Tāpēc tiek meklēti risinājumi, tai skaitā arī jauni pārtikas veidi – tādi, kurus var saražot ātri un viegli.

Kas ir jaunā pārtika?

Par jauno pārtiku ("novel food") sauc tādu pārtiku, ko cilvēki Eiropas Savienībā (ES) nebija lietojuši ievērojamā apjomā pirms 1997. gada 15. maija, kad stājās spēkā pirmā regula par jauno pārtiku. "Jaunā pārtika" var būt dažāda – gan jaunizstrādāta, inovatīva pārtika, gan jau ierasta pārtika, kas ražota, izmantojot jaunas tehnoloģijas un ražošanas procesus, gan arī pārtika, kas tiek  tradicionāli lietota ārpus ES.

Jaunās pārtikas piemēri ir jauni K vitamīna avoti (menahinons) vai ekstrakti no esošajiem pārtikas produktiem (piemēram, Antarktikas krila eļļa, kas bagāta ar fosfolipīdiem no 'Euphausia superba'), lauksaimniecības produkti no trešām valstīm (piemēram, čia sēklas, noni augļu sula) vai pārtika, kas iegūta jauna ražošanas procesā (ar UV stariem apstrādāta pārtika – piens, maize, sēnes, raugs).

Eiropas Savienība ir izstrādājusi jaunās pārtikas pamatprincipus, kas nosaka, ka jaunajam pārtikas produktam ir jābūt:

•            patērētājiem drošam; 
•            pareizi marķētam, lai nemaldinātu patērētājus;
•            ja jaunais pārtikas produkts ir paredzēts, lai aizstātu citu pārtiku, tad tas nedrīkst uzturvērtības ziņā būt neizdevīgs patērētājam;
•            ir nepieciešams saņemt jaunu pārtikas produktu pirmspārdošanas atļauju, pamatojoties uz novērtējumu saskaņā ar iepriekš minētajiem principiem.

Kā ar to kukaiņu ēšanu?  

Tā šogad ir kļuvusi par realitāti, lai gan veikalos tos varbūt uzreiz neatradīsiet. Eiropas Komisija ir jau devusi akceptu trīs veidu kukaiņu lietošanai uzturā.

2021. gada vasarā tika dota zaļā gaisma kaltētai 'Tenebrio molitor' cirmenei (miltu melnulis). Pieteikuma iesniedzējs, franču uzņēmums "SAS EAP Group" lūdza atļaut kaltēto 'Tenebrio molitor' cirmeni lietot kā veselu, kaltētu kukaini uzkodu veidā un izmantot par pārtikas sastāvdaļu vairākos pārtikas produktos, kuri domāti plašam patēriņam.

Šī gada novembrī pēc dažādu pārbaužu veikšanas, tai skaitā par saistību ar alerģiju izraisīšanu, Eiropas Komisija atļāva kā jaunu pārtikas produktu laist tirgū arī 'Locusta migratoria'  (klejotājsiseņus) saldētā, žāvētā un pulvera (samaltā) veidā. Tos plānots lietot kā uzkodu un kā pārtikas sastāvdaļu vairākos plaša patēriņa pārtikas produktos.

Trešais, visjaunākais ienācējs ēdamo kukaiņu "ballītē" zaļo gaismu no Eiropas Komisijas dabūja tikai 8. decembrī.

Tas ir 'Acheta domesticus' (mājas circenis) – saldētā, kaltētā un pulverveida formā. To paredzēts tirgot kā uzkodu vai kā pārtikas sastāvdaļu.

Nākamais kukainis, kas tuvākajā laikā varētu iegūt Eiropas Komisijas (EK) apstiprinājumu, ir 'Tenebrio molitor' kāpurs saldētā, kaltēta un pulverveida formā. Turklāt, kad dalībvalstis to apstiprinās, EK tuvāko nedēļu laikā pieņems regulu, ar kuru atļauj izmantot šo kukaini kā pārtiku. Šobrīd uz EK un Eiropas Pārtikas nekaitīguma aģentūras (EFSA) vērtējumu gaida deviņi  pieteikumi par kukaiņu izmantošanu pārtikā.

Vai šie insekti mums būs jāēd? Nē, katram patērētājam pašam ir jāizlemj, vai viņš vēlas ēst kukaiņus vai ne. Kukaiņu kā alternatīva olbaltumvielu avota izmantošana nav nekas jauns, un kukaiņus regulāri ēd daudzviet pasaulē, un zinātnieki uzskata – tā būs nākotnes pārtika.

Pašlaik kukaiņi kā pārtika veido ļoti mazu tirgus nišu ES. Vides ieguvumi no kukaiņu audzēšanas pārtikai ir balstīti uz augstu kukaiņu barības konversijas efektivitāti, mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām, mazāku ūdens un aramzemes izmantošanu, kā arī uz kukaiņiem balstītas biokonversijas izmantošanu kā risinājumu pārtikas atkritumu samazināšanai.

Tik dažādā jaunā pārtika

Kukaiņi ir eksotiskākie no jauno pārtikas produktu saraksta. Šeit var redzēt visus produktus, ko Eiropas Komisija ir apstiprinājusi, un pat meklēt tos īpašā jaunu pārtikas produktu katalogā.

Saraksts ir garš, un tajā ir ļoti dažādas lietas, kas atzītas par ēdamām – piemēram, eļļa no 'Mortierella alpina' sēnēm vai ar UV starojumu apstrādāts, D2 vitamīnu saturošs sēņu pulveris, vai no 'Haematococcus pluvialis' sugas aļģēm iegūti oleosveķi, kas bagāti ar astaksantīnu.  Jaunās pārtikas produkta statusu ieguvuši arī 'Wolffia arrhiza' un 'Wolffia globosa' augi, kas izmantojami svaigā veidā un jau izsenis tiek lietoti Dienvidaustrumāzijā, jo īpaši Laosā, Mjanmā un Taizemē.

Tāpat ienākuši arī  žāvēti 'Synsepalum dulcificum' augļi un lobīti 'Digitaria exilis' (Kippist) 'Stapf' (fonio) graudi, ko lieto Rietumāfrikas valstīs, konkrētāk – Gvinejā, Nigērijā un Mali.

Lielākā daļa šo nosaukumu vismaz pagaidām mums ir sveši. Taču šie produkti ir tikuši rūpīgi analizēti no nekaitīguma un drošuma viedokļa.

Uzņēmumi, kas tos pieteikuši Eiropas Komisijas atļaujas saņemšanai, acīmredzot tic, ka cilvēki tos pirks un patērēs, un bizness ar šiem "dīvainīšiem" būs iespējams. 

Laboratorijā audzēta gaļa?

Jauno videi draudzīgāku pārtikas produktu meklējumi neaprobežojas tikai ar eksotisku kukaiņu un augu atzīšanu par ēdamiem. Zinātnieki eksperimentē arī ar gaļas audzēšanu laboratorijās, lai cilvēkiem nevajadzētu atteikties no sava ieraduma to lietot uzturā.  

Laboratorijas gaļu audzē no neliela skaita šūnu, kas ņemtas no dzīva dzīvnieka un ievietotas augšanas barotnē bioreaktorā, kur tās neatkarīgi vairojas. Tātad tiek izmantota cilmes šūnu tehnoloģija.

Šāda gaļa, ko bieži dēvē par "kultivēto gaļu", ir alternatīva parastajai gaļai, bioloģiski identiska, bet ar ievērojami samazinātu ietekmi uz vidi.

Kad šī tehnoloģija pirmo reizi tika izstrādāta, process bija daudz dārgāks nekā parastā lauksaimniecība. Tomēr ražošanas izmaksas ir nepārtraukti samazinājušās, kas liecina, ka laboratorijā audzēta gaļa varētu kļūt par dzīvotspējīgu komerciālu produktu –  šādi prognozē Eiropas Parlamenta Pētniecības dienesta ziņojums, ko sagatavojuši Kristians Kurers kopā ar Kariju Lavriju.

Pētnieki uzskata, ka globālā interese pieaug, par ko liecina Ķīnas 300 miljonu ASV dolāru tirdzniecības līgums ar Izraēlu par laboratorijās audzētas gaļas importu. Tā kā laboratorijā audzētas gaļas cena turpina kristies, iespējams, ka nākotnē tā kļūs lētāka par konvencionālo gaļu un tādējādi dominēs tirgū.

Šādas izmaiņas pārtikas nozarē gan negatīvi ietekmēs lauksaimniekus un tradicionālās gaļas ražotājus.

Lai gan Eiropas Savienībā lauksaimniecība veido tikai 4,4 % no Eiropas kopprodukta, taču tajā nodarbināti 8,3% no strādājošajiem.

Zinātnieki uzsver, ka laboratorijā audzētā gaļa būs arī veselīgāka nekā zemnieku ražotā – tajā varētu labāk kontrolēt tauku sastāvu, kas tiek saistīts ar veselības problēmām, piemēram, sirds un asinsvadu slimībām. Otrkārt, laboratorijā iegūtas gaļas ražošanā nevajadzēs izmantot antibiotikas, ko bieži dod mājlopiem, lai novērstu slimības (ES ir ieviesusi noteikumus, lai ierobežotu antibiotiku lietošanu lauksaimniecībā). Trešais aspekts ir apstākļi lielajās fermās un lopkautuvēs, kas dažreiz ir antisanitāras un kur saskare ar piesārņotu gaļu var izraisīt tādu kaitīgu patogēnu kā 'Escherichia coli' un salmonellas izplatīšanos. Gaļas audzēšana laboratorijas apstākļos varētu ierobežot inficēto cilvēku skaitu, tā prognozē pētnieki.

Taču veselīgākās "kultivētās gaļas" audzēšana laboratorijā nav vienīgais risinājums cīņā ar klimatu un par veselību. Ārsti aicina cilvēkus gaļu uzturā patērēt mazāk.

Kāpēc gaļa nav cilvēkam un klimatam draudzīga?

Eiropieši ir otri lielākie gaļas patērētāji pasaulē aiz Ziemeļamerikas iedzīvotājiem. Daudziem no mums maltīte bez gaļas šķiet neiedomāja. Citi ir kļuvuši par veģetāriešiem un gaļu vairs nevēlas pārtikā lietot. Cilvēku izvēles ir atšķirīgas, taču vismaz divu iemeslu dēļ – klimata sasilšanas apturēšanas un pieaugošo sirds un asinsvadu slimību dēļ gaļas patēriņa samazināšana ir, visticamāk, neizbēgama.

Mājlopu ietekme uz siltumnīcefekta gāzu emisijām dažādās valstīs ir atšķirīga. ANO lēš, ka globāli tas veido vairāk nekā 14% no visām cilvēka radītajām siltumnīcefekta gāzēm, ieskaitot metānu.

Mājlopu emisijās esošais metāns 100 gadu laikā ir līdz pat 34 reizēm vairāk kaitīgs videi nekā CO2.

Visvairāk siltumnīcefekta gāzu emisiju, tostarp metānu, rada liellopi.

Augu valsts izcelsmes olbaltumvielu ražošana parasti izdala daudz mazāk siltumnīcefekta gāzu nekā gaļa un piena produkti. "Liellopu gaļas aizstāšana ar cūkgaļu var izklausīties kā laba izvēle," intervijā BBC teic pārtikas ilgtspējas pētniece Valentīna Kaldarta. "Bet izvēlēties zirņus būtu vēl labāk – to ražošana rada par 90% mazāk emisiju."

Kā es ēdu sienāžus

Mana pirmā sastapšanās ar jauno pārtiku notika, nezinot, cik tā ir jauna un inovatīva. Mans pirmais apēstais kukainis bija pirms vairāk nekā 15 gadiem Taizemē. Ielas malā nopirku papīra turziņu ar tikko turpat uz vietas ceptiem sienāžiem – sacepti eļļā ar sāli, tie skrapšķēja sakožot un garšoja līdzīgi kā kartupeļu čipsi.

Tikai sienāžu kājiņas radīja mazliet neparastu sajūtu, un mūsu ziemeļu tūristu sajūsmai par savu drosmi nebija robežu.

Ceptos skorpionus, kas atradās turpat līdzās, gan nepamēģinājām – tie likās melni un biedējoši. Kopš tā laika ir ēstas vēl dažas dīvainas radības, pie kurām gribētos pieskaitīt arī dažviet Eiropā tik iecienītos jūras ežus un gliemjus. Un nebija traki.

Vardes ēst pamēģināju vēl agrāk – beidzot maģistrantūru Anglijā, ar kursabiedrēnēm aizgājām uz restorānu un pasūtījām pa porcijai varžu kājiņu. Tādas bālas un tieviņas, ar krietni spēcīgu ķiploku garšu – tās nevienai no mums negāja pie sirds. Bet varbūt vaina bija tajā, ka šo franču virtuves ēdienu bija gatavojis nebūt ne glaunākā angļu restorāna pavārs.

Pirms dažiem gadiem Eiropas Parlamenta rīkotajā jaunās pārtikas degustācijā pagaršoju arī skudras un bišu kāpurus. Tie gan nav ieviesušies manā ikdienas brokastu ēdienkartē, taču nebija smādējami. Kāds varbūt teiks – cik riebīgi ēst kāpurus! Bet nezinātājam arī garneles var likties dīvainas, par dzīvu austeru ēšanu nemaz nerunājot, un es zinu dažus, kam nēģu (ar balto hordu mugurkaula vietā) ēšana šķiet neprātīgi eksotisks piedzīvojums. Viss ir atkarīgs no mūsu pieraduma un... nebūt ne mazsvarīgi – no pavāra prasmes. Un varbūt šī arī ir atslēga – ēst var visu, ja vien to labi māk pagatavot?