Citstarp šīs dienas atstājušas vienu no spilgtākajām lappusēm latviešu strēlnieku vēsturē – vairāk nekā diennakti ilgo pretošanos vācu pārspēkam kaujā pie Mazās Juglas.
Par Pirmo pasaules karu reiz ir teikts, ka tajā uzvarējušas tās valstis, kurām izrādījušies stiprāki nervi. 1917. gada vasaras beigās kļuva visai acīmredzams, ka Krievijas nervi šo militāro konfliktu nav izturējuši. Pēc martā notikušās demokrātiskās revolūcijas Krievijas pagaidu valdība gan vēl pauda apņēmību karu turpināt un jūnijā sarīkoja uzbrukumu Austroungārijas spēkiem Galīcijā, taču šis uzbrukums ātri noslāpa, jo armijā strauji bruka disciplīna un kareivji daudzviet vienkārši atteicās pamest ierakumus un doties pretim ienaidnieka lodēm.
Tuvojoties vasaras beigām, šīs tendences tikai pastiprinājās, vairojās dezertēšanas gadījumi – Krievijas armija strauji zaudēja kaujas spējas. Par pamanāmāko šī sabrukuma apliecinājumu kļuva Rīgas–Vidzemes guberņas galvaspilsētas un savulaik nozīmīga rūpniecības centra krišana vācu rokās 1917. gada 3. septembrī.
Vācieši šajā laikā Austrumu frontē piekopa pasīvu taktiku. Labi saprazdami, ka kara liktenis izšķirsies rietumos, kaujas spējīgākās daļas viņi koncentrēja tur. Austrumu frontē laiks darbojās Vācijas un tās sabiedroto labā – viņiem atlika tikai vērot, kā bijušās cara impērijas armija brūk, tai skaitā boļševiku pretkara aģitācijas sagrauzta. Vācu komandieri nekavēja brāļošanos frontē, nepiemirstot šai procesā ievākt vērtīgu izlūkošanas informāciju. Tomēr Rīga, kuras pievārtē ķeizara Vilhelma armija mīņājās jau kopš 1915. gada, bija visai iekārojams kumoss.
1. septembrī vācu 8. armijas daļas, ģenerāļa Oskara fon Hutjera komandētas, forsēja Daugavu pie Ikšķiles un virzījās Rīgu aizstāvošās krievu 12. armijas aizmugurē, draudot to ielenkt. Taču tad vāciešu uzbrukums atduras pret latviešu strēlnieku 2. brigādes pozīcijām pie Mazās Juglas.
Latviešu strēlnieku kaujas spējas nebija zudušas, viņi 26 stundas izturēja vācu spiedienu, ļaujot 300 000 12. armijas vīru izkļūt no potenciālā ielenkuma.
Krievu daļas diezgan lielā nekārtībā atkāpās pa Vidzemes šoseju, taču ienaidnieks viņus nevajāja, un fronte apstājas apmēram līnijā Saulkrasti–Inčukalns–Ogre. Vāciešiem bija gana daudz rūpju, izķerot ieņemtajā pilsētā bruņotus krievu armijas dezertierus un citus kriminālus elementus un organizējot pilsētas apgādi un normālu funkcionēšanu, kas tagad gūlās uz viņu pleciem. Iegūtais kara laupījums bija krietni mazāks, nekā cerēts.
Joprojām nav nepārprotami skaidrs, kāda loma Rīgas krišanā bija tā brīža Krievijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Lavram Korņilovam. Dažas dienas pēc Rīgas krišanas viņš mēģināja sarīkot militāru apvērsumu, lai atjaunotu valstī stingrāku kārtību. Padomju vēsturnieki nepārprotami apgalvoja, ka Rīgas atdošana bijusi daļa no Korņilova plāna, lai atvērtu ceļu vāciešiem uz revolucionāro Petrogradu. Ģenerālim labvēlīgāki avoti pauž, ka Rīgas krišana, gluži otrādi, pamudinājusi viņu aktīvi rīkoties, lai novērstu vēl smagākas armijas un valsts sabrukuma sekas.
Sarunā ar Rumānijas vēstnieku Krievijā Korņilovs esot teicis, ka pavēlējis atstāt Rīgu, lai, upurējot pilsētu, glābtu armiju, un ka viņš cerējis – pilsētas zaudējums liks Krievijas sabiedrībai nākt pie prāta. Tās, kā zināms, bija veltas ilūzijas. Haoss milzīgajā valstī turpināja pieaugt, līdz dažus mēnešus vēlāk noveda pie varas vēl līdz nesenam laikam visai marginālo radikāli kreiso sociāldemokrātu grupējumu – boļševikus.
