Celmiņa pauda, ka tas, cik daudz laika miegā cilvēki pavada šobrīd, īpaši neatšķiras no datiem, kas ievākti pirms vairākiem desmitiem gadu, – par spīti tehnoloģiju ienākšanai cilvēku ikdienā.
"Es domāju, ka plus/mīnus ir tieši tāpat. Nesen skatījos dažādus pētījumus, un mēs Epilepsijas un miega medicīnas centrā skatījāmies uz to, cik daudz guļ jaunieši, – maz. Bet tas nav nekāds pārsteigums. Senākais pētījums, kuru es šajā tēmā esmu atradusi, ir no 70. gadiem, un nekādu pārsteigumu nav. Lai gan nebija tik ļoti pieejamu telefonu un televizoru, tik un tā jaunieši negulēja vairāk," stāstīja Celmiņa.
Viņa sprieda, ka ar pieaugušo cilvēku miega daudzumu droši vien ir pilnīgi tas pats, – cilvēki neguļ pietiekami daudz, bet tas nav nekas jauns.
Mainās tehnoloģijas, intereses un darba specifika, bet nemainās fakts, ka daudzas lietas tiek darītas uz miega rēķina.
"Es domāju, ka mēs katrs esam to darījuši, un arī es esmu viens no tiem tipiskajiem bijušajiem sliktajiem gulētājiem. Tagad cenšos nebūt kurpnieks bez kurpēm. Zinot, ko var miega trūkums nodarīt smadzenēm, hormonālajai sistēmai, svaram un visam, es ļoti piedomāju pie tā, lai gulētu pietiekami daudz," skaidroja Celmiņa.
Vidēji pieaugušam cilvēkam ir jāguļ no septiņām līdz deviņām stundām, bet ir cilvēki, kas var gulēt arī sešas vai 10 stundas un justies labi, taču tas ir mazākums, atgādināja Celmiņa. Lielākoties cilvēki, kas guļ par maz, paši nemaz neapzinās, kā tas ietekmē viņu prāta spējas un ķermeni. Viņi it kā jūtas labi, bet patiesībā ir konstanti noguruši.
"Tie, kuri guļ tās piecas vai sešas stundas un saka: "Ai, man pietiek", ļoti iespējams, ka pārvērtē savas spējas. Viņi ir pieraduši un nemaz nezina, ka var būt labāk," pauda Celmiņa.
Līdz ar to vislabākais risinājums tomēr ir sakārtot savu ikdienas ritmu un iemācīties gulēt vismaz septiņas astoņas stundas, taču tas nenozīmē uzreiz ķerties pie miega zālēm.
"Tas ir tāds plāksterītis milzīgai, milzīgai bedrei," uzsvēra Celmiņa, skaidrojot, ka vispirms ir jārisina problēmas cēlonis, nevis jācīnās ar sekām.
Piemēram, ja miegu ļoti ietekmē stress un trauksme, ir jādomā, kā risināt šos aspektus, nevis tikai jālieto miega zāles, jo miega zāles pašas par sevi problēmu neatrisina. Tas būtu tas pats, kā pie salauztas kājas nelikt atpakaļ kopā kaulus, bet tikai lietot pretsāpju zāles, skaidroja Celmiņa. "Ja mēs netaisām operāciju, nesaliekam kaulus kopā, tā kāja nesadzīs. Tieši tas pats ir ar miegu. Mēs varam iedot miega zāles, bet tās ir tā kā pretsāpju zāles – ja mēs paši neārstējam iemeslu, nekas mums ilgtermiņā nebūs labi.
Mums ir jānostāda sava veselība prioritārā lomā. Nebūs vienas maģiskās tabletītes, kas visu izārstēs," norādīja Celmiņa.
Protams, cilvēki, kas līdz šim ilgstoši gulējuši sešas stundas, nevarēs tūlīt un uzreiz katru nakti gulēt deviņas, taču pārmaiņas var panākt, pielāgojot savu gulēšanas ritmu pa maziem solīšiem. Piemēram, katru dienu vai nedēļu var iet gulēt 15 minūtes agrāk. Lai arī tas prasa plānošanu, disciplīnu un pacietību, tomēr ar kaut ko ir jāsāk, uz pārmaiņām mudināja Celmiņa.
