Sākumā nebija iespējams noteikt, kas ir vainīgs pie ošu masveida nokalšanas. Taču tagad mežziņiem un mežu pētniekiem ir kļuvis skaidrs. To izraisa kāda sēne. “Kukaiņi iznēsā šīs sēnes sporas. Pēc tam tās sporas veido micēliju, sēņotni, kura iespiežas vadaudos. Kuri aizaug ciet, līdz ar to tas koks nokalst. Vairs netiek apgādāts ar ūdeni un barības vielām,” stāsta Latvijas lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātes profesors Imants Liepa.
Kaut šī ošu slimība Latvijā un daļā Eiropas ir jau vairākus gadus, joprojām īsti nav skaidrs no kurienes tā radusies. Tiek pieļauts, ka Eiropā tā sākusi izplatīties no Polijas, kur tā ieceļojusi no Ķīnas, visticamāk, ar ievestajiem stādiem.
Vislielākās problēmas ar ošu nokalšanu ir Latvijas rietumos. “Latvijā oši iznīkst galvenokārt gar Lietuvas robežu. Iespējams, arī citur, kur oši aug. Bet mums jau ošu izplatība ir galvenokārt šeit Zemgalē,” skaidro Imants Liepa.
Taču daļēji nokaltuši oši ir pamanāmi arī Rīgā. Piemēram, Krišjāņa Valdemāra ielā, kur tas ar saviem nokaltušajiem zariem, izceļas starp gar ceļa malu esošajām kupli zaļajām liepām. Tas, ka šis koks ir tikai daļēji nokaltis nozīmē, ka tas pret slimību vēl cīnās. Kad tā spēki būs izsīkuši, nokalšana pārņems visu koku. Taču vai ir iespējams ar šo slimību cīnīties? “Nu, pirmkārt, vajadzētu ļaut ošu audzēm atjaunoties dabiskā ceļā. Nevis stādot. Ar stādiem un mākslīgi tos audzējot, un tā tālāk. Dabiski atjaunotas audzes vienmēr ir izturīgākas. Tanī skaitā arī pret sēņu uzbrukumiem,” piebilst profesors.
Tas prasītu vairākus gadu desmitus, kamēr koki izaugtu un dabiski atjaunotos. Ir arī cits veids, kā iespējams apturēt sēnīti, taču ar to nav iespējams apturēt lielas platības. “Nav atrastas tādas īsti efektīvas zāles pret to. Ir kaut kādi mēģinājumi, bet tas nebūs audzēm, ir mēģinājumi atsevišķiem kokiem, aizsargāt viņus, sapotējot. Tur saknēs ievada speciāli fungicīdus. Bet doma tāda, pat, ja atradīs kādu efektīvu fungicīdu, tad, pirmkārt, tam jābūt ļoti laicīgi un tas ir iespējams tikai atsevišķiem vērtīgiem kokiem. Nezinu, parkā, katrā gadījuma, tas nebūs pielietojams mežā,” stāsta Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Ansis Šmits.
Osis savu īpašību dēļ, kopā ar ozolu, liepu, dižskabārdi un kalnu kļavu, pieder pie vērtīgākajiem lapu kokiem Eiropā.
Tāpēc to iznīkšana tālākā nākotnē varētu apdraudēt mēbeļu un citu koka produkciju ražotājus, kuri ražošanā izmanto osi. “Bet tā patreizējā komerciāla izmantošana tuvākajos gadu desmitos gan ir apdraudēta, tas ir fakts,” piebilst Liepa.
Taču nav pamats tam, ka sēnītes dēļ, oši Latvijā varētu izzust kā suga, jo ar laiku koki to pārvarēs. Ar līdzīgu sēnīti savulaik Eiropā esot cīnījusies arī goba un vīksna. Gadu gaitā šie koki, dabiskā ceļā ar to ir tikuši galā.
“Tas dod zināmas cerības, ka arī pie mums osis kā suga šo slimību pārvarēs un ar laiku viss būs tā, kā tam vajag būt. Un daba izārstēs šo te kaiti,” skaidro profesors Liepa.
Tā kā nav zināms, cik ilgi šī ošu slimība turpināsies, pētnieks Ansis Šmits neiesaka nākotnē paļauties uz ošiem un audzēt šo koku mežus. To vietā var izmantot citas alternatīvas sugas, kā, piemēram, melnalksni vai bērzu.
