Vēlmes kaut ko mainīt ir ļoti daudz un dažādas. Katru pacientu neapmierina kaut kas savs – tā var būt gan seja, gan kāda ķermeņa daļa, stāstīja Rudakovska.
Viņa atklāja, ka vienmēr saviem pacientiem jautā, cik sena ir doma kaut ko mainīt: "Ja cilvēks saka, ka es jau 20 gadus sapņoju par skaistām krūtīm, man nebija laika, man piedzima bērni un beidzot es varu pievērst pati sev uzmanību, – tas nozīmē, ka tas lēmums ir bijis nosvērts, tā jau ir sen lolota doma."
Vienlaikus ir gadījumi arī Rudakovskas praksē, kad nākas cilvēkam dažādu iemeslu dēļ atteikt, jo procedūra ārsta ieskatā nav nepieciešama. Tad ķirurģe vienmēr mēģina paskaidrot, kāpēc to nevajadzētu darīt, taču tas nav tik vienkārši.
"Grūti ir iedomāties veidu, kā smalkjūtīgi pateikt, ka varbūt jums ir jādodas pie kāda cita speciālista, jo tiklīdz mēs pieminam psihoterapeitu, daudzi apvainojas un ar ļoti negatīvu attieksmi aiziet prom un meklē nākamo plastikas ķirurgu," viņa vērtēja.
Ārste psihoterapeite Zaiga Blaua norādīja, ka dismorfobija jeb neapmierinātība ar savu figūru ir viens no traucējumiem, ko ļoti bieži palaiž garām un nediagnosticē:
"Tad vēlēšanās pārveidot savu ķermeni aiziet līdz pilnīgam absurdam. Ir cilvēki, kuri, piemēram, grib amputēt savas kājas, jo tās viņam traucē."
Psihoterapeite skaidroja, ka neapmierinātība ar savu ķermeni ierasti sākas jau pusaudžu gados. Tas ir saistīts ar straujām ķermeņa izmaiņām, augšanu, pieņemšanos svarā, sejas izmaiņām.
"Tie ir ļoti dažādi iemesli, ko, protams, gribas atrisināt tūlīt, bet ķermenis īstenībā nobriest tikai kaut kādos 25, 35 gados, kad saprotam, ka nekas vairāk nemainīsies. Vecākiem būtu pusaudži jāaptur un jāatrunā no pārsteidzīgām lietām," uzsvēra Blaua.
"Vienmēr jāparunā arī ar fizioterapeitu. Varbūt, ka to var darīt ar vingrošanu un [citām], nevis ķirurģiskām metodēm. Katram gadījumam jāpieiet individuāli," viņa ieteica.
Rudakovska piekrita tam un vērtēja, ka mūsdienās cilvēku priekšstatu par sevi ļoti ietekmē tas, kā izskatās cilvēki, ko redzam televīzijā un sociālajos tīklos: "Mums liekas – jā, viņš ir citādāks, es citādāka, un mēs abi izskatāmies ļoti labi; vai arī iezogas tomēr domā, ka – nē, man kaut kas savā ķermenī nepatīk. Tas "kas" sāk arvien vairāk urdīt, un tad cilvēks nonāk pie domas, ka grib kaut ko mainīt."
"Cilvēks, kuram ir zema pašcieņa, kurš nav saņēmis atbalstu ģimenē, kuram vecāki nesaka, ka viņš ir skaists, vai draugi saka kaut ko pretēju, vai viņš ļoti ietekmējas no kādām modes tendencēm, jā, viņam šķiet, ka izdarot kādu procedūru vai operāciju, viss izmainīsies," piebilda Blaua.
