Savukārt traumatologs un ortopēds Visams Rafaels vērtēja, ka jaunībā mēs skrienam, krītam, pieceļamies un dodamies tālāk, bet ikviena trauma, ko gūstam sportojot, ietekmē dzīves kvalitāti nākotnē.
Tāpēc ir jāsagatavo dziļā muskulatūra, lai saistaudi, kas apkārt locītavai, būtu stipri.
"Skrimslītis ir kā porcelāna vāze, kas ir ļoti trausla un jānotur visas dzīves garumā. Ja krītam, tā porcelāna vāze var sašķīst. Jauni cilvēki varbūt to nejūt, bet vecākiem tas ir trauslāk. Tas ietekmē un rada problēmas," viņš skaidroja.
Lielākoties pacienti pēc palīdzības vēršas ar sāpēm ceļos un plecos, norādīja Līdumniece-Šulce, taču sūdzībām nav kāda populārākā iemesla, tie var būt dažādi gan profesionālajiem sportistiem, gan amatieriem.
"Mana nostāja ir, ka nav nepareizs sporta veids, ko izvēlēties. Īsti arī nevar ļoti nepareizi kaut ko darīt. Ir kādi faktori, kas palielina vai samazina risku iegūt traumu," viņa uzsvēra un piebilda, ka priecājas par katru, kas kaut ko dara un kustas.
Ļoti biežs sāpju un traumu iemesls ir liela slodze, kas uzsākta bez fiziskās sagatavotības bāzes un nostiprinātas dziļās muskulatūras, norādīja Līdumniece-Šulce:
"Skatoties par pārslodzes traumām, galvenā problēma [ir] pakāpeniskuma trūkumā. Tas varētu sasaukties ar bāzes fizisko sagatavotību. Katram tā ir citāda."
"Ļoti biežs ir novērojums, ka vidējas vai ne pārāk labas fiziskās sagatavotības cilvēks izdomā, ka varētu sagatavoties – "gribu dzīvot veselīgāk un sākšu skriet". Sirds izturība progresē ātrāk, nekā mūsu locītavas, kauli, muskuļu audi spēj tam pielāgoties," viņa skaidroja.
Fizioterapeite ieteica vienmēr slodzi attīstīt pamazām, izvērtēt, kāda tā ir bijusi līdz šim, un palielināt to vienmērīgi.
Vienlaikus viņa atzina, ka fiziskās aktivitātes ir ļoti nepieciešamas, lai izvairītos no traumām ilgtermiņā:
"Ja no pašas bērnības un visu laiku fiziskā aktivitāte ir saglabāta, tad tā bāze būs un iespēja kaut ko sabojāt vēlāk ir krietni mazāka.
Fiziskā aktivitāte noteikti ir pamatu pamatā, mūsu individuālie, fizioloģiskie vai iedzimtie faktori īstenībā ir viena maza daļiņa."
Tikmēr Rafaels uzsvēra, ka jebkura fiziska trauma pacientiem ir arī emocionāls pārdzīvojums: "Parasti viņi saka, ka ir ļoti aktīvi, ka nodarbojas ar skriešanu, lekšanu, futbolu, basketbolu, ka es biju ļoti profesionāls basketbolists, bet tagad kā es varu nekustēties? Tā ir milzīga arī emocionāla trauma cilvēkam, kurš bijis ļoti aktīvs, bet pēkšņi viņa ķermenis to neļauj darīt."
Viņš atgādināja, ka mūsdienu medicīna ir ļoti progresējusi, un, ja traumu vai sāpju cēloni laikus diagnosticē, ārstēt var arī hroniskas slimības.
"Ja ir skrimslis bojāts, kā es minēju, tā vāze vispār ir saplīsusi, un, ja mēs neko nedarām, tā plaisa aiziet tālāk un tā locītava ir pilnībā beigta pēc kāda laika. Mūsu gadsimtā pateicoties izmeklējumiem var ļoti ātri diagnosticēt problēmas un nonākt pat arī līdz skrimšļa aizvietošanai," skaidroja Rafaels.
Tomēr nevajadzētu paļauties, ka ķirurģiska iejaukšanās varētu būt vienkāršs un ātrs risinājums visām problēmām, jo pēc tās nepieciešams ļoti intensīvs un svarīgs darbs ar fizioterapeitu un rehabilitologu. Pacientam jebkurā gadījumā ir jābūt gatavam strādāt pie savu locītavu veselības.
