Attiecību sākumā aktīvāko seksuālo dziņu stimulē testosterons un estrogēns, dopamīns veicina interesi par otru un vēlmi viņu iekarot, savukārt, “taureņiem vēderā” pierimstot, aktivizējas oksitocīns un vazopresīns, kas veido ilgtermiņa pieķeršanos cilvēku starpā.
Seksuālā dziņa
“Seksuālā dziņa nozīmē, ka funkcija ir vienkārši stāties seksuālās attiecībās ar pretējā dzimuma partneri, lai rastos pēcnācējs, – tātad atstāt savas gēnu kopijas, jo galvenais evolūcijas motīvs nav izdzīvošana, bet vairošanās,” uzsvēra Utināns.
Cilvēkos ir iebūvēta seksualitāte, un pirmie hormoni, kas to stimulē vīriešiem un sievietēm, ir testosterons un estrogēns.
Taču vairoties nav tieksmes gluži ar kuru katru – vajag spēcīgākos gēnus, ko palīdz noteikt instinkti.
“Jo seja ir simetriskāka, jo cilvēkam ir labāki gēni, ja asimetriskāka – tas nozīmē, ka ir kaut kādas kaitīgas gēnu mutācijas. Asimetriska seja un vispār asimetrija mums izskatās neglīti,” cilvēku uztveri raksturoja Utināns. Tāpat ģenētiski kvalitatīvi pēcnācēji sagaidāmi sievietēm ar smilšu pulksteņa formu un vīriešiem, kuriem pleci ir platāki par gurniem. “Tas ir tīri bioloģiskais kods,” sacīja ārsts.
Baudas paredzēšana un realitātes aizmiglošana
Tiesa, līdzās instinktiem noteicoši partnera izvēlē var būt arī dažādi kultūras faktori. Tāpat talkā nāk citi hormoni, no kuriem galvenais ir dopamīns.
“Dopamīns izveido tādu virzību uz mērķi – ka man šis partneris ir jāiekaro, jāiegūst, par viņu parādās interese. Dopamīns veido mūsu apziņā tā saucamo baudas paredzēšanas faktu. Ja es būšu kopā ar šo cilvēku, būs baigi labā dzīve,” stāstīja Utināns, piebilstot, ka tā dēvēto taureņu sajūtu vēderā veido noradrenalīns.
Jāatceras, ka dopamīns ne tikai rada virzību, bet arī aizmiglo realitāti.
“Viens no piemēriem ir azartspēļu atkarība. Dopamīns liek paredzēt, ka es vinnēšu naudu. Kaut arī cilvēks ir zaudējis jau 10 000. Trauksme neiedarbojas kā brīdinājuma signāls visu laiku, bet [šķiet, ka] tagad gan vinnēšu. (..) Tas var būt attiecībās arī – vienkārši man viņš patīk, kaut arī ir varmācīgs.”
Dopamīns patērē ļoti daudz enerģijas, un tam ir ar laiku arī tendence samazināties – attiecību sākumā izjustā eiforija parasti ilgst no dažiem mēnešiem līdz četriem gadiem. Tad tā pazūd.
“Partneris jau ir izpētīts, un tik augstas intereses par viņu vairs nav. Dažos pētījumos tikai dažiem pāriem, īpaši laimīgajiem, pēc 20 gadiem arī ir atrasts paaugstināts dopamīna līmenis, pat skatoties uz savu partneru fotogrāfijām. Bet nu burtiski tur daži procenti,” atzina ārsts.
Pieķeršanās hormoni
Ja pazūd dopamīns, vietā nāk citi hormoni – oksitocīns un vazopresīns, kas veido pieķeršanos cilvēku starpā. Tiesa, šie hormoni attiecībās var arī nesākt izstrādāties.
“Evolucionārā funkcija ir tāda – ja ir orgasms, izdalās oksitocīns. Tātad palielinās iespēja, ka notiks šī emocionālā pieķeršanās jeb piesaiste,” stāstīja ārsts.
Oksitocīna izdalīšanos veicina arī partnera rīcība – jo vairāk reālais cilvēks rīkojas kā iedomātais ideāls, jo vairāk būs šī hormona.
“Kas parasti ir īpašības, kas patīk? Atklātība, komunikabilitāte, altruisms, izpalīdzība, devīgums, empātija. Labs garastāvoklis, humora izjūta,” uzskaitīja Utināns.
Jo vairāk partneris atbilst iedomātajām īpašībām, jo labākas izredzes attiecībām – vairāk izdalīsies nepieciešamie hormoni, kas arī palīdzēs notušēt negatīvās attiecības. Varot būt arī tā, ka dopamīna posma attiecībās nemaz nav bijis, kas nereti cilvēkos rada šaubas, vai viņi tiešām otru mīl, taču abiem kopā ir labi un tas var būt ilgstoši noturīgi, atzina Utināns.
