ĪSUMĀ:
- Šobrīd Latvijā ir tikai viens psihoemocionālā atbalsta kabinets onkoloģisko slimību pacientiem un viņu tuviniekiem.
- Stradiņa slimnīcas vērtējumā, kopumā valstī rehabilitācijai netiek pievērsta pietiekama uzmanība, lai arī pēc jebkuras smagas saslimšanas tā cilvēkam būtu nepieciešama.
- Biedrība "Dzīvības koks": Kaut kādu iemeslu dēļ arī paši veselības aprūpes speciālisti uzskata, ka pēcārstēšanās posms uz tiem neattiecas, tādēļ nenosūta pacientu tālāk uz sociālo aprūpi.
- Labdarības fonds "Rozā vilciens": Vēža pacientiem būtu jānodrošina speciālists, kurš palīdzētu emocionāli iziet cauri grūtajam pieņemšanas un ārstēšanas posmam.
- VM ir ieceres problēmas risināšanai, taču trūkst finansējuma – risinājumu vēl meklēs.
Dažas vietas, kur var meklēt psihoemocionālo atbalstu
Šobrīd Latvijā ir tikai viens psihoemocionālā atbalsta kabinets onkoloģisko slimību pacientiem un viņu tuviniekiem, un tas atrodas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) telpās. Speciālistu palīdzību var saņemt gan uzreiz pēc diagnozes uzzināšanas, gan diagnostikas un ārstēšanas procesā, gan arī novērošanas laikā pēc ārstēšanās. Kā skaidroja RAKUS preses sekretāre Ilga Namniece, kabinetā iespējams saņemt krīzes konsultāciju, informāciju par medicīniskās un sociālās aprūpes iespējām, konsultācijas pie uztura speciālista, fizioterapeita un ergoterapeita, kā arī citus atbalsta pakalpojumus.
Informāciju par atbalsta iespējam var atrast gan slimnīcas mājaslapā, gan arī, pēc LSM.lv novērojumiem, pašā slimnīcā, piemēram, stacionārā "Biķernieki" pie Paliatīvās aprūpes nodaļas ziņojuma dēļa. Pēc Namnieces paustā, pacienti brīvprātīgi apmeklē kabinetu, kā arī paši ārsti labprāt informē pacientus par šāda atbalsta pieejamību. Tomēr ir teju neiespējami katram ārstam vai ārstam-konsultantam izsekot, vai tas tiešām iesaka pacientam vērsties pēc psiholoģiskā atbalsta, jo šāda rīcība no viņu puses ir tikai ieteicama, nevis kā "akmenī iecirsta".
RAKUS Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Illa Mihejeva informēja, ka pieprasījums pēc pakalpojumiem variē, bet, piemēram, pērn psihoemocionālā atbalsta kabinetā pie psihologa vērsās nepilni 100 pacienti, bet pie mākslas terapeita – 110. Taču viņas vērtējumā pieprasījumam būtu jābūt lielākam, jo gan slimības atklāšana, gan apziņa, ka tas prasīs ilgstošu ārstēšanu, ir liels trieciens gan pacientam, gan viņa ģimenes locekļiem.
"Iespējams, ir jādomā, kā padarīt informāciju par šo pakalpojumu labāk pieejamu pacientiem, bet es nedomāju, ka pieprasījums saistīts tikai ar to, ka pacients vai viņa ģimene netiek informēti par šīm iespējām. Šeit varbūt ir arī cilvēciskais faktors, ka cilvēki vairāk koncentrējas tieši uz diagnozi, saslimšanu, bet mazāk uzmanību pievērš savu resursu saglabāšanai. Domāju, ka pieprasījumu ietekmē abi šie ceļi," uzskata Mihejeva.
Viņa piebilda, ka pēc valsts apmaksāta psihoemocionālā atbalsta var vērsties gan klātienē, gan attālināti, kas ir īpaši svarīgi, ja pacients dzīvo kādā citā reģionā, kur šāds pakalpojums nav pieejams.
Nepietiekama uzmanība cilvēka psihoemocionālajai veselībai
Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) vēža pacientiem šobrīd nav pieejami psihoemocionālā atbalsta pakalpojumi, taču esot virzība uz kaut ko līdzīgu. Kā skaidroja slimnīcas valdes locekle Ilze Kreicberga, medicīnas personāls vienmēr ir nodarbojies un nodarbojas ar psihoemocionālā atbalsta sniegšanu vēža pacientiem ārstēšanas laikā, taču vispārējs un plaši pieejams psihologu atbalsts esot nākotnes jautājums, kurš šobrīd atduras pret finansējuma trūkumu.
Šobrīd slimnīca ir iecerējusi ieviest kognitīvo rehabilitāciju tiem pacientiem, kurus, piemēram, skāris smadzeņu audzējs. Pēc Kreicbergas paustā, tas būtu psiholoģiski motivējošs mehānisms, kas palīdzētu justies labāk cilvēkam, kuram saslimšanas dēļ radušies kādi kognitīvi traucējumi. "Cilvēks jau tā psiholoģiski slikti jūtas, viņam ir neiroķirurģiski izgriezts un staru terapijas apstarots vai ar ķīmijterapijas preparātiem apkarots audzējs, un tad vēl kaut kādi funkciju zaudējumi. Šis būtu psiholoģiski stimulējošs atbalsts palīdzības formā," viņa skaidroja.
Tāpat "Stradiņos" nodrošina valsts apmaksātu vizīti pie psihologa reto slimību kabinetā, no kurām daļa varētu būt arī onkoloģiskās saslimšanas, stāstīja Kreicberga. Arī psihologi tiek piesaistīti atsevišķos gadījumos, kad acīmredzams, ka pacientam tas ir nepieciešams, bet kopumā, viņasprāt, visai valstij būtu jāvirzās uz vispatveroša psihoemocionāla atbalsta sniegšanu visiem pacientiem.
Kreicberga atzina, ka kopumā Latvijā rehabilitācijai netiek pievērsta pietiekama uzmanība, lai arī pēc jebkuras smagas saslimšanas, tostarp onkoloģiskas ar labvēlīgu prognozi, tā cilvēkam būtu nepieciešama. Patlaban tā pamatā tiek nodrošināta kaulu lūzumu, insulta un vēl citos atsevišķos gadījumos, kas saistīti ar fizisko veselību, bet ne psihoemocionālo.
"Rehabilitācija ir nepieciešama arī tad, ja pacients ir savlaicīgi izoperēts, viņam ir medicīniski laba prognoze un atgriezta veselība, jo visi šie aspekti daudz vairāk ietekmē psiholoģisko stāvokli nekā mēs bieži vien pamanām. Onkoloģiskās saslimšanas ietekme uz psihoemocionālo stāvokli bez speciālista atbalsta dažkārt var paņemt vairākus mēnešus vai gadus. Pacientiem arī, visticamāk, netiek prasīts, vai viņi vēlētos saņemt psihoemocionālu atbalstu. Tagad mēs kā valsts pamazām saprotam, ka tā ir jānodrošina, turklāt ir arī gadījumi, kad cilvēks Latvijas introvertajā būtībā ārēji neizrāda nepieciešamību pēc tās, tomēr tā ir vajadzīga," sacīja valdes locekle.
Vāja sadarbība starp veselības un sociālo aprūpi
Biedrība "Dzīvības koks" onkoloģiskiem pacientiem un viņu tuviniekiem piedāvā psihosociālās rehabilitācijas programmas. Šogad paredzētas 20 programmas. Tās ir sešu dienu programmas, kurā dalībnieki piedalās grupu terapijā, mākslas terapijā, kā arī notiek fizioterapija, fiziskās aktivitātes, lekcijas par dzīvi pēc slimības, par uzturu un citiem jautājumiem, kas svarīgi cilvēkiem, kuri saskārušies ar diagnozi "ļaundabīgais audzējs". Biedrības valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe sacīja, ka šobrīd septiņās no tām aizpildītas vietas, kas nozīmē, ka atlikušas vien 13 programmas, uz kurām var pieteikties.
Viņa uzsvēra, ka psihoemocionālajam atbalstam ir jābūt koncentrētam, proti, tādam, ka cilvēks, kurš sniedz šo atbalstu, saprot onkoloģisko slimību specifiku ne tikai fizioloģiski un fiziski, bet arī emocionāli un psiholoģiski. Līdzīgi kā onkoloģisko slimību ārstēšana notiek konkrētās Latvijas vietās, arī psihoemocionālā atbalsta pakalpojumiem jābūt koncentrētiem tajās ārstniecības iestādes, kur pacientam tiek noteikta diagnoze.
Berķes vērtējumā, problēmas rada vāja sadarbība starp veselības un sociālās aprūpes sektoru tieši no veselības aprūpes speciālistu puses. Lai arī veselības aprūpes speciālistiem būtu jādod "ceļa karte" ar norādījumiem pēc ārstēšanas, daļa no tiem tomēr kaut kādu iemeslu dēļ nenosūta pacientu tālāk uz sociālo aprūpi.
"Ārsti uzskata, ka pēcārstēšanās posms uz viņiem neattiecas, taču ir ļoti svarīgi, kā tas cilvēks pēc ārstēšanās jūtas, kā rīkojas, cik spējīgs pats sevi uzturēt labā emocionālā un fiziskā stāvoklī, lai būtu drošs, ka slimība tiešām ir pārvarēta un neatgriezīsies. Pārsvarā pacientu lielākās problēmas ir tad, kad rodas bailes par slimības atgriešanos, jo atkal jāiet tam visam cauri. Ir vajadzīgs liels emocionālais spēks ne tikai pašam pacientam, bet arī tuviniekiem," sacīja Berķe.
Veselības ministrijas (VM) parlamentārā sekretāre Ilze Ortveina (Apvienotais saraksts) norādīja –, ja problēma ir tikai sadarbībā un komunikācijā, tad tas nozīmē, ka efektīvāk būtu jāpārskata tieši ārstniecības personu komunikācija ar vēža pacientiem. Viņa piekrita, ka komunikācijai būtu jābūt ļoti sensitīvai, tuvinātai un vērstai uz pacientu interesēm un citām vajadzībām, jo tās ir ļoti augsta riska emocionālās traumas cilvēki. Vienlaikus viņa arī solīja painteresēties kādi ir situācijas patiesie apstākļi.
Nevar mūžīgi paļauties uz labdarības un nevalstiskajām organizācijām
Ideālā gadījumā vēža pacientiem būtu jānodrošina speciālists, kurš palīdzētu emocionāli iziet cauri grūtajam pieņemšanas un ārstēšanas posmam līdzīgi kā tas ir, piemēram, Vācijā, kur pacientiem tiek nodrošināta onkopsihologa palīdzība, stāstīja labdarības fonda "Rozā vilciens" valdes locekle Zinta Uskale. Viņa norādīja, ka tas būtu virziens, kurā arī Latvijai jāvirzās, jo mūžīgi paļauties uz labdarības organizācijām nevar.
Patlaban fonds krūts vēža pacientēm apmaksā nodarbības pie fizioterapeita, kā arī vienu līdz astoņām psihologa vai psihoterapeita konsultācijām. Pēc Uskales paustā, ir sievietes, kas apmeklē trīs konsultācijas, nostabilizējas un saka, ka viņām pagaidām pietiks, taču ir citas, kas, apmeklējot visas astoņas apmaksātās konsultācijas, saprot, ka vēlas turpināt saņemt atbalstu. Tas gan notiek jau par maksu. Fondam ir sadarbība ar krīžu un konsultāciju centru "Skalbes" Rīgā, bet reģionos ar Latvijas Psihoterapeitu biedrību.
Uskale gan atzina, ka ne visi speciālisti vēlas vai var strādāt ar onkoloģiskiem pacientiem, jo tas ir diezgan smagi.
"Fonda dibināšanas sākumā sievietes bija gatavas iet uz fizioterapiju, bet uzskatīja, ka psihologs viņām nav nepieciešams. Bija uzskats, ka pašām jātiek galā un gan jau viss būs labi. Arī es pati pie psihologa nonācu tikai gadu pēc operācijas, jo emocijas krājās un negribējās apgrūtināt tuviniekus, runāt par to, un kaut kad jau tā palīdzība būtu bijusi nepieciešama. Šobrīd tas tabu par psihologu un mentālo veselību mainās, un arī kopš Covid-19 pandēmijas pacienšu skaits, kas vēršas pie psihologa, ir dubultojies," stāstīja Uskale.
Tomēr viņa nevar garantēt, ka fonds varēs mūžīgi mūžos sniegt šādus pakalpojumus pacientiem, jo līdzekļu piesaiste nav tik vienkārša. Šobrīd Latvijā ir daudz dažādu pacientu organizāciju, tostarp, arī prasību, un, lai arī cilvēki ir gatavi ziedot, viņu naudas maka saturs nav bezgalīgs.
Ministrijā vēl meklē risinājumus
VM parlamentārā sekretāre Ilze Ortveina atzīmēja, ka bieži vien psihologu atbalsta programmas atduras pret nepietiekamo finansējumu, jo psihologs ir dārgs pakalpojums. Turklāt nereti speciālisti nav ieinteresēti strādāt valsts programmās, jo tajās tarifs par pakalpojumu nav līdzvērtīgs tirgū esošajam.
Šobrīd VM strādā pie tā, lai RAKUS izveidotu Latvijai nozīmīgu vēža centru un attiecīgi ieviestu Eiropas Savienības līmeņa praksi. Viena no tā pamatfunkcijām būs uzturēt vēža pacientu reģistra datu bāzi. Ortveina norādīja, ka sākotnēji ministrijai bija iecere pēc saziņas ar ģimenes ārstu automātiski nodrošināt komunikācijas platformu tiem pacientiem, kuriem tiek primāri diagnosticēts audzējs. Platformā pacients varētu iegūt savu sabiedroto, kas tālāk palīdzētu viņam orientēties tā saucamajā "zaļajā koridorā", saprast kas tālāk jādara un ar ko jākomunicē. Tomēr esošajos finanšu apstākļos ieceres realizēšana ir problemātiska.
"Viena no mūsu idejām bija septiņus miljonus eiro pieprasīt ģimenes ārstu trešajam darbiniekam. To mums neļāva nodrošināt, līdz ar to šī iecere pie ģimenes ārstu esošās noslodzes vēl papildus nodrošināt kvalitatīvu sociālo komunikāciju ir diezgan problemātiska. Jāskatās arī no prakses lieluma, izvietojuma, kā arī no paša pacienta līdzdalības, līdzestības, sapratnes un gribas sadarboties. Tāpat arī jāsaprot, vai mums vispār ir pietiekams psihologu skaits," skaidroja Ortveina.
