Kad 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāca vācu vērmahta daļas, daudzi latvieši tās tiešām sveica kā atbrīvotājus. "Baigajā gadā" staļinisms bija pilnībā atklājis savu necilvēcīgo raksturu, vainagojot savu plosīšanos ar 14. jūnija deportāciju. Tikai, ja kādam šķita, ka jaunie Rīgas un Latvijas saimnieki – nacisti – kaut kādā mērā ir humānāki par padzītajiem boļševikiem, šīm ilūzijām visai drīz pienāca gals.
Jau tūdaļ pēc frontes daļām Rīgā ieradās arī Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta operatīvās grupas A daļas, kuru tiešais uzdevums bija nacistu režīmam nevēlamu personu atklāšana un iznīcināšana.
Plašākā no šīm kategorijām bija ebreji – pilnīgi visi, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, nodarbošanās vai citām pazīmēm.
Turklāt okupanti izvirzīja mērķi izraisīt stihiskus ebreju grautiņus, lai paši paliktu it kā noziegumos neiesaistīti. Par signālu rīkoties bija jākļūst zīmīgāko ebreju identitātes objektu – sinagogu – iznīcināšanai. 1941. gada 4. jūlijā piecas no sešām Rīgas sinagogām tika nodedzinātas, un sestā – Peitavas ielā – pasaudzēta visdrīzāk tikai tāpēc, ka blīvajā Vecrīgas apbūvē ugunsgrēks būtu pārāk bīstams.
Par dramatiskāko šīs dienas notikumu kļuva Rīgas Lielās horālās sinagogas nodedzināšana Gogoļa ielā.
Vairumā liecību apgalvots, ka Gogoļa ielas sinagogas dedzinātāji bijuši civilās drēbēs tērpušies vietējie ar bēdīgi slaveno Viktoru Arāju priekšgalā; procesu pieskatījuši arī daži klātesošie vācu virsnieki. Daudzi vēstures avoti pēckara periodā minējuši arī līdz ar ēku tajā iznīcinātus cilvēkus, pie tam notikušā versijas visai krasi atšķiras kā upuru skaita, tā notikušā apstākļu ziņā.
Nozīmīgākās versijas vienā no grāmatas "Dievs, Tava zeme deg!" nodaļām apkopojis vēsturnieks Uldis Neiburgs. Vispopulārākā ir versija, ka Gogoļa ielas dievnamā patvērušies apmēram 300 ebreju bēgļi no Lietuvas, kurus dedzinātāji tur iesprostojuši un dzīvus sadedzinājuši. Šo versiju atbalsta, piemēram, vēsturnieks Marģeris Vestermanis. Ir liecības, kuras apgalvo, ka pirms ugunsgrēka ēkā sadzīti arī ebreji no apkārtējiem kvartāliem, tiek minēts arī daudz lielāks upuru skaits – padomju laika avotos pat līdz 2000. Tomēr neapstrīdami pierādījumi šādiem šausminošiem skaitļiem līdz šim nav gūti ne 1979. gada Hamburgas Zemes tiesas prāvā, kurā notiesāja Viktoru Arāju, ne kādos arhīvu materiālos.
Tāpēc vairums vēsturnieku domā, ka, ja arī upuri šai akcijā bijuši, tad, visdrīzāk, ne simti, nemaz jau nerunājot par tūkstošiem. Tādās domās ir tādi holokausta un nacistu okupācijas perioda pētnieki kā Andrievs Ezergailis, Kārlis Kangeris, Aivars Stranga un Uldis Neiburgs. Šaubas, protams, neizraisa nedz nacistu režīma vēlme iznīcināt ebrejus, nedz dažu latviešu gatavība viņiem šai ziņā pakalpot, bet drīzāk gan šādas iznīcināšanas akcijas praktiskā realizējamība.
Ja nacistu iestādes bija cerējušas, ka liesmojošās Rīgas sinagogas kļūs par signālu pūlim, kas metīsies slepkavot, izvarot un graut savus ebreju līdzpilsoņus, tad šādas gaidas nepiepildījās. Tomēr tas nemazināja hitleriešu gatavību īstenot Latvijā visnežēlīgāko holokausta politiku, kurai par upuri nākamajos mēnešos krita ne mazāk kā 65 000 ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņu.
Tā ir lielākā nevainīgu cilvēku masu slepkavošana ne vien Latvijas 20. gadsimta vēsturē, bet, iespējams, mūsu zemes vēsturē vispār.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 4. jūlijā.
Šī diena vēsturē
