Pieminekļa mākslinieciskās vērtības analīzi atstājot jomas ekspertiem, aicinām lasītājus ielūkoties Fabriciusa asiņainajos un pret Latvijas suverenitāti vērstajos darbos, kas ļāva viņam nokļūt padomju propagandas augstumos un tapt izkaltam granītā. Pārskatītas (ne padomju propagandā balstītas) Jāņa Fabriciusa biogrāfijas analīze, kā arī laika posma apskats kopumā ļaus lasītājiem labāk izprast ne tikai pieminekļa simboliku, bet arī nozīmi mūsdienās. Vienlaikus jānorāda, ka Fabriciusa saistība ar Ventspili ir visai nosacīta – viņš dzimis Zlēku pagastā, bet Ventspilī nodzīvoja vien dažus gadus, kamēr mācījies pilsētas skolā, un vēlāk epizodiski ieradās pilsētā, izplatot kreiso ideju propagandu un slēpjoties no policijas. Pat viņa vecāki laikā pēc Pirmā pasaules kara, pēc Latvijas politiskās policijas rīcībā esošajām ziņām, dzīvojuši Liepājas, ne Ventspils apkārtnē. Bet jau pēc Latvijas okupācijas propagandas mašinērijai bija jāatrod kāds vietējais tēls, tā nu Fabriciusam tika tas gods.
Latvijas teritorijā sociālistiskās idejas strauji izplatījās jau 19. gadsimtā un aizrāva ne vienu vien. Tām pievērsās arī J. Fabriciuss, kurš 1903. gadā iestājās sociāldemokrātu pulciņos un gadu vēlāk nupat dibinātajā Latviešu Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. Dalība 1905. gada revolūcijā gan viņam gāja secen, jo tajā laikā viņš par nelegālu politisko darbību izcieta sodu Sibīrijā un vēlāk Sahalīnā, no kuras aizbrauca tikai 1917. gadā. Pie latviešu strēlniekiem – 1. Daugavgrīvas strēlnieku pulkā – J. Fabriciuss nokļuva tikai 1917. gada septembrī, tātad pēc lielajām latviešu strēlnieku kaujām, turklāt kā boļševiku politiskās aģitācijas īstenotājs, nevis karavīrs. Jāpaskaidro, ka laikā pirms Oktobra apvērsuma J. Fabriciuss īstenoja boļševistisko propagandu strēlnieku vidē, ar apzināto mērķi – graut disciplīnu armijā. Tātad retorika par J. Fabriciusu kā latviešu strēlnieku klasiskā izpratnē ir aiz matiem pievilkta, un to vairāk varam saistīt ar vēlākos laikos iedzīvināto mītu par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kas bija plaši izmantots padomju propagandā (piemēram, N. Kondratjevs 1954. gada grāmatā par Fabriciusu raksta, ka viņš pie latviešu strēlniekiem ieradies jau 1915. gadā, un vēlāk šis apgalvojums nekritiski pārņemts virknē J. Fabriciusu un padomju režīmu slavinošu rakstu, kā arī to neapzināti turpina izplatīt arī mūsdienās).
Jāsaprot, ka aplūkotajā laikā sociālistiskās idejas piesaistīja daudzus latviešus un sociāldemokrāti veica ievērojamu ieguldījumu cīņā pret patvaldību, paverot ceļu uz Latvijas suverēnā valstiskuma tapšanu. Tomēr būtu aplami likt vienā maisā sociāldemokrātus, kuru politiskajā vīzijā arvien izteiktāk projicējas neatkarīgas Latvijas tēls, un radikāļus, kreisos sociāldemokrātus (boļševikus), kuru mērķos neietilpa "buržuāziskās Latvijas" pastāvēšana, bet gan pasaules revolūcijas "eksports" no Krievijas uz Rietumeiropu, to skaitā caur mūsdienu Latvijas teritoriju, kas tajā laikā robežojās ar Vāciju (Klaipēdas apgabalu).
Gan strēlniekiem kopumā, gan arī J. Fabriciusam 1917. gada apvērsums neapšaubāmi bija milzīga robežšķirtne, pēc kuras viņš pieņēma acīmredzot apzinātu lēmumu darboties pret demokrātiju un vēlāk arī pret Latvijas Republiku. Tieši pēc 1917. gada oktobra apvērsuma sācies Fabriciusa "ceļš uz slavu". Boļševiks J. Fabriciuss bija kvēls vispasaules revolūcijas piekritējs, kam 1918. gada 18. novembrī dibināta Latvijas Republika bija vien mazsvarīgs šķērslis ceļā uz Vāciju. Līdz ar to jau 1918. gada nogalē J. Fabriciuss, būdams Sarkanās armijas 2. Novgorodas strēlnieku kājnieku divīzijas komisārs, veicināja uzbrukumu tikko izveidotajai Latvijas valstij. Komisārs ne pats ar ieročiem devās cīnīties par komunisma idejām, bet gan vadīja ideoloģiski politisko darbu un sūtīja nogalināt (un mirt) neskaitāmus puišus un vīriešus.
1919. gada sākumā J. Fabriciuss tika iecelts par Sarkanās armijas 10. strēlnieku divīzijas komisāru, okupācijas karaspēkam cīnoties pret Latvijas un Igaunijas suverenitātes aizstāvjiem Ziemeļvidzemē un Igaunijā, tātad tieši sekmējot agresiju pret Latvijas Republiku. Līdzīgi kā strēlnieku pulkos, J. Fabriciuss nebija karadarbības tiešais dalībnieks, bet gan īstenoja karadarbību cilvēku prātos, dzīdams tos kaujā pret neatkarīgo valstu aizstāvjiem – aģitējot, motivējot un draudot. Turklāt kaujām karalaukā līdzi nāca sarkanais terors, kas bija apzināta komunistu darbības sastāvdaļa. Ir jāatzīmē, ka savā darbībā J. Fabriciuss sasniedza apbrīnojamus rezultātus, ko boļševiku vadība augstu novērtēja – 1919. gada 13. februārī viņš tika apbalvots ar savu pirmo Sarkanā Karoga ordeni, kļūdams par pirmo latvieti, kas saņēmis šo augsto padomju apbalvojumu. Tas apliecina ne tik daudz paša J. Fabriciusa personīgās īpašības vai spējas, kā viņa nozīmi Latvijai draudīgā režīma stiprināšanā.
Kā zināms, Latvijas Neatkarības kara iznākums bija boļševikiem nelabvēlīgs un viņiem uz laiku bija jāsamierinās ar jaunu suverēno valstu pastāvēšanu. J. Fabriciusa gaitas gan ar to nebeidzās. Padomju Krievijā 1921. gada sākumā sākās pēdējā spēcīgi organizētā sacelšanās, kuras centrs bija "revolūcijas šūpuļa" pievārtē Kronštatē. Piedalījās bijušie boļševiku sabiedrotie no kreisajiem spēkiem (to skaitā arī latvieši), un sacelšanās tik lielā mērā apdraudēja padomju valstiskumu, ka Ļenins to nosauca par draudiem, kas bija lielāki par visu kopā ņemtu "monarhistu" apdraudējumu Pilsoņu karā. Cīņā pret nemierniekiem tika sviestas uzticamākās Sarkanās armijas daļas, un aizstāvēt Padomju Krieviju, pareizāk sakot, tās boļševistisko kliķi, tika komandēts arī J. Fabriciuss. Šoreiz gan viņš tieši komandēja 501. strēlnieku pulku un atzīmējās ar izteiktu nežēlību, burtiski slīcinot Kronštati asinīs. Lai nu kā, bet boļševiku valstiskums tika nosargāts. Arī vēlāk J. Fabriciuss ieņēma augstus posteņus padomju militārajā hierarhijā un saņēma vairākus apbalvojumus, savukārt viņa balstītais padomju valstiskums īsā laikā uzsāka jaunās impērijas dibināšanu, 1940. gada 17. jūnijā okupējot mūsu valsti Latvijas Republiku.
J. Fabriciusa dzīve aprāvās 1929. gadā, viņš nepiedzīvoja tā saukto Latviešu operāciju 1937.–1938. gadā, kuras laikā tika nogalināti tūkstošiem Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu. Bet Latvijas Republikas liktenis – ilgie padomju okupācijas gadi – bija tiešs J. Fabriciusa un viņa domubiedru darba rezultāts. Vēl 1954. gadā (neilgi pēc pieminekļa uzstādīšanas) izdotajā N. Kondratjeva propagandas grāmatā "Jānis Fabriciuss. Biogrāfisks apskats" rakstīts: "Piepildījies Jāņa Fabriciusa gaišais sapnis. Viņa dzimtene Latvija ir Sociālistiska Padomju Republika." Arī šodien piemineklis reprezentē ne jau "latviešu maldu ceļus", kā lasīts kādos pieminekli aizstāvošos komentāros, bet, palūkojoties tā sākotnējo ideju, top skaidrs vēstījums, ko tas patiesībā nes. Tad nu, reaģējot uz Ventspils muzeja un domes argumentiem par pieminekli kā sava laika simbolu, rodas arī pamatots jautājums – kādu laiku tas īsti reprezentē? Ja lūkojamies uz Fabriciusa dzīves gadiem un viņa darbiem, tad tos esam ieskicējuši šajā rakstā, savukārt pašu laika posmu un notikumus Ventspilī aprakstījis vēsturnieks Jānis Šiliņš ("Ventspils Fabriciusa gūstā", Delfi, 30.05.2024). Bet arī tad, ja atzīstam, ka piemineklis reprezentē ne tik daudz Neatkarības karu, kā 50. gadus un okupācijas režīmu, tā propagandu, nav izprotams, kāpēc tas joprojām jāgodā, jāatjauno un jāaizstāv.
Ņemot vērā faktu, ka agresors, Krievijas Federācija, ir tiešā PSRS mantiniece un arī 21. gadsimtā tā turpina PSRS imperiālistisko politiku, atkārtojot boļševiku kursu, rodas jautājums, cik piemērots ir padomju valstiskuma aizstāvja, pret Latviju karojoša J. Fabriciusa piemineklis neatkarīgā Latvijā? Piemēram, Dr. Hist., profesors Ēriks Jēkabsons, kurš šobrīd ir vadošais laikmeta speciālists Latvijā, runājot par J. Fabriciusa pieminekli mūsdienās, to sauc par apkaunojumu ne tikai Ventspilij, bet visai Latvijai. Līdzīgās domās ir arī Dr. Hist. Jānis Šiliņš, kurš padziļināti pētījis Padomju Latvijas un Padomju Krievijas darbību Latvijā. Viņš komentē: "J. Fabriciuss, ieņemdams augstu politisku amatu padomju militārajā struktūrā, aktīvi piedalījās Padomju Krievijas iebrukumā Latvijā, līdz ar to ir netieši atbildīgs par tūkstošiem Neatkarības karā bojā gājušo Latvijas pilsoņu, lielinieku diktatūras izveidošanā Ventspilī 1919. gada sākumā un šeit pastrādātajiem noziegumiem, tajā skaitā ap 100 nogalinātajiem gūstekņiem Ventspilī 1919. gada 30. janvārī."
Ventspilī kā vietā ar bagātu un plašu vēsturi ir atrodama virkne ievērojamu cilvēku, arī tādu, kas savu darbu veltījuši Latvijas labā, ne pret to. Tomēr, tā kā pieminekļa un Fabriciusa personības aizstāvībai tiek izmantots arī arguments, ka tādu neesot, minēsim tikai dažus no cilvēkiem, kuri ir tieši saistīti ar Ventspili un pelnījuši, lai atcerētos viņu vārdus. Piemēram, Latvijas armijas virsnieki: pulkvedis-leitnants Andrejs Blaus (1898–1942, Latvijas bruņotajos spēkos no 15.10.1919.), pulkvedis-leitnants Aleksandrs Kristovskis (1893–1941; Latvijas bruņotajos spēkos no 03.03.1919.), pulkvedis-leitnants Augusts Krišjānis (1896–1933; Latvijas bruņotajos spēkos no 23.12.1918.), admirālis Teodors Spāde (1891–1970; Latvijas armijā no 20.05.1926, cita starpā arī Ventspils kuģniecības sabiedrības "Ausma" līdzdibinātājs). Ar Ventspili un novadu ir tieši saistīti vismaz 16 Latvijas augstākā militārā apbalvojuma Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri (vai tiešām padomju apbalvojumi mums būtu vērtējami augstāk?) – Alfrēds Audze, Konstantīns Bumovskis, Aleksandrs Goba, Ludvigs Kārkliņš, Jāzeps Kohs, Kārlis Opmanis, Arvīds Ozols, Vilis Reks, Oto Ribaks, Hugo Ruks, Pēteris Rumpāns, Fridrihs Sisenis, Sergejs Staprāns, Paulis Strautiņš, Kārlis Šnēbergs un Kārlis Vidiņš. Bet, ja šķiet, ka karavīru jau par daudz, tad varam skatīties jebkurā citā virzienā, piemēram, uz Latvijas goda konsulu Fridrihu Mittenbergu (1875–1957, Latvijas ārlietu dienestā no 1920. g. marta). Un sarakstu varam papildināt arī ar sievietēm – žēlsirdīgā māsa Elza Grīvāne (1892–1935; dzimusi Dundagas pagastā, bet izglītību ieguvusi Ventspilī), kura aktīvi darbojusies gan Pirmā pasaules kara, gan Neatkarības kara laikā). Pat visiem zināmā rakstniece Anna Brigadere 1877.–1879. gadā dzīvojusi Ventspilī. Bet Doku kapos Ventspilī atdusas Sarkanmuižas (tag. Tārgales) pagastā dzimusī Alīda Vāne (1899–1969), kura bija viena no izcilākajām Latvijas operdziedātājām.
Un bez šiem uzskaitītajiem ir virkne citu cilvēku, ar ko Ventspilij būt lepniem un kuru stāsti būtu pelnījuši izskanēt.
