Lieldienās, kad Stradiņa slimnīcā notika sirds transplantācija, kā traka ziedēja plūme. Tagad balti cukura ziedi sabiruši uz tortes. Tas ir Rasmas ģimenes lielais paldies visiem, kuri glāba mammas dzīvību.
"Es gulēju blakus logam un kā pagriezu galvu, tā ziedošais koks aiz loga. Brīnišķīgais pavasaris un saule katru dienu mani uzlādēja," saka sirds paciente Rasma Nicmane.
Šī bija piektā reize, kad Rasmu sauca uz slimnīcu, jo būs donora sirds.
"Piecas reizes bija mēģinājumi, gan ar telefona zvanu, gan jau ar braukšanu un nokļūšanu slimnīcā. Pirmo reizi, kad piezvanīja, es drebēju kā apšu lapa," stāsta Rasma.
Rasma ir no Rankas. Kārtīgs lauku cilvēks un trīs meitu mamma. Viņa ir laimīga, ka šoreiz operācija izdevusies. Tagad varēšot gan pati sēt burkānus un zirņus, gan darīt citus lauku darbus.
Šī bija pirmā sirds pārstādīšana divu gadu laikā, un no donora tika ņemta ne vien sirds, bet arī divas nieres.
"Gribas pateikt paldies visai brigādei. 15 cilvēki apmēram piedalījās, pielika roku pacientei, neskaitot vēl visu citu personālu, kas šī mēneša laikā pacientiu aprūpēja," saka Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas virsārsts akūtajā sirds ķirurģijā Dr. med. Uldis Strazdiņš.
"Šī ir īsta svētku diena, jo pēc diviem gadiem mums atkal izdevies kādam cilvēkam atdot atpakaļ viņa dzīvi, jo sirds transplantācija nav tikai veselības uzlabošana, bet tā reāli ir dzīves atdošana," norāda kardioloģe Gunta Vēvere.
Atvadoties Rasma saņem vēl pēdējos norādījumus, ka par bučām gan tagad kādu laiku jāaizmirst.
Divi priecīgi cilvēki dodas atpakaļ uz slimnīcu ārstēt citus sirds slimniekus. Rasma ar meitu dodas uz auto. Priekšā vēl tāls ceļš. Bet pēc visa, kas pārdzīvots, pēdējos piecus gadus gaidot jaunu sirdi, kilometru simti un kovida laika ierobežojumi tiešām nešķiet nekas īpašs. Mamma dzīvos!
