“Ja mēs runājam par datoriem, viedajām ierīcēm, tad tās visas pārsvarā veidotas uz LED ekrāniem. LED ir mūsu esošā sistēma, kas šobrīd ir ļoti populāra. Šī sistēma ir no trim luminoforiem, un tieši zilais pīķis ir tas, kad zilā gaisma izteikti veido lielāko ieguldījumu mūsu redzes uztverē. Cilvēkiem ļoti patīk košas, skaistas bildes, skaisti ekrāni. Lai panāktu šo skaistumu, šo baltumu, tad tieši zilais visvairāk arī ir pielikts klāt,” stāstīja Latvijas Universitātes (LU) Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas profesore Gunta Krūmiņa.
Zilā datoru gaisma mūs it kā apmāna, īpaši tad, ja gatavojamies iet pie miera. Tās spilgtums dod signālu: celies, mosties, strādā! Profesore Krūmiņa norādīja, ka ļoti nepareizi ir lietot viedās ierīces tumsā, piemēram, pirms gulētiešanas paskatīties īsziņu vai palasīt ziņas.
“Tas nozīmē, ka tad mums zīlīte ir daudzreiz platāka un visa zilā gaisma ar savu intensitāti nokļūst mums acīs,” paskaidroja Krūmiņa.
Ar viedierīcēm ir jāmācās sadzīvot, un, cik vien iespējams, jāizmanto ierīču piedāvātie aizsargmehānismi. Profesore iesaka datora ekrānam arī ikdienā pielāgot nakts režīmu, kas dos ne tik spilgtu attēlu un acīm būs daudz saudzīgāks.
“Ikdienā, ja cilvēks strādā un nesāk pārslēgt uz priekšu un atpakaļ, viņš pie tā pierod un ļoti komfortabli jūtas. Tajā brīdī, kad ieslēgs atpakaļ, viņš jutīsies tā kā apžilbis,” skaidroja Krūmiņa.
Profesore testēja šobrīd ļoti aktuālās zilā filtra brilles. Mērījumi parāda, ka datora filtra aizsardzība tomēr ir spēcīgāka.
“Ja es lietošu brilles, jā, tās man uzlabos skaidru redzamību uz ekrāna. Bet, ja es nelietošu filtru, kas ir mākslīgi uzlikts, patiesībā es esmu tādā pašā situācijā kā ikviens, kas nelieto nekādas brilles,” norādīja Krūmiņa.
Testētajam telefonam tika uzstādīts balansa filtrs, kas pieskaņojās telpas apgaismojumam. Nomērot rādītājus, visi trīs krāsu spektri bija vienādās proporcijās.
Optometriste Lolita Krokša pauda, ka nevar izcelt, kas vairāk nodara skādi mūsu acīm – telefons, dators, planšete vai kāda cita viedierīce. Būtiski tas, cik daudz mēs tās lietojam un kādā attālumā no acīm.
Viena no lielākajām kļūdām – skatīšanās telefonā, braucot transportā.
“Līdz ar to ir mazāks attālums no acīm līdz ekrānam un lielāks sasprindzinājums. Mazāki burti, spilgtāks ekrāns. Ilgstošs darbs pie viedierīcēm nav ieteicams. Ja mums kaut kas jāraksta, jālasa ilgstoši, filmas jāskatās, – ja skatās tuvumā, tas nav labi,” norādīja Krokša.
Tiem, kam darba diena paiet, sēžot birojā vai mājās pie datora, speciāliste iesaka elementāru vingrinājumu – mazas pauzes, lai nedaudz atpūtinātu acis. 20 minūtes strādājam un tad 20 sekundes veramies 5 vai 6 metru attālumā, vislabāk – laukā pa logu. Tad kārtīgi acis samirkšķinām. Pēc tam ar zīlītēm veidojam apļveida kustības pulksteņrādītāja virzienā un pret pulksteņrādītāja virzienu. Atkal acis kārtīgi samirkšķinām. Paveramies tālumā un turpinām darbu.
Lai arī cik tas mūsdienās ir sarežģīti, svarīgi ir kontrolēt jaunās paaudzes dzīvi pie viedierīcēm. Profesore Krūmiņa uzsvēra: “Mēs aizmirstam par maziem bērniem, kuri ar savām lielajām, platajām zīlītēm skatās ļoti tuvā attālumā. Tas nozīmē, ka par viņiem īstenībā mums visvairāk vajadzētu satraukties, jo šeit nav šo ilgstošo pētījumu, tas nenotiek uzreiz.”
Ja nedomāsim par acu veselību šodien, vēlāk situāciju labot vairs nevarēs. Līdz šim dažādas tīklenes patoloģijas bija raksturīgas cilvēkiem ap 60–70 gadu vecumu, bet nākotnē tās varētu būt 20 vai pat 30 gadus ātrāk.
