Alergologs aicina doties pie dabas
“Kā es bieži mēdzu teikt, jo labāk dzīvosim, jo biežāk būs alerģijas,” uzskata Māris Bukovskis.
Viena no vadošajām teorijām apgalvo, ka alerģijas ir no civilizācijas attīstības - jo mazāk dabas, jo mazāk cilvēku imūnsistēma pie tās ir pieradināta, un cilvēki arī rada ko tādu, ko daudzu organismi nepieņem.
“Somu speciālisti radījuši apzīmējumu, ka - asfalts apcērt mūsu saknes. [..] Tātad imūnsistēma netiek trenēta, nepierod pie tā, pie kā vajadzētu pierast,” sacīja Bukovskis.
Pastāv alerģijas pret atsevišķiem pārtikas produktiem – pret pienu, olām, arī zivīm, arī riekstiem, un, jo īpaši zemesriekstiem, no graudaugiem savukārt biežāk alerģija ir pret kviešiem.
Savukārt otrā lielā grupa ir dažādas elpceļu alerģijas, un šeit alergēni nāk no ziedputekšņiem, no bērziem, no lazdām, jā, arī no kaķiem un putekļu ērcītēm. Un elpceļu alerģijas vēl ir bīstamas ar to, ka, attīstoties tām, tās var izraisīt astmu.
Un vēl ir arī trešā alerģiju grupa, un šajā grupā ir tā saucamās kontaktalerģijas, piemēram, pret sadzīves ķīmiju, arī pret dažādiem metāliem, pret sīknaudu.
Laboratoriskie izmeklējumi alergēnus jau spēj atšķirt gana smalki.
Bet tālāk, kad alerģija noteikta, ar visu mūsdienu zāļu spektru pamata risinājums ir no alergēniem censties turēties pa gabalu. Otrs risinājums ir dažādi medikamenti, dažādi krēmi.
Un vēl ir arī trešā metode, kas labas sakritības rezultātā alerģiju tomēr var izskaust, tā tiek saukta par imūnterapiju jeb organisma pieradināšana pie konkrēta alergēna jau mākslīgā ceļā.
“Mēs ievadam organismā alergēnu - lielu, relatīvi lielu devu attiecībā pret to, kāda šī ekspozīcija ir ikdienas dzīvē un izraisa. Pārmērīgi liela jutība pret to, ko vajadzētu ignorēt, tad šeit mēs izraisām pierašanu jeb tolerances attīstību pret konkrēto alergēnu. Tātad bišu, lapseņu alerģija, ziedputekšņi, mājas putekļu ērcīšu alerģija, dažreiz arī dzīvnieka alerģija, ļoti efektīvi var šādā veidā ārstēt,” sacīja ārsts.
Bet, lai nevajadzētu to darīt vēlāk mākslīgi, proti, veidot imunitāti, alergologs profilakses nolūkos aicina sabiedrību tomēr savu jauno paaudzi vest ne tikai uz lielveikaliem, bet arī pie dabas, lai organisms iepazīst pasauli.
“Tiešām jāpadomā, kā mums atgriezties pie dabas. Dzīvošana lauku mājā kaut kur meža malā, kur vienā pusē mežs, otrā upe, trešā pļava, ceturtā kaut kāds lauciņš, iešana mežā, ogu ēšana, sēņu ēšana, dažāds dabisks uzturs, ja. Svaigs govs piens. Tās būtu tās rekomendācijas,” rezumēja Bukovskis.
Imūnterapiju un “glābšanas devu” valsts neapmaksā
Ko apmaksa valsts?
Alergologa apmeklējumu ar ģimenes ārsta nosūtījumu – jā
Analīzes un testus uz dažādiem alergēniem ar alergologa nosūtījumu - jā
Zāles, kas mazina alerģiju simptomus un reakcijas – nē, jāmaksā pašam
Bet imūnterapijas kursu, ko izmanto, lai censtos atsevišķas alerģijas izskaust pavisam, mākslīgā ceļā veidojot imunitāti pret konkrēto alerģijas veidu, valsts pašlaik neapmaksā.
Mamma Laura no Rīgas cīnās pret vairākām alerģijām savam 11 gadus vecajam dēlam.
“Šobrīd esam uzsākuši imūnterapiju, vairāk nekā gadu, arī par pašu līdzekļiem, jo imūnterapiju valsts neapmaksā. Mums ārstē tieši alerģiju pret putekļu ērcīti, un kā dakteris skaidroja - izārstējot alerģiju šo te pret putekļu ērcīti, arī pārējās alerģijas samazinās vai pāriet,” stāstīja Laura.
Šāda veida imūnterapijas kurss gadā kā minimums varētu izmaksāt 100 eiro, bet vidēji - aptuveni 300 eiro, sarežģītākām vakcīnu kombinācijām pat 800 eiro, un terapija var būt nepieciešama 3 gadus. Valsts to neapmaksā.
Viens imūnterapijas kurss, kuru valsts finansē, ir gan - tas ir alerģiju gadījumos pret bišu un lapseņu kodumiem, lai tie būtu mazāk mokoši - bez tāda pampuma, kas var izraisīt pat cilvēka nāvi.
Valsts arī neapmaksā epipenus - īpašas mazas iekārtas, sava veida pistoles ar adatu, ar kuru cilvēks var iešaut sev adrenalīna devu gadījumos, kad alerģijas reakcija ir ļoti kritiska.
“Tas ir salīdzinoši dārgs. Gadā vajag vismaz divus auto injektorus, jo uzskata, ka divas devas ir jāievada šajā anafilakses brīdī, un maksā apmēram 65 eiro viens. Derīguma termiņi viņiem ir gadu apmēram, ilgāk parasti nav. (..) Ja mēs lietojam tādu, tad tas var novest pie arī fatāliem gadījumiem,” skaidroja alergologs-pneimonologs. Asociētais profesors Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē Māris Bukovskis.
Latvijas Televīzijas žurnālistei Ingai Šņorei, epipens, kuram ar derīguma termiņu viss ir kārtībā, vienmēr ir līdzi somiņā, jo saskarē ar sadzīves ķīmiju viņas organisms var reaģēt saasināti.
“Tajā vakarā es klāju tikko izmazgātu veļu iekštelpās. Un es sapratu, ka sāka niezēt, sāk niezēt un aizvien stiprāk niez, un stiprāk niez. Un es iedzēru “Tavegilu” un nepārgāja, un mans vīrs teica, jāsauc “ātrie”. Es teicu, nē, nu, priekš kam. Tā taču ir tikai alerģija, jo es pat nezinu, vai es zināju par šādu alerģijas izpausmi, ka tas var būt tik ļoti spēcīgi. Un tai brīdī es aizgāju atlaisties, vīrs izsauca “ātros”,” stāstīja Šņore.
“Kad atbrauca “ātrie”, man jau bija pulss nokrities, asinsspiediens bija nokrities, man bija aizpampušas ausis, mute bija aizpampusi, un tad ātrie meklēja manu vēnu, lai varētu iešpricēt adrenalīnu un veikt citas darbības. Es vienkārši gulēju ļengana gultā, viņi sākumā mēģināja man dabūt to stāvokli tā, lai varētu pārvietot. Tad viņi veda uz slimnīcu mazliet novērot, nākamajā rītā jau mani izrakstīja no slimnīcas, jo šajā situācijā ir svarīgi tā ātrā reakcija,” atcerējās Inga.
