ĪSUMĀ:
- Bērnu slimnīcu cēla par vācbaltiešu tirgotāja, rūpnieka un mecenāta Džeimsa Ārmisteda un citu ziedotāju atvēlētajiem līdzekļiem, bet būvdarbu beigšanai pilsēta ņēma arī kredītu.
- Padomju laikos no slimnīcas fasādes tik novākts cilnis ar viņa portretu, tur uzlika sirpi un āmuru.
- Slimnīcai bija jābūt kā sevi apgādājošai saimniecībai, līdz ar to pirmajās desmitgadēs teritorijā atradās arī kūts, siltumnīca, zirgu staļļi un pat pāvu dārzs.
- Biežs bērnu slimnīcas viesis bija Rainis, jo slimnīcas direktors (1919–1923) Andrejs Priedkalns bija viņa domubiedrs – abi bija sociāldemokrāti.
- Cita liecība no slimnīcas pirmajām desmitgadēm šodien atrodas teju teritorijas centrā – tā ir kādreizējā kapelas ēka, kuras pagrabā vēl līdz 2011. gadam atradās morgs.
Cēla par ziedojumiem un kredītu
Bērnu slimnīcas stāsts sākās vēl divdesmit gadus pirms tās atklāšanas – 1879. gada oktobrī, kad atvēra skotu izcelsmes vācbaltiešu tirgotāja, rūpnieka un mecenāta Džeimsa Ārmisteda testamentu. Vēlākā Rīgas galvas (1901–1912) Džordža Ārmisteda tēvabrālis pilsētai, kurā viņš bija aizvadījis mūža lielāko daļu un attiecīgi tur vairojis savu turību, novēlēja 2/9 daļas sava īpašuma. Testamentā nelaiķis noteica, ka mantojums paredzēts tādai iestādei, kas būtu paredzēta "jebkurā gadījumā līdzēšanai mazturīgajiem Rīgas iedzīvotājiem" (no BKUS arhīvā esošā Ārmisteda testamenta). Rīgas valde nosprieda, ka šāda iestāde būtu nedziedināmi slimo patversme vai bērnu slimnīca, taču ar Ārmisteda atvēlēto – 201 496 rubļiem un 52 kapeikām – tobrīd nebija gana nedz vienas, nedz otras idejas īstenošanai. "Pieņēma tam laikam ļoti progresīvu lēmumu – naudu ieguldīt," norāda BKUS Komunikācijas daļas vadītāja Dace Sevčenko.
Pēc deviņiem gadiem, kad ieguldītais kapitāls bija pieaudzis līdz 362 000 rubļu, izšķīrās par labu Bērnu slimnīcas celšanai. Sprieda, ka "šāda slimnīca ir neatliekama katras nozīmīgas pilsētas vajadzība."1 Bija skaidrs, ka ar īpaši mazākajiem pacientiem paredzētu slimnīcu varētu mazināt tolaik lielo bērnu un jauniešu mirstību. Līdz tam bērnus ārstēja pieaugušo slimnīcā, kur dažkārt arī atteica uzņemšanu, ja sirdzēju uzskatīja par pārāk mazu, ja viņš neslimoja ar infekcijas slimību vai arī stāvoklis nebija pietiekami smags, lai uzņemtu ārstniecības iestādē.
Lēmums par labu bērnu slimnīcai bija pieņemts, arī zemesgabals Torņkalnā izraudzīts.
Sākotnēji slimnīcu gribēja celt starp Pāvila baznīcu un Grīziņkalnu, taču zemesgabalu atzina par nepiemērotu, jo, vējam iegriežoties, tur varēja nonākt pūdera fabrikas putekļi.
Izskatīja iespēju būvēt tagadējā Arkādija parkā, taču zemes īpašnieks gribēja pārāk lielu naudu un pieprasīja saglabāt traktieri parka lejasdaļā. Variantu vidū bija arī zeme Sarkandaugavā, bet to noraidīja pārāk augsta gruntsūdeņa līmeņa dēļ. Zemi Torņakalnā Jelgavas, toreizējās Mītavas, šosejas tuvumā, atzina par vispiemērotāko, jo tā bija pasargāta no vējiem, notekūdeņus bija iespējams novadīt tuvumā esošās Šmita eļļas fabrikas kanalizācijā un vieta bija salīdzinoši ērti sasniedzama pacientiem no dažādām pusēm. Ar Ārmisteda naudu joprojām gan nebija gana, lai uzceltu slimnīcu, tādēļ iesaistījās arī citi ziedotāji un būvdarbu beigšanai pilsēta ņēma arī kredītu.
Sirpis un āmurs virs Ārmisteda
Par godu lielākajam mecenātam 1899. gada 2. oktobrī slimnīcu atklāja ar nosaukumu "James Armitstead". Labdara vārds un cilnis ar viņa portretu rotāja arī slimnīcas ēku iepretim tās galvenajiem vārtiem. Šos fasādes elementus var labi aplūkot arī šodien, taču padomju periodā no ēkas tie bija pazuduši, lai slēptu iestādes saistību ar vācbaltiešu izcelsmes mecenātu.
"Ātri uzlika virsū sirpi un āmuru, it kā Džeims Ārmisteds nekad nebūtu eksistējis, viņa vārds tika novākts no fasādes.
Sākoties Atmodai, 1986. gadā vienā vakarā nolēma, ka sirpim un āmuram ir jāpazūd. Neviens nezināja, kur bija palicis Ārmisteda reljefs. Tika pieņemts, ka tur apakšā nekā nav, bet liels bija pārsteigums, ka reljefs visu laiku bijis vietā, jo pa padomju modei to vienkārši aizsita ar finieri. Šis ir vēsturiskais reljefs, kas ir atjaunots, – tā tas tur stāv 125 gadus," stāsta Sevčenko.
Slimnīcā arī kūts un siltumnīca
Pēc Rīgas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta izstrādāto slimnīcu cēla teju piecus gadus. Savā sākotnējā versijā tā sastāvēja no septiņām ēkām, kurā varēja izvietot 116 bērnus. "Kad atvērās slimnīca, te bija infekcijas, ķirurģijas, iekšķīgo slimību un venērisko slimību nodaļa. 20. gados venēriskās slimības bērnu vidū bija ļoti izplatītas, īpaši gonoreja. Tas notika higiēnas trūkuma un nepietiekama mājokļu tīrības trūkuma dēļ – mātes aplipināja savus bērnus, jau laižot viņus pasaulē," skaidro Sevčenko.
Dalītu ēku princips nodrošināja iespējas bērnus ar dažādām slimībām izvietot atsevišķi. Tas bija tolaik labākais iespējamais risinājums, taču sanitārie apstākļi joprojām nestāvēja klāt mūsdienu izpratnei. "Šmēlinga radītās ēkas veidoja pēc tā laika izpratnes un principiem par to, kā vajadzētu būvēt un kādai vajadzētu būt labai veselības pārvaldei. Slimnīcai bija jābūt kā sevi apgādājošai saimniecībai, līdz ar to teritorijā atradās arī kūts, siltumnīca, zirgu staļļi un pat pāvu dārzs. Tas viss nesa līdzi arī netīrību," atzina Sevčenko. Par atšķirīgiem higiēnas standartiem liek domāt arī dažas arhīva bildes. Piemēram, 1926. gadā Venērisko slimību nodaļas palātā uzņemtajā attēlā redzams, kā septiņi mazuļi medmāsu uzraudzībā vienlaikus sēž uz metāla podiņiem un netālu no viena bērna uz parketa grīdas ir peļķe.
Arī bērnu tikšanās ar vecākiem un saskare ar "ārpasauli" bija stipri ierobežota. Ja šodien, kā stāstīja slimnīcā, mēdz būt neapmierinātība, ka ar bērnu ļauts uzturēties tikai vienam no vecākiem, tad pirms 100 gadiem sirdzējus varēja apraudzīt īpaši noteiktā laikā uz stundu. Ja bērns atradās "lipīgajā nodaļā" – tad apmeklējums nozīmēja noraudzīšanos uz bērnu caur logu no koka sola. "Bērnu slimnīcā no 1. decembra noteiktas slimnieku apmeklēšanai sekojošās dienas: Lipīgās nodaļas: pirmdienās, trešdienās un piektdienās no 2—3 pēc pusd. […] Pie ievietošanas slimnīcā piederīgiem izsniegs kartiņu, kura uzrādāma pie apmeklēšanas," par apmeklēšanas kārtību ziņo laikraksts "Latvijas Kareivis" 1925. gada vēlā rudenī.
Šodienas BKUS un slimnīcas citviet pasaulē virzās uz to, lai bērns medicīnas iestādē pavadītu pēc iespējas mazāk laika. Piemēram, pērn atklātajā atjaunotajā Dienas stacionāra ēkā, kur katram pacientam ir vienvietīga palāta, piektdienā pirms pulksten 17.00 vairs nav sastopams neviens bērns. "Tagad bērns te atnāk uz vienu dienu, izdara, kas jādara, un dodas mājās. Slimnīcas iet uz to, ka bērnam pēc iespējas vairāk ir jābūt savā vidē, komfortā mājās," skaidro Sevčenko. Slimnīcas pirmajās desmitgadēs bērni tur pavadīja ļoti ilgu laiku. Piemēram, BKUS izdotajā grāmatā2 citētajās aculiecinieka atmiņās no 1926. gada minēts kāds sīka auguma 15 gadus vecs zēns, kurš sirgst ar mugurkaula tuberkulozi un slimnīcā atrodoties jau septiņus gadus.
Raiņa istaba
Par ilgo slimošanas laiku bērnu slimnīcā stāsta arī Raiņa dzejoļu krājums "Saulīte slimnīcā", kurā aprakstītas piecu pacientu – Mirdzas, Viktiņa, Maigas, Mudītes un Valda – desmit slimības dienas. Rainis bija domubiedrs ar slimnīcas direktoru (1919–1923) Andreju Priedkalnu un tur uzturējās visai bieži.
"Viņi bija pazīstami pirms 1905. gada revolūcijas. Abi bija vienas partijas, LSDSP, biedri, sociāldemokrāti. 1911. gada vasarā Priedkalns ar [kundzi] Annu ir vairākas dienas viesojušies Šveicē pie Raiņa un Aspazijas. Kad 20. gadā viņi atgriežas no Šveices, tad Rainis slimnīcā visai drīz parādās," LSM.lv stāsta literatūrzinātnieks un filoloģijas doktors Jānis Zālītis. Viņš norāda, ka, pēc visa spriežot, Rainim slimnīca pamatā bija atpūtas un relaksācijas vieta. Vienlaikus bērnu slimnīcas arhīvā atrastās Raiņa slimības vēstures liecina, ka dažkārt tam bijis arī medicīnisks iemesls.
Rainis par viesošanos Torņkalnā pie Priedkalna un viņa kundzes Annas rakstījis arī savās dienasgrāmatās, kur pieminētas mīļas sarunas ar māsu Teofili Dambekalni. Raiņa biežā uzturēšanās bērnu slimnīcā neizpalika arī bez preses uzmanības – izdevuma "Svari" 1922. gadā publicētā karikatūra vēstī: "Mūsu lielais dzejnieks izvēlējies sev par mājas vietu pilsētas bērnu slimnīcu. Dzejnieks ilgāku laiku nav redzēts, un pa pilsētu cirkulē leģendāras baumas, ka viņš zem bērnu ārsta uzraudzības kāpjot katru dienu kādā brīnuma avotā, kas padarot cilvēku jaunu. Viņa pazušana izskaidrojama ar šo atjaunošanas procesu, jo neviens viņu vairs nevarot pazīt."
Šodien par Raiņa saistību ar šo vietu liecina viņa un Aspazijas silueti, kas redzami logos pretī bērnu slimnīcas bērnu laukumiņam. "Pēc pamatīgās izpētes atradām precīzu telpu, kur uzturējies Rainis. Tur savulaik atradās slimnīcas direktora Priedkalna dzīvoklis," paskaidroja Sevčenko.
Simtgadīgs morgs
Cita liecība no slimnīcas pirmajām desmitgadēm šodien atrodas teju teritorijas centrā – tā ir kādreizējā kapelas ēka, kuras pagrabā ilgu laiku atradās morgs. Šādu funkciju tas pildīja vēl salīdzinoši nesen – līdz 2011. gadam. "Šī ir viena no pirmajām septiņām ēkām, kas kompleksā tika uzbūvēta pirms 125 gadiem. Tā toreiz pildīja kapelas funkcijas," stāsta BKUS Medicīnas iekārtu darbības inženiere Arta Akurātere-Freiberga. Attēlā no 1926. gada vasaras uz jumta ir redzams krusts un zem tā zvans, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies, taču citādi ēka izskatās tāda pati arī teju pēc simt gadiem.
Dodoties lejā pa trepēm uz pagrabu, šķiet, ka arī tur ir apstājies laiks. Kāpnes ir tik stāvas, ka lielāka auguma jauniešus morgā nācies nogādāt nesot pār plecu, bet pavisam mazus bērniņus – groziņā, uz kolēģu atmiņām atsaucas Akurātere-Freiberga. Pirmajā telpā zem logiem ar krāsainām vitrīnām ir paaugstinājums ar metāla krustu, uz tā aizgājējus sagatavoja pēdējai gaitai. Līdzās ir durvis uz aukstuma kameru, pretī tām telpa, kur atrodas marmora autopsijas galds, kas redzams arī 20. gadu arhīva kadros. Savulaik sekciju zāle atradās augšā un abus stāvus savienoja lifts, LSM.lv stāsta patalogs Ivars Melderis, kurš šajā ēkā strādājis kopš 1987. gada. "Kapelas telpā kādu brīdi bija viena draudzīte. Kad tā pačabēja, mums uzreiz bija visa telpa. Bijām priecīgi, ka bijām plašākās telpās," atmiņas dalās Melderis. "Šodien pēc vecajiem korpusiem var redzēt, cik maza bija slimnīca tās pirmsākumos.
Ēka, kur bija morgs un kapela, bija slimnīcas nomalē, tagad, visam attīstoties, tā atrodas teritorijas centrā," norāda ārsts.
Šodien nelielo ķieģeļu celtni no vienas puses ieskauj 2000. gadu sākumā celtais komplekss, no otras – 70. gados būvētā nodaļu māja un līdzās tai dienu pirms slimnīcas 125. jubilejas atklātā jaunākā ēka, ko ārpusē rotā milzīgs briedis. Veroties uz vairāk nekā pirms 50 gadiem celto augstceltni, BKUS Komunikācijas daļas vadītāja Sevčenko atzīst, ka tās nākotne agri vai vēlu arī varētu nonākt slimnīcas dienaskārtībā.
"70. gados uztvere par to, kādai jābūt palātai un nodaļai, ventilācijai, gaisa temperatūrai un apmaiņai, bija pilnīgi atšķirīga. Mēs vienā palātā septiņus bērnus vairs ilgstoši neturam. Tuvākajos desmit gados mums būs jāsāk šķetināt, ko darīsim. Tādā formātā tā diez vai varēs pastāvēt. Pasaules prakse ir tāda, ka jaunās slimnīcas vienkārši būvē jaunas ēkas – vienu lielu monstru. Tas, visticamāk, nebūs ceļš, kuru ies šī slimnīca. Mēs dzīvojam ekskluzīvā vietā – nekur nav tāda parka un platības. Tas, ka esam neliela valsts ar maz bērniem, ļauj mums operēt ar vietu, arhitektūras ziņā arī," par slimnīcas nākotni saka Sevčenko.
