turpinām sazināties.
Šobrīd viņa ir precējusies trīs bērnu mamma un otro gadu mācās māszinības.
Viņa nelieto ne alkoholu, ne narkotikas. Tieši nesen šī meitene man atrakstīja, ka viņas jaunākā māsa, kurai nu jau ir 17 gadi, dzīvo nedrošā vidē un viņa šobrīd meklē risinājumus, kā māsu varētu ņemt pie sevis.
Šī meitene ir izdarījusi tik daudz! Tika vaļā no atkarību raisošu vielu lietošanas, tika galā ar traumu. Es darbā izmantoju viņas iekšējo spēku, viņas inteliģenci, radošumu, lai palīdzētu rast izeju uz dzīvi skaidrā. Taču, jāatzīst, šajā darbā veiksmes stāstu nav vairumā. Diemžēl. Nav iespējams izsekot visiem klientiem. Jā, ir bijuši daudz klientu, kas dzīvojuši skaidrā, bet tad atgriezušies pie atkarībām. Un esmu viņus zaudējis. Daudzi nav spējuši atkopties. Turklāt pēdējos desmit gados Amerikā ne viens vien atkarīgais līdzās alkoholam lietojis heroīnu vai fentanilu. Pēdējo pietiek lietot mazā devā, lai no tās mirtu. Protams, atkarīgie nonāk uz ielas, tur var, piemēram, nosalt vai iepīties likumpārkāpumos. Viņiem nav aizstāvju.
Faktiski ir tikai četri ceļi, kurp ved atkarība galējā iznākumā: uz cietumu, slimnīcu, kapiem vai dzīvi skaidrā. Jo ilgāk ir atkarība, jo lielāka ir pirmo trīs nosaukto punktu iespējamība.
Ir vēl citas atkarības – no ēdiena, seksa, pornogrāfijas, interneta, spēlēm (vairāk tīņiem), pārmērīgas iepirkšanās. Visas šīs uzvedības formas galējā veidā beidzas tādā pašā veidā. Man bija klients, kurš, piecus gadus spēlējot spēles (būdams arī atkarīgs no alkohola) – te zaudējot, te vinnējot, iekļuva 60 tūkstošu dolāru parādsaistībās, zaudēja māju, laulību un galu galā nonāca cietumā par zagšanu.
Kā es emocionāli (sa)dzīvoju ar to, ka lielākā daļa klientu nenonāk līdz "laimīgajam stāstam"? Es mācos. Kad biju daudz jaunāks un sāku strādāt šajā profesijā, tas man bija daudz grūtāk. Jā, veiksmes stāstu nav daudz, taču tie motivē strādāt.
Lai emocionāli izturētu, ASV sociālajam darbiniekam parasti ir mentors, ar ko šo darba grūtumu var pārrunāt. Arī profesionāļu grupā ar to var dalīties.
Tas ir ļoti smags darbs ar augstiem riskiem – esmu strādājis slimnīcā, cietumā, mājvizītēs, skolā, privātpraksē. Pēc 25 gadu praktizēšanas es pārstāju to darīt. Vairs nekonsultēju un kļuvu par profesionālu futbola treneri, tobrīd vairs negribēju darboties sociālajā darbā (es biju gan zemāka līmeņa spēļu treneris meiteņu komandā, kas jaunākas par 16 gadiem, un kuras spēlēja visā Masačūsetsā; gan apmācību treneris vienā no mūsu profesionālajām komandām "The New England Revolution", gan apmācīju jauniešus vecumā no 10 līdz 18 gadiem kā specializēts treneris vārtsargiem).
Pēc kādiem pieciem gadiem sāku skatīties, kā tomēr atgriezties iepriekšējā nozarē, meklējot nišu, kas nav tik stresa pilna. Vispār sociālā darbinieka darbs ir bīstams ar to, ka tu "lieto sevi", savas emocijas, tāpēc ļoti par sevi jārūpējas. Un to es darīju – man bija mentors, es veselīgi ēdu, skrēju utt. – darīju visu, uz ko tagad mudinu studentus.
Tad septiņus gadus strādāju ar jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem. Tur arī nedaudz sanāca strādāt ar atkarībām, bet vairāk ar citiem jautājumiem. Pēc tam aizgāju uz pilna laiku darbu universitātē docēt, šajā darbā ir mazāk stresa. Bet līdz tam nonācu pēc 35 gadu praktizēšanas.
Atveseļošanās ceļi
Daudz strādājot ar atkarīgajiem, novēroju, kā notiek atlabšana. Ir noteiktas fāzes, kurām atkarīgie ārstēšanā iziet cauri. Pirmie trīs mēneši ir ļoti svarīgi, jo tie dos izveseļošanās pamatus. Pirmajā nedēļā nereti no organisma jāizvada alkohols vai narkotikas. Atkarībā no tā, cik daudz lietots, tas var būt fiziski ļoti sāpīgi. Piemēram, ja cilvēks lietojis heroīnu, viņš var vemt, var būt drebuļi u.tml. Viņš nevar gulēt, redz halucinācijas. Viņam jāatrodas drošā vietā.
Otrajā nedēļā sāc fiziski atveseļoties, to var salīdzināt ar dušu un tīru drēbju uzvilkšanu.
Trešajā nedēļā sāc normāli ēst un runāt par to, ka varētu palikt skaidrā. Strādājām gan individuāli, gan grupā. Individuāli atklājas, kas slēpjas zem emocionālās traumas, grupā cilvēks veido saiknes sajūtu ar citiem. Kāda sieviete, ko ļoti cienu un kura ir saistīta ar Anonīmo Alkoholiķu grupu, teica, ka atkarība ir saiknes trūkums. Kad cilvēks lieto vielas, viņš ir viens, izolēts un, pat tad, ja apkārt ir cilvēki, vienalga iekšēji ir viens. Tad, kad cilvēks sāk dzīvot skaidrā un atveseļoties, viņš mēģina atgūt attiecības ar cilvēkiem, veidot saikni ar citiem. Būtiskākie atveseļošanās ir gan individuālais, gan grupas atbalsts – vienalga, vai tā ir sociālā atbalsta grupa vai baznīca kā garīga vieta, vai Anonīmie Alkoholiķi, 12 soļu programma u.c.
Atveseļošanās programmā strādājām arī ar atkarīgo ģimenēm – jo katrs ģimenes loceklis ietekmē kopējo tās līdzsvaru. Jārēķinās, ka ģimenēm nepatīk pārmaiņas. Padomājiet vien par veselīgas ģimenes situācijām – ja tajā ienāk vēl viens bērns vai tikai tiek paņemts kucēns – tas ietekmē visu ģimenes sistēmu. Kur nu vēl, ja kāds ārstējas no atkarības un līdz ar to mainās.
Izsalkums un citi riski atgriezties pie vielām
Atstājot stacionāru, galvenais jautājums ir, kā saglabāt atveseļošanās efektu. Vai cilvēks ir gatavs veikt nozīmīgas izmaiņas savā dzīvē? Būt skaidrā, dzīvot prātīgi. Ja to apņemas, ir lielāka iespējamība, ka tas izdosies. Ja tiksies ar tiem pašiem cilvēkiem, kas lieto alkoholu, ir milzu risks "krist atpakaļ".
Tiem, kas cenšas atbrīvoties no atkarības, dzīvo skaidrā, jāatceras – lai izvairītos no krišanas atpakaļ, par sevi jārūpējas! Četras lietas, no kā ir jāizvairās, lai tas nenotiktu:
- Izsalkums, bads;
- Dusmas;
- Nogurums;
- Vientulība.
Kā tas darbojas? Ja esi bijis atkarīgs no kokaīna, ārstējies un tagad neesi paēdis, tu kļūsti dusmīgs. Tāpat jebkurš, kurš nav izgulējies, kļūst aizkaitināts. Jārēķinās, ka tam, kurš veidojis attiecības ar vielām, ir grūti tās veidot ar cilvēkiem. Bet iemācīties iemainīt nevēlamas attiecības ar vielām pret tuvību ar cilvēkiem ir ilgtermiņa darbs.
Vecuma ierobežojums alkohola lietošanai nav palīdzējis
Alkoholu dažādās kultūrās sāk lietot atšķirīgā laikā. Piemēram, Amerikā, nav ierasts kā Eiropā vakariņu maltīti papildināt ar vīna malku – Amerikā to dara vai nu kādās īpašās svinībās vai brīvdienās, piemēram, Lieldienās vai Jaunajā gadā.
ASV alkoholu pārdod no 21 gada vecuma, Latvijā – no 18. Vai tas palīdz paildzināt brīdi, kad bērni izmēģina alkoholu? Nē, tas nestrādā.
Gan Latvijā, gan ASV alkoholu bērni pirmoreiz nogaršo 14 līdz 18 gadu vecumā.
Mani priecē, ka Latvijā par 16% ir krities pusaudžu skaits, kas izmēģinājis alkoholu un narkotikas. Proti, ir samazinājies to 15 gadus vecu jauniešu īpatsvars, kuri ziņoja, ka vairāk nekā vienu reizi dzīvē ir bijuši piedzērušies: 2010. gadā 47 % ziņoja par atkārtotu dzērumu, bet 2022. gadā šis rādītājs bija 21 %.
Neārstēta atkarība noved ne tikai līdz veselības problēmām vai priekšlaicīgas, nāves, bet ietekmē visas ģimenes labbūtību un drošību. Viens aspekts ir palīdzēt cilvēkam tikt vaļā no vielām, cits – tikt galā ar traumu, kas, iespējams, gūta ģimenē. Tas ir ilgstošs terapijas process, pat mūža garumā.
