Padomju okupācijas laikā – 70. un 80. gados – nedēļas laikraksts "Literatūra un Māksla" izveidojās par latviešu inteliģences diskusiju un kritiskas sabiedriskās domas kristalizācijas centru. Kas to padarīja iespējamu vispārējas un sazarotas ideoloģiskās uzraudzības apstākļos? Neapšaubāmi lielākā loma bija tā brīža laikraksta redaktoram Jānim Škaparam, kura uzdrīkstēšanās un māka kaulēties ar padomju režīma ideologiem un funkcionāriem noveda pie tā, ka laikraksts kļuva par latviešu inteliģences kritiskās domas centru.
Ne velti tieši "Literatūrā un Mākslā" 1986. gadā tika publicēts Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts pret Daugavpils HES celtniecību. Taču laikraksta ceļš līdz šāda līmeņa brīvdomībai nebūt nebija īss un viegls, radio NABA raidījumā "Kas tad bija?" skaidro Latvijas Universitātes pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Laikrakstu "Literatūra un Māksla" ("LuM") dibināja 1945. gadā kā Latvijas PSR radošo savienību laikrakstu. Līdz pat sešdesmito gadu beigām tas bija tipisks padomju propagandas izdevums. Laikraksta saturs sāka pakāpeniski mainīties, kad 1969. gadā par redaktoru apstiprināja Jāni Škaparu. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) ideologi bija cerējuši, ka agrākais LKP CK instruktors Škapars palīdzēs piejaucēt inteliģenci partijas ortodoksālajai līnijai, bet viss izvērtās citādāk.
Septiņdesmitajos gados "LuM" saturā sāka parādīties ne tikai polemiskāka mākslas kritika, bet arī sociāli asas tēmas, kas skāra sabiedrības pamatvērtības. Tas radīja pastāvīgu satraukumu ideoloģisko uzraugu vidū, jo diskusijas kļuva aizvien kritiskākas pret padomju ikdienu, raidījumā klāsta bijusī "LuM" Kino nodaļas redaktore, Valsts prezidenta padomniece Sarmīte Ēlerte.
Par spīti nemitīgajam spiedienam "LuM" redaktors Škapars noturējās amatā 16 gadus. Bija gan vairāki mēģinājumi viņu atbrīvot, taču tas neizdevās. Redaktoram nereti atbalstu sniedza radošās savienības, īpaši Rakstnieku savienība, to redzamākie pārstāvji aizstāvēja Škaparu, kad kompartijas funkcionāri viņu kritizēja.
Škapara spējas noturēties amatā ietekmēja arī viņa agrākā pieredze. Strādājot komjaunatnes un LKP struktūrās, viņš piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bija uzkrājis lielu pieredzi un pietiekoši labi saprata, kā strādā ideoloģiskās uzraudzības sistēma un kādi spēki diktē viena vai otra lēmuma pieņemšanu attiecībā uz radošo inteliģenci.
Šī pieredze nostiprināja Škapara pārliecību, ka sava taisnība ir jāpierāda un ka to arī var pierādīt.
"LuM" redaktors atļāvās diskutēt un kaulēties ar ideoloģiskajiem uzraugiem par laikraksta problemātisko saturu un iespējām publicēties neuzticamiem autoriem.
Škapars regulāri viesojās arī LKP CK jeb "cekas" mājā, jo, kā viņš raksta savā dienasgrāmatā, tas bija štābs, kur koncentrējās daudz informācijas. Tas palīdzēja manevrēt starp dažādiem varas attiecību līmeņiem kompartijas hierarhijā un labāk saprast iespējamos klupšanas akmeņus un strāvojumus kompartijas "aparātā".
Pateicoties Škapara prasībai pēc polemizējoša satura un jaunās paaudzes ienākšanai "LuM" redakcijā, laikraksta ietekme uz sabiedrisko domu pieauga. Laikraksta pievēršanās padomju sabiedrības degradētajai vērtību sistēmai un ekoloģijas problēmām jau astoņdesmito gadu sākumā – vēl pirms Mihails Gorbačovs kļuva par Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāru – liek raudzīties uz "LuM" kā Atmodas priekšvēstnesi. Tādēļ šķiet likumsakarīgi, ka tieši šajā laikrakstā 1986. gada 17. oktobrī publicēja Daiņa Īvāna un Artūra Snipa leģendāro rakstu "Par Daugavas likteni domājot".
Tiesa, tobrīd Škapars vairs nebija laikraksta redaktors – padomju funkcionāriem izdevās viņu no amata atbrīvot 1985. gadā. Taču redaktora maiņa astoņdesmito gadu vidū vairs nespēja ko būtiski mainīt. "LuM" jau bija pavērusi iespējas jaunās inteliģences paaudzes personībām – trīsdesmitgadniekiem –, kuru balsis kļuva daudz skaļākas un ietekmīgākas. To vidū minami Dainis Īvāns, Andris Rubenis, Sarmīte Ēlerte, Pēteris Bankovskis, Viktors Avotiņš un daudzi citi. Līdzīgi kā Škapars šie cilvēki piedalījās Atmodas kustībā un turpināja aktīvu sabiedrisko darbību arī pēc neatkarības atjaunošanas.
Raidījuma "Kas tad bija?" tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003.
