Kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, pat daudziem ģenerāļiem šķita, ka to varēs izcīnīt kā iepriekšējā gadsimtā – ar masveidīgiem kājnieku uzbrukumiem un straujiem kavalērijas triecieniem. Šīs ilūzijas jau visai drīz asiņainās driskās samala ložmetēju krustugunis, un tad ģenerālštābos sāka drudžaini meklēt jaunus karošanas līdzekļus. Par vienu no tādiem kļuva līdz tam īsti nenovērtētā aviācija. Nedaudzas lidmašīnas tika izmantotas jau mazākajos konfliktos pasaules kara priekšvakarā – Itālijas–Turcijas karā un Balkānu karos. Tobrīd vēl visai primitīvie aeroplāni pamatā tika izmantoti izlūkošanai un reizēm arī bombardēšanai, turklāt bumbas lidotāji vienkārši izmeta ar roku.
Pirmajās gaisa sadursmēs, kas notika kara sākumā, lidotāji cits citu apšaudīja ar strēlnieku ieročiem. Tomēr jau 1914. gada sākumā Vācijas ģenerālštāba virsnieks majors Zīgerts rakstīja: "Jādomā, ka priekšrocības būs tam lidaparātam, kas spēs apšaudīt ienaidnieka lidmašīnu. Tam vispiemērotākais ierocis ir viegls ar gaisu dzesējams ložmetējs." Tomēr tas pats majors uzskatīja, ka vienīgā piemērotā vieta ložmetējam būtu lidmašīnas aizmugurē, kur ar to rīkots nevis pilots, bet gan otrs lidotājs, kuru dēvēja par novērotāju. Augstākos virsniekus, kuri paši nekad nebija lidojuši, bija grūti pārliecināt, ka daudz efektīvāks ir lidmašīnas priekšgalā izvietots ierocis, jo pilotam ir daudz vieglāk tēmēt, vadot lidmašīnu pretī mērķim, nekā iemanevrēt to aizmugures ložmetējniekam ērtā pozīcijā.
Tomēr šādam ložmetējam lidmašīnas priekšgalā būtu jāatrodas aiz propellera un, attiecīgi, jāšauj cauri propellera lāpstiņu rotācijas zonai. Jau 1913. gadā šveiciešu inženieris Francis Šneiders bija patentējis sinhronizācijas mehānismu, kas novērš ložu trāpījumus propellera lāpstiņām, taču pirmo sekmīgo sinhronizatoru uzbūvēt izdevās tobrīd Vācijā strādājošajam nīderlandiešu aviokonstruktoram Antonijam Fokeram. 1915. gada vasarā rietumu frontē ieradās pirmie Fokera rūpnīcas monoplāni, kas bija aprīkoti ar sinhronizētiem "Parabellum" ložmetējiem. Tie bija Vācijas vēsturē pirmie iznīcinātāji-lidmašīnas, kas konstruētas īpaši gaisa kaujām.
1915. gada 1. jūlija pievakarē debesīs virs Lotringas Fokera monoplāns, ar kuru lidoja leitnants Kurts Vintgenss, sastapās ar divvietīgo franču Morāna–Solnjē firmas lidmašīnu, kuru vadīja kapteinis Pols de Petī. Franči bija devušies izlūklidojumā un bija bruņoti tikai ar karabīni. Novērotājs atšaudījās, kamēr viņam pietika munīcijas, un arī trāpīja vācu iznīcinātājam, taču nespēja tam nodarīt nopietnākus bojājumus. Savukārt leitnanta Vintgensa ložmetēja uguns ievainoja gan pilotu, gan novērotāju – abiem trāpīja kājās. Par spīti ievainojumiem, franču lidotājiem tomēr izdevās sekmīgi nosēdināt lidmašīnu savā teritorijā un abi palika dzīvi. Savukārt leitnants Vintgenss kļuva par pirmo pilotu, kurš notriecis ienaidnieka lidmašīnu ar iznīcinātāja priekšgalā nostiprināta ložmetēja uguni.
Tieši šādi tikušas izcīnītās vairums gaisa kauju turpmākajā vēsturē.
Leitnants Kurts Vintgenss bija viens no Pirmā pasaules kara laika vācu aviācijas asiem, kurš izcīnījis apmēram 20 gaisa uzvaras un nopelnījis pirmās pakāpes Dzelzskrustu un Prūsijas Nopelnu krustu. Viņš krita gaisa kaujā Ziemeļfrancijā 1916. gada septembrī.
Raksts pirmo reizi publicēts LSM.lv 2023. gada 1. jūlijā.
