Viens no veidiem, kā esošajos apstākļos mazināt stresu, ir nedaudz apstāties un sev pavaicāt, kas tieši man rada uztraukumu. “Bieži vien satraukums ir par kaut ko, kas nav konkrēti nosaucams. Vajadzētu saprast, kas ir mans resurss – varbūt man piemīt optimisms, labas prasmes strādāt attālināti vai esmu ļoti racionāls,” norādīja Zande.
Psiholoģe skaidroja, ka, koncentrējoties tikai uz deficītu, bet neapzinoties resursus, cilvēks slīgst iekšā nomāktībā. Zande dalījās personīgajā pieredzē, ko darījusi ārkārtas situācijas laikā pavasarī – viņa sev uzdevusi jautājumu, ko iesāks, ja situācija kļūs nekontrolējama darba un veselības ziņā.
Es teicu – stādīšu kartupeļus, burkānus un bietes, man ir šādi tādi konservi, drēbju mums ģimenē pietiek.
Domāju, kā varu minimizēt dzīvi, atgriezties pie tā, kā cilvēki ir dzīvojuši agrāk. Kad rodas kaut vai minimāls izdzīvošanas plāniņš, tad samazinās stress par to, ka nebūs koncertu vai nevarēsim doties braucienā,” stāstīja psiholoģe.
Izaicinājumus garīgajai veselībai var nest arī tumšais gadalaiks, kas nupat iestājies. “Gaismas trūkums cilvēkiem, kam ir tendence uz nomāktību, to var pastiprināt. Viena no lietām, ko var darīt – ienest gaismu. Labāk samaksāt pāris eiro vairāk par elektrību, bet būt gaismā. Ne velti mūsu senči dedzināja sveces un skalus, lai būtu vairāk gaismas,” norādīja Zande.
Savukārt atteikšanos lietot maskas un ievērot citus ar Covid-19 saistītus ierobežojumus viņa sauc par bērnišķīgu.
“Ja mēs uzdotu sev patiešām kritisku jautājumu, kādēļ es atsakos lietot masku, tad bieži vien tas attaisnojums sašķīst – es atsakos lietot masku tāpēc vien, ka es neesmu pieradis, ka man kāds ko norādīs. Šis ir naivi, šis ir bērnišķīgi. Tā kā tāds dusmīgs mazulis piecērt kāju un saka, es neēdīšu brokoļu biezeni. Šis mazais bērns ir mūsos iekšā katram, kad mēs kādreiz sakām, es šo negribu, es to nedarīšu, kas tās par stulbībām, priekš kam man, kāpēc man tas jādara, līdz brīdim, kad tas kaut kas skar mani personiski. Tad pārsvarā mēs to kažociņu apmetam uz otru pusi un pēkšņi “neviens neko nedarīja!”, “kur tad ir valdība!”,” klāstīja Zande.
“Es gribētu rosināt mūs visus sabiedrību kļūt pieaugušākiem un apzināties, ka dažreiz ierobežojumi, lai gan tie ir ļoti nepatīkami, tie vienkārši ir sociālā vienošanās, kuri kādu laiku ir jāpilda tādēļ, ka mēs esam vienojušies darīt labāko, ko mēs varam šajos apstākļos, lai rezultāts būtu pēc iespējas labāks. Tam nav nekāda sakara ar personības ierobežošanu. Mēs varam būt tikpat individuāli, tikpat atraktīvi un radoši un visādā citādā ziņā brīnišķīgi un cienījami cilvēki arī tad, ja mēs uzliekam masku, dezinficējam rokas un nebraucam uz ārzemēm bez vajadzības, un rūpējamies par līdzcilvēkiem,” uzsvēra Zande.
